Saruna ar RCB Bibliotēku dienesta administratori SOLVITU BULI.
Pienācis s
eptembris, un pagājis tieši gads, kopš Solvita strādā par RCB Bibliotēku dienesta administratori. Šis laiks Solvitai ritējis bibliotēkas zīmē – ar izcilību pabeigtas mācības RCB „Jauno bibliotekāru skolā” un septembrī līdztekus darbam uzsāktas studijas Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē Bibliotēkzinātnes un informācijas maģistra programmā pilna laika klātienē. 28. septembrī izbrīvējam laiku sarunai.
Kādi ir pirmie studiju iespaidi?
Studēju budžeta grupā, un par mācībām nav jāmaksā. Mācību slodze ir ļoti liela: lekcijas, semināri, prezentācijas, minipētījumi… Ļoti daudz jāstrādā patstāvīgi, jālasa speciālā literatūra angļu valodā. Lai to visu pagūtu, nācās samazināt darba slodzi. Divas dienas nedēļā no pulksten 12.30 līdz 21.30 esmu universitātē. No vienpadsmit mūsu grupas studentiem trīs esam no RCB: es, Aiga Vihmane no filiālbibliotēkas „Pārdaugava” un Madara Paradovska no filiālbibliotēkas „Vidzeme”.
Kāpēc izvēlējies tieši šo studiju programmu?
Galvenokārt tāpēc, ka tā ir iespēja iegūt konkrētu profesiju, kas dod tiesības strādāt bibliotēkā. Programma ir interesanta un daudzveidīga, visas šīs zināšanas un prasmes būs noderīgas turpmākajā dzīvē. Piemēram, man šķiet ļoti svarīgi iemācīties sameklēt informāciju, strādāt ar datubāzēm.
Arī pirms bibliotēkas tavs darbs bija saistīts ar grāmatu pasauli – strādāji izdevniecības „Zvaigzne ABC” Vecrīgas „Outlet” filiālē. Kāpēc izvēlējies darbu bibliotēkā?
Visa mana iepriekšējā darba pieredze saistās ar grāmatām. Latviešu valoda un grāmatas ir tās divas tēmas, par kurām varu runāt bezgalīgi. Grāmatu lasīšana ir mans hobijs, īpaši patīk lasīt latviešu valodā un latviešu autoru darbus.
Veikalā grāmata ir prece, kas jāpārdod neatkarīgi no tās satura. Tavu darbu vērtē pēc tā, cik veiksmīgi tu tirgo grāmatas. Tur guvu pieredzi klientu apkalpošanā un saskarsmes prasmes, iepazinu grāmatu produkciju, tomēr traucēja komerciālā puse. Gribējās strādāt tur, kur ikviens varētu izlasīt grāmatu, par to nemaksājot, un runāt ar cilvēkiem ne tikai par tām grāmatām, kas ir pārdošanā. Tāpēc izdomāju, ka es varētu būt piemērota darbam ar lasītājiem kādā filiālbibliotēkā. Taču man piedāvāja darbu Bibliotēku dienestā.
Kādas atziņas gūtas, gadu strādājot RCB Bibliotēku dienestā?
Strādājot šeit, esmu ieguvusi plašāku skatījumu uz visas RCB sistēmas darbu. Te ir iespēja redzēt sistēmu kopumā, izprast darba procesus „no virtuves puses”. Esmu sapratusi, ka darbs bibliotēkā ir ļoti daudzveidīgs. Lasītāju apkalpošana ir tikai viena, vairāk pamanāmā šķautne, bet ir taču arī komplektētāji, sabiedrisko attiecību un automatizācijas darba speciālisti un daudzi citi. Katrs var atrast darbu atbilstoši savām zināšanām un personīgajām īpašībām. Bibliotēkā var strādāt arī citu nozaru speciālisti – te ļoti noder zināšanas pedagoģijā, psiholoģijā, svešvalodas un datorprasmes. Darba gads Bibliotēku dienestā man bijis ļoti vērtīgs, filiālbibliotēkā varbūt nebūtu guvusi tādu izpratni par profesiju. Tomēr joprojām gribētu vismaz pamēģināt strādāt kādā filiālbibliotēkā.
Tu, tāpat kā vairums mūsdienu jauniešu, esi mācījusies un strādājusi ārzemēs, bet esi no tiem retajiem, kas ir atgriezušies Latvijā. Kāda motivācija bija aizbraucot un atgriežoties?
Tas bija 2009. gads. Krīze un lielais emigrācijas vilnis. Braucu uz Angliju ar mērķi nopelnīt naudu un iemācīties angļu valodu. Dzīvoju mazā pilsētiņā Mansfīldā. Tur dzīvo ļoti daudz latviešu, valodu var dzirdēt arī pilsētas ielās. Stāstīju par Latviju, bet ārzemnieki no citām valstīm brīnījās – kā mēs, tik daudz latviešu, varam būt šeit, ja Latvijā vispār ir tik maz iedzīvotāju. Mansfīldā strādāju dažādus darbus un divus gadus pa vakariem mācījos angļu valodu un kultūru Rietumnotingemšīras koledžā (West Nottinghamshire College). Tie bija speciāli kursi sveštautiešiem. Nebija viegli apvienot darbu un mācības, bet neko nenožēloju. Anglijā pavadītais laiks pavēra plašāku skatījumu uz pasauli, iepazinos ar dažādu tautību cilvēkiem: poļiem, lietuviešiem, slovākiem… Latvijā to visu nebūtu piedzīvojusi. Tomēr sapratu, ka varu dzīvot ārpus Latvijas tikai kādu laiku, bet tad gribu braukt mājās.
2012. gadā atgriezos dzimtenē. Mana emocionālā piesaiste Latvijai ir ļoti liela. Man ir svarīga latviskā vide, kultūras dzīve. Te jūtos piederīga, varu iet vēlēt un ietekmēt politiskos procesus. Man vismaz gribas domāt, ka varu… Protu runāt angliski, krieviski un nedaudz arī citās valodās, taču domāju es latviski un tikai latviešu valodā varu izteikt visas nianses. Kad atņem valodu, cilvēks ir kā bez balss. Šo piederības izjūtu Latvijai un latviešu valodai nevar iegūt, dzīvojot ārzemēs, to nevar nopirkt ne par kādu naudu.
Universitātē bakalaura programmā mums bija latviešu trimdas literatūras kurss. Toreiz lasīju trimdas autoru grāmatas, bet, tikai dzīvojot svešumā, sapratu viņu izjūtas un emocijas, jo tās sasaucās ar manējām. Angļi ir audzināti tā, ka nekad atklāti nepateiks, ko domā par iebraucējiem, tomēr viņu attieksmi var just. Tagad, pēc balsojuma par izstāšanos no Eiropas Savienības, šī attieksme reizēm tiek pausta arī skaļi. Ir lietas, par kurām aizbraukušie latvieši skaļi nerunā, bet reizēm ir nācies piedzīvot psiholoģisku teroru. Tu strādā, ieguldi savu darbu, bet saproti, ka tā nav tava zeme, tava valsts. Tu vienmēr būsi svešinieks.
Kas tevī ir ieaudzinājis tik spēcīgu dzimtenes izjūtu?
Stella. Foto no personīgā arhīva
Manī rit baltkrievu, latgaliešu un vidzemnieku asinis. Mana dzimta jau vairākās paaudzēs dzīvo Lielvārdē. Mums ir ģimenes māja, dārzs un kaķenīte Stella. Kāds šo kaķa bērnu bija izmetis šosejas malā, un mēs pieņēmām. Novērtēju, ka Latvijā ikvienam ir brīvi pieejama daba, varam ogot, sēņot… Mana māsa un māsīca joprojām dzīvo un strādā Anglijā. Viņas nedomā braukt atpakaļ. Vairums manas paaudzes cilvēku sevi uzskata par pasaules pilsoņiem. Patriotisms tagad nav modē, esam tendēti Latvijā saskatīt negācijas. Cilvēki izvēlas dzīvot tur, kur var vairāk nopelnīt.
Ja salīdzini angļu un latviešu jauniešu intereses, kādi ir secinājumi?
Bieži sevi novērtējam neadekvāti zemu. Ja salīdzinu angļu jauniešus tajā mazajā pilsētiņā, kurā dzīvoju, un mūsējos, tad salīdzinājums angļiem par labu nenāk. Varbūt Londonā ir citādi, bet mazpilsētā jaunatnes intereses ir ļoti piezemētas un tieksme pēc izglītības ir minimāla. Viņi nebrauc studēt uz ārzemēm, pārsvarā zina tikai angļu valodu. Latvijā mēs nemaz nevaram dabūt darbu, ja nepārvaldām kādu svešvalodu, bet parasti jau zinām vismaz trīs valodas. Latviešiem ir tieksme pēc augstākās izglītības. Manu paziņu lokā ir cilvēki ar diviem augstskolas diplomiem.
Vai tevi pārsteidza Anglijas bibliotēkas?
Mančestras bibliotēkas novadpētniecības lasītava. Foto no personīgā arhīva
Mansfīldas bibliotēka īpaši nepārsteidza – viss kā pie mums. Līdzīgas ir arī citu mazpilsētu un apdzīvoto vietu bibliotēkas. Toties pārsteidza Mančestras publiskā bibliotēka – ar tehniskajām iespējām un apmeklētāju milzīgo interesi par novadu, tā vēsturi, dzimtu izpēti. Mančestras publiskajā bibliotēkā novadpētniecības darba virziens tiek uzskatīts par ļoti svarīgu. Pārsteidza novadpētniecības izstāde: apjoms, noformējums, tehniskie risinājumi un apmeklētāju lielā interese.
Tavā pirkstā mirdz saderināšanās gredzens, bet tavs izredzētais nav latvietis. Vai iepazināties Anglijā?
Solvita un Deivids Saeimas namā Muzeju naktī. Foto no personīgā arhīva
Nē, Deividu satiku Rīgā. Viņš bija atbraucis no Anglijas mācīt angļu valodu un joprojām nav aizbraucis. Deividam patīk Latvijā. Viņam ir lielākas pielāgošanās spējas citai videi nekā man. Deivids tagad mācās latviešu valodu. Apbrīnoju un cienu viņa izvēli apgūt tik mazas tautas valodu.
Vai latviešu valodai un literatūrai ir nākotne?
Jā, ir jābūt nākotnei. Tāpēc jau arī es esmu šeit. Latviešu valoda ir tautas dvēsele un mana mūža mīlestība. Tikai mums pašiem ir jāciena sava valoda un Latvijā jārunā latviski. Mēs ne vienmēr to darām.
Man ir sens sapnis uzrakstīt grāmatu bērniem. Skolā man ļoti patika rakstīt sacerējumus, universitātē viss „nobruka”, tur vairs nebija vietas domrakstiem, literārie darbi tika pakļauti zinātniskai analīzei. Zinātniski analizējot citu darbus, vēlēšanās rakstīt pašam ātri pāriet. Tagad man ir iecere mācīties rakstīt „Literārajā akadēmijā”. Gribētos, lai neizzustu uz papīra drukātās grāmatas, jo tā es vislabāk varu uztvert izlasīto. Skolā obligātā literatūra tiek ieskenēta un piedāvāta digitālajā versijā, bet man nepatīk lasīt datorā. Tomēr nenoliedzu, ka elektroniskās grāmatas ir vajadzīgas un ērti izmantojamas, piemēram, ceļojumos.
Lai iepazītu cilvēku, esot kopā jāapēd sāls puds. To vēl neesam paspējušas, bet teikšu, ka gada laikā esmu iepazinusi tavu precizitāti, kārtīgumu un augsto pienākuma apziņu, koleģiālo un sirsnīgo attieksmi. Kā tu sevi raksturotu?
Esmu neatlaidīga un vienmēr pabeidzu to, ko esmu uzsākusi, – vienalga, vai tās ir mācības vai darbs, pat ja ir ļoti grūti iecerēto sasniegt vai jau zudusi interese par to. Neko neatstāju pusratā. Man gribas visu izdarīt perfekti. Zinot šo savu īpašību, tagad esmu jau gudrāka un rūpīgāk izvēlos dzīves mērķus. Ar gadiem arvien vairāk izjūtu laika ritējumu un gribas to vērtīgi pavadīt.
Kādas ir tavas nākotnes ieceres?
Nekad nesaku nekad, jo viss var notikt. Neplānoju dzīvi vairākus gadus uz priekšu. Zinu, ka pēc diviem gadiem iegūšu bibliotekāra profesiju. Nākotni saistu ar Latviju. Ja arī nāksies uz kādu laiku dzimteni pamest, vienmēr atgriezīšos.
Ar Solvitu Buli sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
