Saruna ar RCB Projektu vadītāju ILZI APINI.
Nepilnus divus gadus kopš Ilze ir Projektu vadītāja, RCB darbs ieguvis vēl straujāku ritējumu, projekti tiek atbalstīti viens pēc otra, bet tajos iegūtā nauda ir jāapsaimnieko un idejas jārealizē stingri noteiktos termiņos līdztekus jau agrāk izplānotajiem darbiem. Ilzes darba laikā ir saplānota ik minūte, jo viena projekta īstenotāju darba grupa nomaina nākamo. Tomēr 2016. gada 27. oktobrī RCB 110 gadu jubilejas pēcsvētku noskaņā izbrīvējam laiku nelielai sarunai. Šīs svinības izvērtās īpaši krāšņi, arī pateicoties kārtējā projektā iegūtajam finansējumam un Ilzes spoži uzrakstītajam svētku scenārijam un režijai.
Vai tava profesija ir saistīta ar teātri, svētku režiju?
Jā, esmu amatierteātra režisore/masu pasākumu vadītāja – tā varētu būt rakstīts diplomā.
Atraktīvie avīžu puikas bibliotēkas 110 gadu jubilejas uzvedumā bija no Mežaparka skolēnu teātra pulciņa? Kā tev izdodas ieinteresēt šinī mākslā bērnus, īpaši zēnus?
Puikas… Tas man pašai ir liels brīnums. Bet man šķiet, ka ar zēniem ir vieglāk saprasties. Mana pirmā nozīmīgā darba vieta bija Bulduru sovhoztehnikuma Kultūras nams, vadīju arī teātra pulciņu, un puiku tur vienmēr bija vairāk nekā meiteņu. Iestudēju „Tomu Soijeru”, lai viņiem būtu ko darīt. Zēni teātra pulciņā rada līdzsvaru. Kā izdodas viņus ieinteresēt? Atbildēt ir viegli – man pašai teātris ļoti, ļoti interesē. Mēs arī rakstām lugas un runājam par dzīvi.
Kāpēc izvēlējies darbu Rīgas Centrālajā bibliotēkā? Kāda ir tava iepriekšējā darba pieredze?
Lielos vilcienos RCB ir mana trešā darba vieta. Pirmā bija kultūras nams, pēc tam divdesmit gadi privātajā biznesā un nu jau gandrīz divi gadi šeit, RCB. Kultūras namā es sāku kā bērnu sektora vadītāja, tad – mākslinieciskā vadītāja. Manas karjeras augstākajā pakāpienā, kad biju jau vadītāja vietas izpildītāja, sākās privatizācija. Bija 90. gadi, viss juka un bruka. Lielo un skaisto kultūras namu ar daudziem pulciņiem un kolektīviem, divām zālēm, milzu skatuvi, parketu, marmoru un mēbelēm likvidēja nedēļas laikā. Tad es uz brīdi no Latvijas aizbraucu. Milzīgi tālu – uz Ņujorku. Dzīvoju pie radiem, strādāju par skolotāju latviešu skolā un arī visādus citādus darbus, lai izdzīvotu. Tā divus gadus. Iestājos augstskolā, un tad vienā dienā… lidoju mājās. Man pietrūka mammas, ģimenes. Apnika būt atkarīgai no vīzas, justies nedroši. Tagad ik pa laikam iedomājos – kā būtu bijis, ja paliktu. Bet nē! Labāk esmu mājās. Tas savs stūrītis, savs kaktiņš… Latvijā es jūtos pilnīga, ja var lietot šādu vārdu. Te man ir pamats zem kājām.
Tomēr, atgriezusies mājās, es nemaz tik droši nejutos. Bija joprojām tie paši deviņdesmitie, 1994. gads. Paveicās! Mani pieņēma darbā pirmajā vietā, uz kuru nosūtīju CV – „Rhino dizaina aģentūrā”. Skaists laiks un skaists darbs – grafiskais dizains. Bijām ambiciozi un daudz strādājām. Sākumā mans darbs bija vairāk administratīvs, bet ar laiku (divdesmit gadi!) virsroku ņēma radošā puse. Man gribējās vairāk plašuma. Pirmais solis – sāku strādāt skolā par teātra pulciņa vadītāju. Un tad… vienā dienā pateicu saviem kolēģiem, ka meklēšu darbu. Tas bija liels lēmums, taču atkal veicās – nonācu pie jums. Un šeit ir TAS plašums – visa Rīga ir „mūsu”! Nezinu nevienu citu iestādi, kurai būtu pa savam „štābiņam” divdesmit sešās Rīgas vietās. Mums ir!
Kā esi iejutusies bibliotēkas darbā? Kas sniedz gandarījumu, kas sagādā vilšanos?
Ļoti novērtēju to, ka man uzticas. Es ātri pieņemu lēmumus, un man patīk pašai par tiem atbildēt. Gandarījums ir, bet neliels, jo vēl daudz ko nezinu, vēl „nepazīstu drēbi”. Esmu emocionāla, un man vienā dienā var būt gan gandarījums, gan vilšanās. Taču gandarījuma noteikti ir vairāk.
Tiekoties ar brīvprātīgajiem. Foto Daina Ģeibaka
Šinī laikā esi iepazinusi daudzus bibliotēku darba speciālistus. Kā tu raksturotu bibliotekārus? Vai šis darbs uzliek darītājiem kādu profesionālu zīmogu?
Manī ir apbrīna un cieņa. Es arī gribētu šo tevis nosaukto „zīmogu”, centīšos pie tāda tikt! Bibliotekāri ir izdzīvotāji. Un burvji. Un labās fejas. Un ļoti, ļoti kārtīgi, ar labu valodu. Protams, bezcerīgi ideālisti.
Kādi ir bijuši tavas dzīves nozīmīgākie projekti?
Grūti pateikt, vai tas ir mans pluss vai mīnuss, bet es joprojām domāju, ka nozīmīgākie projekti vēl ir nākotnē.
Kādu vietu tavā dzīvē ieņem grāmatas un lasīšana?
Es lasu katru dienu. Ja diena grūtāka – kādu žurnālu, avīzi vai Darjas Doncovas detektīvu. Ja esmu stipra un mierīga, lasu romānus un stāstus. Tomēr arvien vairāk žēloju sevi – izlasu anotāciju un… ne, ne. Ko nopietnu un sāpīgu atstāju citai reizei. Arī Billi lasīju mēnesi – kļūst žēl, nolieku malā. Sirds sāp, tādas dusmas! Kad pāriet, lasu tālāk. Tāpat „Piecus pirkstus” (Māra Zālīte). „Svina garšai” (Māris Bērziņš) vēl neesmu sadūšojusies.
Tu proti sarīkot svētkus citiem, bet kas tev pašai rada svētku izjūtu?
Ciemiņu gaidīšana.
Ikdienas darba steigā nekad neesmu tevi redzējusi stresa pārņemtu, bet vienmēr mierīgu, laipnu, smaidīgu un pretimnākošu. Kur tu rodi šo iekšējo mieru?
Mīļā, Inta! Kad tu satiec to mierīgo, laipno un vienmēr smaidīgo… lūdzu, iepazīstini mūs. Es tādu nepazīstu, un tas nudien nav par mani.
Tev ir skaists dzīves posms – daudz piedzīvots, padarīts un sasniegts, bet līdz pelnītai atpūtai vēl tālu. Ko vēl gribētu paveikt?
Nezinu, vai tas uz labu, bet es nejūtu savus gadus, un mani plāni nudien ir bez robežām. Pat nekā konkrēta. Tā varētu būt viena mana labā īpašība (kaut mazliet) – es nebaidos cerēt, mainīt un mainīties.
Kas tevi uztrauc mūsdienu pasaulē?
Viss. Ko varu ietekmēt, par to uztraucos un rūpējos. Ko nevaru – cenšos neuzprasīties un nelēkt uz ecēšām.
Ko tu novēlētu 110. jubilejas gadā bibliotēkai un kolēģiem?
Lielās un nozīmīgās lietas mums ir. Pamatīgi sakārtotas un ar rūpību uzturētas. Ko vēl lai novēl kādam, kuram viss ir? Veiksmi un gandarījumu sīkumos – lai ir kas pasaka paldies, uzsmaida un novērtē!
Kādas ir tavas ģimenes tradīcijas?
Mana ģimene… Tradīcijas… Ja to var nosaukt par tradīciju, tad mums nekas nav akmenī kalts un nekas netiek darīts kā obligāta tradīcija. Mēs, protams, svinam svētkus, cienām savu dzimteni, ceļojam tuvāk un tālāk, ejam uz teātri un daudz dziedam, smejamies. Iepazīt ģimeni var, ja kādam kaut kas notiek ne tā, kā plānots. Tad vienmēr ir spēkā teiciens „naših bjut” („mūsējos sit”) – nu saproti, tad esam kā kulaks. Viens par otru.
Kāds ir tavs dzīves moto?
Man nav, Inta, man nav! Un, ja būtu, tad tāds, kurš 100 reižu dienā var mainīties.
Ko vēl es tev nepajautāju?
Knapi, knapi atbildēju šo lērumu… vairāk gan ne.
Ar Ilzi Apini sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
