Saruna ar RCB Pieaugušo literatūras nodaļas (PLN) galveno bibliotekāri SANTU RUKMANI.
Vadot “RCB gadagrāmatas 2012” prezentāciju. 2013. gada decembris
2017. gada 25. septembrī Rīgas Centrālajā bibliotēkā tiekos ar vienu no idejām bagātākajām un talantīgākajām jaunajām bibliotekārēm – RCB PLN galveno bibliotekāri Santu Rukmani. Par viņas profesionalitāti esmu pārliecinājusies, apmeklējot Santas vadītos pasākumus, aplūkojot viņas veidotās izstādes un kopīgi darbojoties projektu realizēšanā. Šogad, strādājot pie projekta „Mans stāsts par Rīgu” īstenošanas, apbrīnoju arī Santas spēju ieklausīties atšķirīgos viedokļos, atrast kopsaucējus ar vecākās paaudzes un citu profesiju pārstāvjiem. Ērti iekārtojamies bibliotēkas Rīgas vēstures un novadpētniecības lasītavā sarunai kafijas tases garumā.
Vai cieņa pret vecāko paaudzi un atšķirīgiem viedokļiem Tev ir ieaudzināta ģimenē? Kādu ceļamaizi dzīvei saņēmi no saviem vecākiem, vecvecākiem?
Ar vecvecākiem. Jānis Rukmanis, Alma Rukmane, Santa Rukmane, Vija Veigure, Jānis Veigurs. 1990. gads.
Jā, domāju, ka tas noteikti ir tādēļ, ka bērnību pavadīju ļoti ciešā kontaktā gan ar saviem vecākiem, jo esmu vienīgais bērns ģimenē, gan ar saviem vecvecākiem un vecvecmammu, jo kādu laiku vienā mājā dzīvojām četras paaudzes – es, mamma Inita, tētis Edgars, vecmamma Vija, vectēvs Jānis un vecvecmamma Tija. Tikai tagad pa īstam novērtēju to, ka man bija iespēja satikt un iepazīt visus četrus vecvecākus un arī savu vecvecmammu. Es negāju bērnudārzā, jo, kamēr vecāki strādāja, mājās mani pieskatīja vecmamma vai vectēvs, kuri tad jau bija nesen kā aizgājuši pensijā. Bieži biju kopā ar vecvecmammu Tiju Stulpiņu (1905-1998), kura 70 gadu vecumā bija lauzusi gūžu, un šī trauma bija noguldījusi viņu uz gultas, kur viņa pavadīja vairāk kā 20 gadus. Ar vecvecmammu kopā dziedājām, spēlējām kārtis un lasījām pasakas, viņa man iemācīja latviešu tautasdziesmas un ziņģes, un joprojām – ikreiz, kad dzirdu skanam „Jūriņ’ prasa smalku tīklu”, uzreiz iedomājos par vecvecmammu. Var teikt, ka līdz pat skolas sākumam visu laiku biju kopā ar pieaugušajiem, ar veciem cilvēkiem, no kuriem daudz mācījos. Vecāki un vecvecāki man iemācījuši cieņu, iejūtību, sapratni, piedošanu, atbildību un godprātību. Bērnībā novēroju, kā savā starpā saprotas dažādu paaudžu cilvēki – mamma ar vecmammu, vecmamma ar vecvecmammu. Ne vienmēr viņu uzskati sakrita, tādēļ tika meklēti kompromisi. Tagad saprotu, ka tas noteikti man ir devis spēju ieklausīties atšķirīgos viedokļos un atrast kopsaucējus.
Ar vecmammu Viju. 2014. gada oktobrī
Vecmamma Vija bieži gāja uz kapiem un vienmēr ņēma mani līdzi, stāstīja par katru piederīgo. Ar interesi klausījos. Man tas šķiet ļoti svarīgi – jau no agras bērnības iesaistīt bērnus visur, stāstīt, runāties ar viņiem, negaidīt laiku, kad viņi būs pietiekami lieli, jo vēlāk var būt par vēlu – izaugušajam bērnam vairs nebūs intereses. Man joprojām patīk staigāt pa kapsētām, pētīt pieminekļus un domās atcerēties arī savus aizgājušos tuviniekus – nu jau no vecvecākiem vairs ir palikusi tikai viena vecmāmiņa – Vija. Vecmamma Vija man iemācījusi viesmīlību, viņai vienmēr bijis svarīgi, lai cilvēks ir labi paēdis. Vecmammai šobrīd ir 81 gads, un viņa joprojām savu ģimeni lutina ar visgardākajiem ēdieniem pasaulē.
Varbūt Endzelīns vai mūsdienu valodnieki saklausītu, bet es nespēju uztvert ne mazāko kāda novada runas īpatnības atblāzmu Tavā valodā. Kura ir Tava dzimtā puse?
Nobijies zaķis pie fotogrāfa. Diena pēc trešās dzimšanas dienas. 1991. gada 21. jūnijs
Mana dzimtā puse ir Jēkabpils – kā jau zināms, Jēkabpili veido divas pilsētas: Daugavas kreisajā krastā esošā Jēkabpils un labajā krastā – Krustpils. Mans tētis Edgars ir dzimis Jēkabpils novadā, kur es pavadīju savu pirmo dzīves gadu, bet mamma Inita dzimusi Krustpils novadā, kur pārcēlāmies dzīvot, kad man bija gads, un kur mani vecāki un vecmamma dzīvo joprojām. Jēkabpils atrodas vietā, kur robežojas novadi, tāpēc vietējo iedzīvotāju domas par to, kuram novadam viņi ir piederīgi, dalās. Mana ģimene sevi tomēr vairāk asociē ar Sēlijas kultūrvēsturisko novadu. Ja Sēlijai tik raksturīgo kāpjoši krītošo intonāciju Rīgā esmu iemācījusies padarīt par stieptu, tad šauro un plato “e” burtu lietojums gan mani joprojām mēdz mulsināt – tur var piefiksēt to, ka neesmu rīdziniece.
Kas rosināja Tavu lasītprieku un veidoja attieksmi pret grāmatu ?
Uz skolu. Ar vecākiem – Initu un Edgaru. 1995. gada 1. septembris
1. klasē lasīšanas stundās man bija ārkārtīgi garlaicīgi, jo, kamēr citi vēl vilka zilbes kopā, es jau biju izlasījusi visu mācību grāmatu no vāka līdz vākam. Bērnībā nebija mīļākas nodarbes, kā lasīšana. Kad vasarās aizbraucu ciemos pie brālēna uz laukiem, tad acis zibēja skatoties, kādas viņam plauktā grāmatas, un kamēr visi ciema bērni ārā spēlēja futbolu, es laimīga sēdēju brālēna istabā un lasīju, lasīju, lasīju… Kad mājās esošās bērnu grāmatas bija izlasītas, vecāki mani aizveda uz Jēkabpils Galveno bibliotēku. Kādu laiku biju nodarbināta. Bet jau kādā 5. klasē Bērnu nodaļas bibliotekāre man atļāva ņemt grāmatas Pieaugušo literatūras nodaļā, jo visu, kas bija Bērnu nodaļā, es biju izlasījusi. Biju sajūsmā! Sākās īstais atklājumu laiks – vienu vasaru tas bija Blaumanis, citu vasaru – Remarks. Izlasīto vienmēr apspriedu ar tēti, kurš ir ļoti erudīts cilvēks. Skolas laikā atlika tikai tētim pateikt, ka mācāmies, piemēram, par Ziemeļu karu, kad viņš uzreiz varēja nosaukt kara cēloņus, sekas un ar to saistītās personības. Joprojām, kad aizbraucu uz mājām, ar tēti sarunājamies par mūziku, kultūru un pasaules norisēm.
Kad un kā sākās Tavs stāsts par Rīgu?
Lauku bērns. 1994. gads
Šogad aprit desmit gadi kopš esmu Rīgā. Jau skolas laikā zināju, ka pēc vidusskolas beigšanas iešu mācīties uz Rīgu. Man noteikti bija jānokļūst šeit, ne Daugavpilī, Jelgavā vai Liepājā – šīs pilsētas mani neinteresēja, bet Rīga gan vienmēr vilināja. 2007. gada septembrī sāku studēt Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē Baltu filoloģiju. Piecus gadus nodzīvoju studentu kopmītnēs Teikā, Tālivalža ielā. Kopmītņu laikā ieguvu labas draudzenes, ar kurām visus šos desmit gadus uzturam ciešus kontaktus – sadraudzējāmies trīs juristes, trīs ekonomistes un es vienīgā – filoloģe. Pēc studiju beigšanas ar divām draudzenēm nepilnus trīs gadus kopā īrējām dzīvokli Torņakalnā – mūsu rīcībā bija privātmājas pirmais stāvs, bet otrajā stāvā dzīvoja saimnieks – folklorists, LR1 raidījuma „Laikarata riti” vadītājs Vidvuds Medenis, ar savu ģimeni. Tas bija interesants un skaists laiks – ar meitenēm rīkojām ballītes, bija daudz visādu skriešanu, iešanu. Tad parādījās puiši, un mums katrai sākās cits dzīves posms.
Kas noteica Tavu profesijas izvēli?
Mana vecmamma Vija savā jaunībā bija kādu laiciņu strādājusi bibliotēkā, tomēr viņas pieredze nekādi neietekmēja manu profesijas izvēli. Skolas laikā man vienlīdz labi padevās visi mācību priekšmeti, bet lielāka interese bija par humanitārajām zinātnēm. Vidusskolas beigās biju neziņā, ko darīt tālāk. Mamma gribēja, lai mācos ekonomiku, tētis saskatīja manī juristi, bet es vecākiem tomēr nepaklausīju un aizgāju studēt filoloģiju. Galu galā, viņi, protams, atbalstīja manu izvēli. Vecāku viedoklis man ir ļoti svarīgs, bieži sazvanos ar mammu un jautāju viņai pēc padoma. No mammas esmu mācījusies atbildību, apzinību un kārtību visās lietās.
Tomēr Tava pirmā darba vieta nav tieši saistīta ar filoloģiju, bet ar bibliotēku. Ar kādiem izaicinājumiem nācās saskarties darba ikdienā?
Mana pirmā un līdz šim vienīgā darba vieta ir Rīgas Centrālā bibliotēka. 2010. gada 7. decembrī sāku strādāt RCB filiālbibliotēkā „Rēzna”. Pirmā darba diena bija interesanta, jo viss bija jauns un nezināms, vajadzēja iepazīties gan ar darba procesiem, gan ar kolēģiem. Jau pirmajā darba dienā saskāros ar to, ka vairums apmeklētāju runāja tikai krieviski. Man tā bija liela problēma, jo skolas laikā krievu valodu nebiju mācījusies, un manā draugu un paziņu lokā arī krieviski neviens nerunāja. Lai gan sapratu valodu, pateicoties TV seriāliem, tomēr sākt runāt krieviski bija ļoti grūti. Iestājos krievu valodas kursos, kur satiku līdzīgā situācijā esošus jauniešus, un kopā mums izdevās pārvarēt valodas barjeru. Pusotrs gads, ko nostrādāju „Rēznā”, šobrīd raugoties atpakaļ, sakrita ar līdz šim saspringtāko manas dzīves posmu – pa dienu darbdienās un arī sestdienās strādāju, vakaros skrēju uz lekcijām, vēl pa vidu visam bija krievu valodas kursi un arī dziedāšana korī. Esmu ļoti pateicīga „Rēznas” vadītājai Natālijai Petrānei un visām kolēģēm par sapratni un atbalstu šajā laikā, jo man galu galā izdevās visu paspēt un izdarīt.
Kāpēc izvēlējies darbu Rīgas Centrālajā bibliotēkā?
Sāku strādāt tikai maģistrantūras 1. kursā, kad biju Rīgā nodzīvojusi gandrīz četrus gadus. Man nebija it nekādas darba pieredzes, tikai bakalaura grāds filoloģijā un ļoti liela vēlme strādāt. Katru dienu braucu garām Rīgas Centrālajai bibliotēkai, un vienreiz nodomāju, cik jauks un patīkams darbs būtu bibliotēkā. Kad aktīvi meklēju darbu, sūtīju savu CV uz dažādām vietām, aizsūtīju to arī bibliotēkai, lai gan nekāda vakance izsludināta nebija. Tad paspēju aizmirst par to. Un kādu dienu pienāca telefona zvans no bibliotēkas – domāju, ka neesmu nodevusi kādu grāmatu (jo biju RCB lasītāja), bet izrādījās, ka mani aicina uz darba interviju. Biju neizsakāmi priecīga.
Sākumā strādāju filiālbibliotēkā „Rēzna” – tur mans darbs vairāk bija saistīts ar bērniem, bija jau izveidojusies laba sadarbība ar tuvākajām skolām, bērni nāca uz lasītāju klubiņa nodarbībām, kopā ar kolēģi Sandru Reinbahu organizējām pasākumus. Darbs „Rēznā” nozīmēja arī to, ka viena diena nedēļā bija jāpavada Rīgas Centrālās bibliotēkas ārējā apkalpošanas punktā Katoļu ielā – arī šo uzskatu par lielu pārbaudījumu un pieredzi. Pēc pusotra gada, tieši tad, kad gatavojos aizstāvēt savu maģistra darbu, man tika piedāvāts darbs RCB Pieaugušo literatūras nodaļā. Milzīgs paldies RCB toreizējai direktorei Doloresai Veilandei, kura mani pierunāja nākt uz PLN, jo sākumā atteicos, domāju, ka „Rēznā” man ir gana labi. Tomēr kļūdījos, jo darbs PLN man ir pavēris daudz plašākas iespējas. Kad 2012. gadā pārnācu uz PLN, sākumā vairāk strādāju ar lasītājiem un grāmatām, mazāk ar pasākumiem un izstādēm. Bet drīz vien toreizējā vadītāja Irisa Arāja pamanīja, ka izrādu interesi par literatūras izstāžu veidošanu un pasākumu organizēšanu. Irisa ļāva man visur iesaistīties – liels paldies viņai par to. Vēlāk arvien vairāk sastrādājos ar Guntu Ozolu, kura šobrīd ir mana vadītāja. Mums ir izveidojies ļoti labs kontakts – viegli saprotamies, kopā ģenerējam idejas un lielo darbu virpulī atrodam laiku arī humoram.
Bibliotēkā lielu atzinību guvušas un jau trešo gadu pēc kārtas notiek Tavas ierosinātās un vadītās Bibliotekāru stāstu pēcpusdienas. Kas Tevi pamudināja organizēt šādas bibliotekāru tikšanās? Vai bibliotekāru stāsti tiek saglabāti vēsturei?
Man vienmēr ir šķitis, ka bibliotekārs kaut kādā ziņā savā profesijā tomēr jūtas nenovērtēts – vai tas ir atalgojums, vai kas cits, tomēr bibliotekāriem vajadzētu būt optimistiskākiem un ar lielāku lepnumu raudzīties uz savu profesiju. Otrs iemesls ir tas, ka RCB sistēmā esam daudz darbinieku, mums reti iznāk satikties ar kolēģiem no filiālbibliotēkām, ikdienas steigā un rutīnā mums nav laika iepazīt vienam otru. Tādēļ man gribējās, lai ir šāds pasākums, kurā varam satikties un parunāties, un galvenais – runāt tikai par labo, kas ir mūsu profesijā. Gausties taču var vienmēr, bet kāds no tā labums? Ar bibliotekāru stāstu saglabāšanu gan līdz šim man nav veicies, jo pirmajā pasākumā man tas neienāca prātā, otrajā pasākumā es biju uzlikusi uz galda telefonu ar ieslēgtu ieraksta funkciju, bet pasākuma beigās nejauši nogrūdu telefonu zemē, tas izslēdzās un ieraksts netika saglabāts. Varbūt nākamo pasākumu atkal mēģināšu ierakstīt, jo tas, manuprāt, būtu ļoti interesants materiāls, ko pēc gadiem varēs paklausīties un novērtēt.
Tu esi piedalījusies vairāku projektu realizācijā. Kādi ir šī darba nozīmīgākie ieguvumi?
Esmu ļoti pateicīga RCB administrācijai, ka manas spējas tikušas pamanītas un novērtētas un man bijusi iespēja piedalīties tādā projektā kā „Nordplus 2014 Late Life Learning” kopā ar toreizējo RCB Bibliotēku dienesta vadītāju Daigu Bērziņu. Šis projekts man lika paraudzīties plašāk uz bibliotēkas funkcijām un nākotnes iespējām. Nozīmīgs ieguvums bija komunikācijas treniņš – veselu nedēļu pārsvarā sarunājāmies tikai angliski vai krieviski, iepazinām citu valstu bibliotēkas un bibliotekārus. Ļoti priecājos arī tad, kad mani uzrunāja RCB Projektu vadītāja Ilze Apine, sākoties projektam “Mans stāsts par Rīgu”, un ļāva man ar savām idejām un viedokli iesaistīties procesā. Man ļoti patīk jebkura pasākuma, notikuma sagatavošanas process – tas, kas notiek pa vidu no idejas līdz rezultātam. Pēc tam pats gala rezultāts jau vairs nav tik interesants, jo tā ir tikai darba redzamā daļa, bet tas, kas zem tā visa ir apakšā – idejas noformulēšana, tēmas pētīšana, cilvēku uzrunāšana, kompromisu meklēšana, stress par to, ka kaut kas var noiet greizi, un milzīgs atvieglojums, kad viss tomēr beidzas labi. Tā es ķeru adrenalīnu – gatavojoties pasākumiem.
Ko Tev profesionāli un emocionāli sniedza darbība Latvijas Bibliotekāru biedrības Jauno Speciālistu sekcijā?
Latvijas Bibliotekāru biedrības Jauno Speciālistu sekcijas meitenes. 2014. gada septembris
LBB JSS (Latvijas Bibliotekāru biedrības Jauno Speciālistu sekcijā) iestājos brīdī, kad šķita, ka darbā iestājas rutīna un pietrūkst ārpusdarba aktivitāšu. Mazliet vairāk kā gadu biju diezgan aktīvs biedrs, piedalījos dažādos pasākumos, iepazinos ar citiem Latvijas jaunajiem bibliotekāriem – tobrīd man bija svarīgi pārliecināties, ka manā profesijā strādā mana vecuma cilvēki. Bet vēlāk mazliet pamainījās mani darba pienākumi – laikam biju izrādījusi interesi un iniciatīvu pasākumu organizēšanas jautājumos, kā arī izstāžu izvietošanā u.tml., tādēļ drīz vien mani vairāk piesaistīja tieši darbam ar pasākumiem un izstādēm. Kopš tā brīža manā darba ikdienā vairs nav it nekādas rutīnas. Vēl kādus divus gadus teorētiski biju Jauno speciālistu sekcijas biedrs, bet vairs nebija ne laika, ne enerģijas piedalīties ārpus darba esošajās bibliotekārajās aktivitātēs, tādēļ izstājos no biedrības.
Statistika liecina, ka 2016. gada beigās RCB visvairāk darbinieku ( 56,32%) bija vecuma grupā no 40-59 gadi, bet Tavā vecuma grupā no 25-39 gadi tikai 13, 03%. Vai viegli būt jaunam mūsdienu bibliotekārajā sabiedrībā? Ko Tu vari mācīties no gados vecākiem kolēģiem, kādu padomu sniegt viņiem?
Lai gan nejūtos vairs tik jauna, tomēr tā ir, ka ar kolēģi Madaru Bruģi esam jaunākās mūsu kolektīvā. Man ir viegli strādāt, jo esmu pieradusi kontaktēties ar vecāku paaudžu cilvēkiem. Man pat liekas, ka vieglāk uzsākt sarunu ar vecākiem cilvēkiem nekā ar saviem vienaudžiem. Strādājot klientu apkalpošanas sfērā svarīgi būt pacietīgam, spēt uzklausīt, bet vienlaikus neuztvert katru apmeklētāju pārāk emocionāli. To joprojām mācos no kolēģiem, ieklausos viņu dotajos padomos, kā rīkoties dažādās saspringtās situācijās ikdienas darba procesā. Savukārt, es reizēm palīdzu vecākajiem kolēģiem ar kādām tehniskām lietām – kad kaut kas datorā nestrādā, varu sajusties kā burvis, kurš, piespiežot pāris podziņas, visam liek atkal darboties. Varu droši teikt, ka labi saprotos ar visām kolēģēm, neatkarīgi no mūsu vecuma starpības. Tomēr ir lietas, kuras varu apspriest tikai ar Madaru – jaunākos seriālus un filmas, pasākumus un koncertus.
Vai bibliotekāra darbs sniedz gandarījumu? Kas bibliotekāra profesijā patīk, kas nepatīk?
Gandrīz septiņus gadus strādāju Rīgas Centrālajā bibliotēkā, šī ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Protams, ka man patīk šis darbs – patīk tas, ka ir tik daudz dažādu virzienu, kuros bibliotekārs var izpausties: ne tikai grāmatu izsniegšana vien un darbs ar klientiem, bet ir iespēja izpausties arī radoši – var organizēt pasākumus, veidot literatūras izstādes. Bibliotēkā ir iespēja satikt tik daudz dažādus interesantus cilvēkus, kurus varbūt es nekad nesatiktu, ja šeit nestrādātu. Protams, gribētos lai būtu vairāk jaunu kolēģu, lai tie, kas pabeiguši bibliotēkzinātnes studijas, izvēlētos strādāt bibliotēkā. Gribētos, lai visi esam bagātāki – lai darba kvalitāti uzlabotu pilnvērtīgs tehnisko resursu nodrošinājums.
Tu ne tikai dziedi Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes jauktajā korī „Aura”, bet arī raksti par šī kolektīva koncertiem, aktualitātēm. Ko Tavā dzīvē nozīmē mūzika, dziesma un koris „Aura” ?
Koris „Aura” ir liela daļa no manas dzīves. Dziedāšana korī aizņem gandrīz visu manu brīvo laiku. Mamma stāsta, ka pirms vēl iemācījos runāt, es esot sākusi dziedāt, un tas noticis apmēram gada vecumā. Ir saglabājušās kasetes, kurās ierakstīts, kā divu gadu
Jo mēs esam koris “Aura”! Konkurss Maltā. 2013. gada novembris
vecumā dziedu diezgan sarežģītas latviešu estrādes dziesmas, kuras, acīmredzot, vecāki bija klausījušies, un es biju iemācījusies dziesmu vārdus, vairākus pantus, no galvas. Trīs gadu vecumā sāku dziedāt pagasta bērnu ansamblītī, vēlāk skolā arī dziedāju gan ansamblī, gan korī. Diemžēl mūzikas skolā nemācījos – biju tāda ļoti maza, sīka meitenīte, dzīvojām laukos, bija grūti izbraukāt vairākas reizes nedēļā līdz diezgan tālu esošajai mūzikas skolai. Turklāt, ģimenē neviens cits nebija tik muzikāls, un vecāki tā īsti nenoticēja mūzikas skolotājas teiktajam, ka man ir muzikālā dzirde, un tādēļ vajadzētu mācīties mūzikas skolā. Bērnībā sapņoju par klavierēm, pēc dzirdes spēlēju melodijas uz bērnu klavierītēm, vēlāk pamatskolas laikā tiku pie sintezatora, bet vidusskolā izdomāju, ka mācīšos spēlēt ģitāru. Vasarā pēc 10. klases braucu uz ģitāristu kursiem, kur skolotājs ļāva aizlienēt ģitāru un pamēģināt, vai iet tā lieta. Sapratu, ka patīk un izdodas. Drīz vien nopirku ģitāru un vidusskolas pēdējās klasēs katru nedēļu apmeklēju ģitāras nodarbības turpat savā skolā, kā arī Bērnu un jauniešu centrā. Tā es piepildīju vienu mazu sapnīti – spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Bet klavieru spēlēšana – tā, pa īstam – joprojām ir viens nepiepildīts sapnis.
Runājot par kori – dziedāju korī no 1. līdz 12. klasei. Pirmie piedzīvotie Dziesmu svētki (toreiz mācījos 5. klasē) atstāja uz mani tik spēcīgu iespaidu, ka es sapratu, ka vēlos šādas emocijas piedzīvot vēl un vēl. Turpināju dziedāt korī, piedalījos vēl vienos skolēnu Dziesmu svētkos, kad mācījos 10. klasē. Bet pēc vidusskolas atnākot uz Rīgu, uzreiz nevarēju atrast savu kori, tādēļ 2008. gada Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkus nācās vērot no skatītāju rindām. Sapratu, ka tas ir pavisam citādāk, tas nekam neder, jo gribu būt otrā pusē – uz skatuves.
Kora koncerts Ģikšos un mana dzimšanas diena. Kopā ar “Auras” soprāniem 2015. gada 20. jūnijs
Tā paša gada septembrī es sasparojos un iestājos fizmatu (Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes) jauktajā korī „Aura”, par kuru man bija izstāstījusi klasesbiedrene, kura studēja fizmatos. Tā es, filologu meitene, iekļuvu fizmatu vidē, un jāsaka – paldies Dievam, ka tā notika, jo pateicoties „Aurai” esmu ieguvusi ļoti labus draugus, piedzīvojusi tik daudz skaistu, emocionālu notikumu – koncertu, konkursu, ārzemju braucienu, arī XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkus. Gandrīz desmit gadi kopā ar „Auru” nozīmē to, ka šis koris kļuvis par dzīvesveidu, par otru ģimeni, kura kopā svin svētkus, ielīgo Jāņus un vēro Jaungada salūtu, aicina uz dzimšanas dienas kūku un sālsmaizi, sauc palīgos malkas talkā un meklē kompāniju ceļojumam, ielūdz uz kāzām un gaida uz raudzībām. Tā kā „Aura” ir studentu koris, tad katru gadu nāk klāt jauni dalībnieki, un gadu starpība starp jaunajiem un vecajiem pieaug, vecākie dalībnieki aiziet prom no kolektīva, jo veido ģimeni vai karjeru, un tad dziedāšanai vairs tik daudz laika neatliek.
Dziesmu svētku gājienā kopā ar draugu Jāni. 2013. gada jūnijs
Tomēr tagad, kad notiek aktīva gatavošanās 2018. gada Dziesmu svētkiem, daudzi vecie dziedātāji atgriežas „Aurā”, bet tādi kā es, kas korī dzied jau gandrīz 10 gadus vai vairāk, tie saprot, ka vēl jāpaliek, vēl jāpadzied. „Aurā” sadziedājos arī ar savu draugu Jāni – es esmu 1. soprāns, viņš – 2. bass. Tas ir tik brīnišķīgi, ka mums ir šis kopīgais hobijs, un prieks, ka mūsu ģimenes pasākumi kļūst arvien dziesmotāki.
Ja tomēr gadās kāds brīvs brīdis vai nedēļas nogale, kā to pavadi?
Man ir ļoti maz brīvā laika – tāda laika, kurā nebūtu darbs vai koris, bet kolīdz ir kāda brīva nedēļas nogale, tā braucu pie vecākiem un vecmammas uz Krustpili. Parasti man viss ir saplānots vismaz mēnesi uz priekšu – skaidri zinu, ko kurā dienā, vakarā un nedēļas nogalē darīšu. Bet, ja man būtu vairāk brīva laika, tad es noteikti vairāk gatavotu ēst – to man ļoti patīk darīt. Vecmamma man ir ieaudzinājusi viesmīlību – man patīk uzņemt ciemiņus, patīk cienāt ar pašas gatavotiem ēdieniem. Ja kāda recepte piemirsusies, vienmēr piezvanu vecmammai, kura dod padomus, kā labāk gatavot, jo vecmāmiņas receptes ir vislabākās.
Ar Jāni Čehijā (kārtējā “Auras” konkursa ietvaros). 2015. gada oktobris
Kopā ar mammu un tēti pētām radurakstus. Vispirms izlasījām internetā pieejamās baznīcas grāmatas, tad sākām braukt pie attālākiem radiem – stāstām viņiem par saviem atradumiem un arī vienmēr lūdzam ieskenēt viņu mājās esošos vecos albumus. Speciāli šim nolūkam iegādājāmies rokas skeneri, ko var visur paņemt līdzi. Mana tēva senči nāk no Sēlijas, no Seces. Pagājušajā vasarā ar mammu un tēti apbraukājām visas Seces apkārtnes kapsētas un atradām Rukmaņus – senču senčus, radu radus, kuru vārdus pirms tam bijām lasījuši baznīcu grāmatās, bet tagad izlasījām uz kapu pieminekļiem. Tā ir tāda neaprakstāma sajūta katrreiz, kad izdodas atrast kādu jaunu pavedienu senču gaitu līkločos. Šis hobijs noteikti ir tāds, ko var veikt visa mūža garumā.
Kopā ar draugu Jāni un mūsu abu vecākiem pētām Latviju – brīvdienās sēžamies mašīnā un dodamies ekskursijās pa dzimto zemīti – skatāmies, cik tā skaista. Reizēm kādai vietai simtreiz braukts garām, bet nekad tā īsti nav apskatīta un novērtēta.
Mūsu sarunas laiks tuvojas izskaņai. Santai vēl šodien paredzēta tikšanās ar fotogrāfu Laimoni Stīpnieku, lai saplānotu viņa izstādes ”Rīga, kuras nav ”, kas tapusi projekta „Mans stāsts par Rīgu” ietvaros, turpmākos ceļus. Tāpēc šoreiz Santas stāstam par laiku, kas ir bijis, ir un būs, liekam daudzpunkti. Santai ir daudz jaunu ideju, lai stāsts turpinātos.
Ar Santu Rukmani sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
