Saruna ar RCB filiālbibliotēkas „Rēzna” galveno bibliotekāri JEĻENU FUTU.
Jeļenai šogad apritēja 20 nepārtraukti darba gadi RCB bibliotēku sistēmā, bet pagājušajā gadā tika nosvinēta apaļa dzīves jubileja. Rudenīgi vēsā 11.oktobra rītā dodos uz RCB filiālbibliotēku „Rēzna”, lai kopīgi paritinātu atmiņu kamolīti. RCB filiālbibliotēkā „Rēzna” ir izdarīts viss pašu spēkiem iespējamais, lai telpas ikdienā tik ļoti neatgādinātu par remonta nepieciešamību. Šodien Jeļena aizvieto bibliotēkas vadītāju Natāliju Petrāni, tāpēc sarunai iekārtojamies vadītājas kabinetā.
Laiks ir aizsteidzies tik ātri, ka neesmu pat pamanījusi, kur tie daudzie gadi ir palikuši. Viss mans mūžs ir saistīts ar bibliotēku, ne tikai pēdējie divdesmit gadi. Pirms divdesmit gadiem es tikai atgriezos, lai turpinātu darbu RCB sistēmas bibliotēkās, bet sāku strādāt Rīgas pilsētas 10.bibliotēkā 1985.gadā. Šo darbu atradu pavisam nejauši.Tajā laikā biju lasītāja vairākās Rīgas bibliotēkās un studēju Kultūras darbinieku tehnikumā bibliotēku specialitātē. Reiz, apmainot grāmatas Rīgas pilsētas 10.bibliotēkā, dzirdēju bibliotekāru sarunu par to, ka bibliotēkai ir vajadzīga jauna darbiniece. Saņēmu visu savu drosmi un pateicu, ka es mācos par bibliotekāri un vēlētos šeit strādāt vakaros pusslodzi. Bibliotēkas vadīja Ludmila Pudova mani pieņēma aizvietot Natāliju Petrāni dekrāta atvaļinājuma laikā. Nokļuvu kolektīvā, kas bija kā viena liela ģimene. Vecākās kolēģes pret mani izturējās kā pret savu meitu, palīdzēja ne tikai darba jautājumos, bet atbalstīja arī sarežģītās dzīves situācijās. 
Kāpēc izvēlējāties bibliotekāra profesiju?
Mani vecāki bija vienkārši rūpnīcas strādnieki, beiguši pamatskolu, bet viņi ļoti vēlējās, lai es iegūtu labu izglītību. Pēc 8.klases gribēju skoloties par frizieri, bet vecāki uzstāja, ka jāturpina mācības vidusskolā.
Pirmo reizi mamma mani aizveda uz bibliotēku, kad mācījos 2. klasē. Dzīvojām pilsētas centrā. Rīgas pilsētas bērnu bibliotēka atradās blakus manai skolai – Rīgas 23. vidusskolai, Akas un Kārļa Marksa (tagad Ģertrūdes iela) ielas stūrī. Bibliotēka bija izvietota divās ēkās. Vienā ielas pusē bija telpas lasītājiem no 1. līdz 4. klasei, bet pāri ielai vecākajām klasēm. Vidusskolas laikā es jau „dzīvoju” bibliotēkā. Pēc mācību stundām ar klasesbiedrenēm gājām uz bibliotēku un bieži vien atradāmies tajā līdz pat slēgšanai. Tā bija mums patīkama vide, kurā mācījāmies, rakstījām referātus, sacerējumus. Bibliotekāres mūs pazina. Es arī atceros Raisu Hazanoviču, Tatjanu Medni un citas bibliotekāres. Viņas šķita ļoti gudras, jo ātri varēja atrast visas vajadzīgās grāmatas, zināja sameklēt atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem. Man patika bibliotēka un bibliotekāres.Tas arī noteica profesijas izvēli. Jau mācoties skolā zināju, ka strādāšu par bibliotekāri. Tomēr studēt šo profesiju universitātē man bija slinkums. Nolēmu, ka turpināt izglītību varēšu kaut kad vēlāk. Pēc vidusskolas iestājos Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Mūsu kursā bija daudz meiteņu no laukiem, kuras dzīvoja kopmītnēs. Bieži ciemojos pie viņām, jo patika man tā kopmītņu dzīve. Mācīties bija viegli, jo daudz apguvu praktiskajā darbā bibliotēkā. Tie divi mācību gadi pagāja ļoti interesanti un ātri.
10.bibliotēkas vadītājas Ludmilas Pudovas dzimšanas diena 1994.gadā – 1.rindā: R.Varzare, L.Pudova, N.Kačalova, 2.rindā: O.Pilipoveca, E.Briede, I.Aļošina, J.Futa, V.Ivanova, A.Ratnere, N.Petrāne
Kā veidojās Jūsu tālākā profesionālā karjera?
Pēc tehnikuma beigšanas turpināju strādāt Rīgas pilsētas 10. bibliotēkā jau kā profesionāla bibliotekāre. Drīz sākās pārmaiņu laiki. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados ēku denacionalizēja. To atguva bijušie īpašnieki. Sākumā bibliotēkai uzteica īri daļai no telpām. Zaudējām lasītavu, bet vēl turpinājām strādāt. Tomēr drīz vien bija jāatstāj arī pārējās telpas. Man tas bija liels šoks. Līdz tam brīdim pat nebiju varējusi iedomāties, ka kādu bibliotēku var vienkārši likvidēt, grāmatas norakstīt. Mēs visi to ļoti pārdzīvojām. Tas bija 1996.gads. Man piedāvāja darbu Rīgas pilsētas 75.vidusskolas bibliotēkā. Tur nostrādāju tikai pusgadu. Viss it kā bija labi, bet sapratu, ka tā vienkārši nav mana vieta. Skolas bibliotēkai ir sava specifika – mācību grāmatas, bibliotēkas apmeklējumi stundu starpbrīžos. Man pietrūka tieši publiskās bibliotēkas gaisotnes.
E.Briedes 70 gadu jubileja 1995.gadā (10.bibliotēka) – 1.rindā no kreisās: J.Futa, N.Petrāne, R.Varzare, V.Ivanova, 2.rindā: N.Kačalova, M.Aļošina, T.Zardiašvili, I.Aļošina, A.Ratnere, L.Pudova, E.Briede
Un Jūs atgriezāties?
Jā, gāju uz Rīgas Centrālās bibliotēkas Personāldaļu. Man piedāvāja darbu Sarkandaugavas bērnu bibliotēkā-klubā. Tur arī sāku strādāt 1997.gada martā. Ejot uz darba interviju ar bibliotēkas vadītāju Tatjanu Afoņinu, bibliotēkā satiku savu bijušo kolēģi no Rīgas pilsētas 10. bibliotēkas Natāliju Petrāni. Tā mūsu dzīves ceļi atkārtoti krustojās. Priecājos, ka atkal bijām kolēģes.
Sarkandaugavas bibliotēkā 2001.gadā (no kreisās): J.Futa, N.Petrāne, M.Červinska, T.Gavarāne, N.Antāne, B.Andrejeva
Bibliotēka atradās jaunā ēkā – daudzdzīvokļu nama divstāvu piebūvē. Pirmajā stāvā bija bibliotēkas Mūzikas nodaļa, spēļu istaba, pasākumu zāle, bet otrajā stāvā abonements un lasītava. Sāku strādāt pirmajā stāvā. Vadīju prasmīgo roku pulciņu, kas darbojās bibliotēkā. 2001.-2002. gadā bibliotēkā tika veikts kosmētiskais remonts. Bibliotēkas vadību pārņēma Nelda Antāne.
Kā jutāties jaunajā darba vietā?
Te es iepazinu labdarību. Vai tie bija tādi laiki vai tāds rajons, bet bērni no nelabvēlīgām un nabadzīgām ģimenēm bibliotēkā uzturējās no atvēršanas līdz slēgšanai. Sarkandaugavā toreiz tika likvidētas daudzas rūpnīcas, valdīja bezdarbs. Ir ļoti grūti strādāt, ja zini, ka bibliotēkā ir izsalkuši bērni. Mēs visas dalījām ar viņiem savas pusdienas. Reiz kāds zēns prasīja naudu maizītei, iedevu, tikai teicu, lai nopērk ēdienu un nāk tepat bibliotēkā padzert tēju. Tā arī viņš izdarīja. Mēs uzticējāmies mūsu mazajiem lasītājiem un viņi mums.
Pagāja kādi gadi desmit. Reiz vakarā eju pa Aptiekas ielu no darba uz mājām. Ir jau vēls un tumšs. Dzirdu, ka man kāds seko, kļūst neomulīgi, jo iela ir tukša. Es piespiežu sev klāt somiņu, pielieku soli, bet sekotājs arī paātrina gaitu līdz mani panāk gara auguma plecīgs vīrietis. Nu domāju, ka gals klāt, bet viņš mani laipni uzrunā: „Tante Ļena, vai Jūs mani neatceraties? Jūs man bibliotēkā devāt ēst.” Vai, kā viņš mani nobaidīja! Bet man bija prieks viņu satikt.
Šie bērni izauga, iekārtojās dzīvē, bet turpināja nākt uz bibliotēku. Reiz ienāk bibliotēkā tāds brašs jūrnieks un stāsta, ko svešās zemēs redzējis. Grūti viņā atpazīt kādreiz mazo zēnu no daudzbērnu ģimenes. Tad ir prieks un gandarījums par savu darbu, ka esam varējuši palīdzēt cilvēkiem ne tikai ar grāmatām, informāciju, bet snieguši arī cita veida atbalstu, pateikuši kādu labu vārdu, padalījušies ar maizes kumosu. Lasīju, ka senāk bibliotēka dēvēta par “aptieku dvēselei”. Arī šodien bibliotekāriem reizēm nākas „ārstēt dvēseles” un ne tikai ar grāmatu. Tā ir laba sajūta, ka vari kādam palīdzēt.
Jeļenas 50 gadu jubilejā kopā ar filiālbibliotēkas “Rēzna” kolēģēm (2016.gadā): S.Reinbaha, J.Futa, V.Liepiņa, G.Dzērve, K.Eglīte
Tomēr Jūs mainījāt darba vietu. Kāpēc?
Tas notika 2008. gadā. Natālija Petrāne pieņēma piedāvājumu strādāt RCB Annas filiālbibliotēkā par vadītāju un aicināja mani līdzi. Ilgajos darba gados bijām ļoti saradušas, sadraudzējušās, tāpēc arī turpmāk gribēju strādāt kopā ar Natāliju. RCB Annas filiālbibliotēka atradās vecas ēkas trešajā stāvā Maskavas ielā 116. Reiz aizvietoju Natāliju viņas atvaļinājuma laikā. Bija stiprs sals. Ziemassvētku rītā man zvana nama pārvaldnieks, ka bibliotēka deg. Skrēju uz bibliotēku. Par laimi ugunsgrēku nodzēsa. Līdz bibliotēkai uguns netika, bet mēs visas agrā rītā bijām atskrējušas glābt bibliotēku. Laimīgas, ka mūsu darba vieta nav cietusi, kopīgi nosvinējām Ziemassvētkus. RCB Annas filiālbibliotēku pēc kāda pusgada jau reorganizēja, to pievienojot RCB filiālbibliotēkai „Rēzna”. Bibliotēku krājumi tika apvienoti. Mēs abas ar Natāliju pārnācām uz šejieni un turpinām strādāt kopā jau trešajā bibliotēkā. Sākumā bibliotēkā bija ļoti daudz grāmatu. Pamazām iekārtojāmies, attīrījām bibliotēkas krājumu. Tagad gaidām remontu. Pēdējos gados mūsu sistēmas bibliotēkās ir daudz pozitīvu pārmaiņu, renovāciju un remontu. Gan jau arī mūsu kārta pienāks.
2009.gadā Jums atkal jauns izaicinājums – papildus darbs RCB ārējā apkalpošanas punktā jeb Dienas centra bibliotēkā. Šāda darba pieredze mūsu sistēmā pagaidām ir tikai RCB filiālbibliotēkai „Rēzna”. Vai un kāda ir būtiska atšķirība starp klientu bibliotekāro apkalpošanu RCB filiālbibliotēkā „Rēzna” un Dienas centra bibliotēkā?
Sākumā bija šoks, jo mums bija izveidojies savs priekšstats par cilvēkiem bez savas dzīves vietas. Dažreiz viņi nāca pie mums uz bibliotēku. Daudzi no viņiem neievēroja higiēnas prasības, dažreiz bibliotēkā aizmiga tik cieši, ka pamodināt nevarējām. Bija jāsauc policija. Šī publika bibliotekāriem un citiem bibliotēkas apmeklētājiem radīja zināmas problēmas un neērtības. Domājām, kā mēs strādāsim vietā, kur ir tikai tādi apmeklētāji?! Tomēr mūsu bažas drīz vien izklīda. Jau iekārtojot bibliotēku priecājāmies, ka telpas ir jaunas, skaistas. Bibliotēkas grāmatu krājums ir vērtīgs, pieejams plašs jaunākās periodikas klāsts, datori un internets. Mēs te jūtamies droši, jo Dienas centrā ir apsargi, video novērošana. Apmeklētāji nāk tīri un sakopti, jo viņiem ir visas iespējas nomazgāties, netīrās drēbes apmainīt pret tīrām. Strādājot Dienas centra bibliotēkā, pamazām mainījās mūsu priekšstati par bezpajumtniekiem. Viņus uztveram kā cilvēkus, kuriem šinī brīdī ir vajadzīga palīdzība. Mēs cenšamies sniegt vajadzīgo atbalstu, piedāvājot plašu bibliotekāro pakalpojumu spektru: grāmatas, periodiku, pasākumus, datorapmācību, informāciju. Es vadu datorapmācības un redzu, ka cilvēki ir ieinteresēti jaunās prasmēs un zināšanās, jo saprot, ka tikai tā var mainīt savu dzīvi. Daži pat ir uzzinājuši, ka filiālbibliotēkā „Rēzna” arī notiek datorapmācības. Viņi nāk arī uz šejieni papildināt savas prasmes. Zinu daudz stāstu ar laimīgām beigām, kad ar mūsu palīdzību cilvēks ir atradis darbu un dzīvesvietu. Daži ir kļuvuši par „Rēznas” lasītājiem. Jūtam, ka tieši Dienas centra bibliotēkā mūsu darbs ir ļoti vajadzīgs, ka bibliotēka var mainīt cilvēku dzīvi uz labu.
Kādu laiku Jūs arī paralēli strādājāt Latvija Nacionālajā bibliotēkā. Kādas atziņas guvāt, darbojoties atšķirīgā bibliotekārā darba sfērā?
Desmit gadus no 2006. līdz 2016. gadam nostrādāju LNB Bibliogrāfijas institūtā par bibliogrāfi. Manos darba pienākumos ietilpa sagatavot un apstrādāt izdevumus bibliografēšanai, ievadīju sagatavoto informāciju Nacionālās analītikas datubāzē, sastādīju bibliogrāfiskos aprakstus MARC formātā atbilstoši bibliogrāfiskā apraksta standartiem. Visas astoņas stundas bija darbs ar datoru, guvu daudz jaunas informācijas, lasot avīzes un žurnālus, lai veidotu anotācijas. Man tomēr tur bija garlaicīgi! Bija dienas, kad kolēģiem pateicu tikai divus vārdus „labdien” un „uzredzēšanos”. Jutu tādu atsvešinātību. Sapratu, ka tas darbs nav man domāts, bet ir tikai papildus peļņas avots. Mans aicinājums ir darbs ar cilvēkiem.
Pozitīvas emocija guvu LNB ”Grāmatu ķēdē”. Tad sapratu, cik daudziem dažādu paaudžu cilvēkiem svarīga ir grāmata. Nekas to nespēs aizvietot. Nu mainās informācijas nesēji – kasetes, diski, fleši… un kas vēl viss būs, bet grāmata pārdzīvo visu un paliek. Arī līdzās elektroniskajām grāmatām pastāvēs tradicionālās grāmatas. Tā grāmatas smarža, papīra pieskāriens rokām – tas nav ne ar ko aizvietojams.
Strādājot LNB, man bija iespēja sekot līdzi bibliotēkas jaunās ēkas celtniecībai. Gājām ekskursijās uz būvlaukumu, lai savām acīm redzētu kā top „Gaismas pils”. Man bija iespēja arī šinī ēkā dažus gadus pastrādāt.
Kāda šodien ir Jūsu darba ikdiena, kuri darba pienākumi patīk vislabāk?
Man patīk novadpētniecības darbs. Kad atnācu strādāt uz šo bibliotēku, neko nezināju par apkaimi. Maskavas forštate man bija sveša. Tagad es zinu, cik tā ir bagāta kultūras pieminekļiem, vēstures notikumiem, kādas personības šeit ir dzīvojušas un dzīvo. Bibliotēkas novadpētniecības krājumā ir daudz unikālu materiālu, fotogrāfiju, piemēram, par Centrāltirgu, “Kolhoznieku namu”. Maskavas forštate ir ļoti interesants rajons. Brīnos, kā es to visu pirms tam varēju nezināt?! Tieši pēdējos gados šeit notikušas daudzas pozitīvas pārmaiņas. Spīķeru kvartāls no degradētas vides ir pārtapis vietā, kur notiek kultūras pasākumi, uzceltas jaunas privātmājas, vecās ēkas renovētas. Man agrāk bija pat bail iet garām Spīķeriem, jo tur bija iecienītas pulcēšanās vietas dzērājiem, bomžiem. Domāju, kāpēc gan šo rajonu vajag atjaunot, tērēt milzīgus līdzekļus, ja šeit apgrozās tāda publika! Bet mainījās vide un mainījās cilvēki! Tagad Maskavas forštate vairs nav degradēta vide. Es lepojos ar šo Rīgas rajonu. Gribu ar bibliotēkā savākto informāciju par mūsu apkaimi dalīties ar visiem interesentiem. Tāpēc rīkojam ekskursijas, spēles, pastaigas, prezentācijas, sadarbojamies ar skolām, sociālajām mājām. Redzu, ka cilvēkiem ir interese par šo novadu. Tagad RCB izsludinātajā konkursā „Literārās pastaigas” piedalos ar tēmu “Maskavas forštate caur gadsimtiem”. Maršrutā iekļaušu Rīgas Centrāltirgu, Spīķeru kvartālu, bijušo Rīgas getto. Esmu iecerējusi šo maršrutu veikt ar velosipēdiem.
Ar kādām Rīgas apkaimēm vēl saistās Jūsu dzīve?
Visu mūžu dzīvoju Rīgas centrā saimnieka mājā. Biju rindā uz pašvaldības dzīvokli, bet neticēju, ka to man kādreiz piešķirs. Ēkas īpašnieks nepārtraukti paaugstināja dzīvokļa īres maksu. Katru mēnesi, saņemot rēķinu, baidījos vai varēsim to samaksāt, vai nepaliksim uz ielas. Tomēr 2009. gadā brīnums notika. Man piezvanīja no Rīgas domes Dzīvokļu daļas un teica, ka varu braukt skatīties dzīvokli jaunā mājā Pļavniekos. Tā ir skaistākā dāvana, kādu līdz šim esmu saņēmusi! Es biju tik laimīga!
Un esat laimīga?
Joprojām par šo lielo dāvanu priecājos.Tagad, kad pārdomāju savu dzīvi, saprotu, ka esmu laimīga. Visi cilvēki grib būt laimīgi, bet bieži meklē laimi nepareizajās vietās, ārpus sevis, bet laime jau ir katrā pašā. Praktizējot jogu, esmu pārliecinājusies, ka varu būt laimīga arī neskatoties uz ārējiem apstākļiem. Viss, kas man vajadzīgs, man ir. Man ir mīlošs vīrs, pieaudzis un labs dēls Aleksejs, darbs, kuru daru ar prieku, darbabiedri, uz kuriem varu paļauties, draugi, vaļasprieki. Jā, es esmu laimīga.
Vai ir laiks vaļaspriekiem?
Šinī dzīves posmā beidzot varu atrast laiku sev. Vismaz reizi nedēļā eju uz jogas nodarbībām. Kādus sešus gadus uz un no darba braucu ar velosipēdu. Divdesmit minūtes ceļā un esmu darbā! Šādi braucieni dod papildus enerģiju. Sliktos laikapstākļos un ziemā gan izmantoju sabiedrisko transportu.
Kad aizgāju no darba LNB, ieguvu vēl vairāk brīva laika. Sakārtoju māju, nu un ko tālāk? Pirms Ziemassvētkiem kāda lasītāja meklēja rokdarbu grāmatu, jo gribot mazdēlam rotaļlietu uztamborēt. Ieinteresējos. Sāku tamborēt un dāvināt bērniem rotaļlietas. Man ir prieks kaut ko jaunu radīt savām rokām, bet vēl lielāks ir dāvināšanas prieks. Ja esi kādam vajadzīgs, tad dzīve nav vienmuļa. Vēl mans dēls mani nav iecēlis vecmāmiņas kārtā, bet vīra mazbērniem šādas dāvanas esmu sarūpējusi. Var jau uztamborēt vai uzadīt kaut ko sev, mājai, bet tad nav tik liels gandarījums. Visas manas rotaļlietas ir atdāvinātas. Man paliek tikai to fotogrāfijas. RCB Daugavas filiālbibliotēkas vadītāja Anna Dunajevska aicināja izveidot manu rotaļlietu izstādi, bet man jau visi zvēriņi ir atdāvināti.
Vai bibliotēkas mainās, lai pastāvētu?
Bibliotēkas ir un būs mūžīgas. Protams, daudz kas ir mainījies un vēl mainīsies. Ja salīdzina bibliotēkas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad es uzsāku darbu, un šodien, tad pārmaiņas ir grandiozas. Vēsturē ir aizgājuši kartīšu katalogi, ar roku rakstīti lasītāju formulāri un daudz kas cits. Par datoriem bibliotēkās toreiz pat iedomāties nevarējām. Bibliotekāram visu mūžu ir jāapgūst jaunas zināšanas un prasmes, jaunas tehnoloģijas. Paldies maniem vecākiem, kas gribēja, lai es mācos. Es šo novēlējumu pildu visu dzīvi. Bibliotekāram patiešām nākas pastāvīgi mācīties, lai varētu pilnvērtīgi strādāt. Nākotnē līdzās iespieddarbiem izsniegsim elektroniskās grāmatas, piedāvāsim tādus pakalpojumus, par kuriem šodien pat iedomāties nevaram, bet ir bibliotekārie pakalpojumi, kas bija, ir un būs vienmēr nepieciešami.
Redzu, ka šodien bibliotēkas cilvēkiem ir vajadzīgas. Mūsu bibliotēkā ir daudz lasītāju. Tie ir ne tikai pensionāri un sociālo māju iemītnieki, bet arī jauni ļaudis, studenti. Cilvēki nāk uz bibliotēku ne tikai apmainīt grāmatas, palasīt jaunākās avīzes un žurnālus, piedalīties pasākumos. Tikpat svarīgi viņiem ir kontaktēties ar bibliotekāru, parunāt arī par dzīvi, saviem mājdzīvniekiem, puķēm, slimībām. Reizēm ir grūti uzklausīt, bet ko darīt? Ir cilvēki jāuzklausa. Tas ir un būs jādara.
Bibliotēkas apmeklētāji arī mainās. Ja salīdzinu šodienas bibliotēkas apmeklētājus ar cilvēkiem, kas nāca uz bibliotēku pirms pieciem gadiem, tad var manīt progresīvas pārmaiņas. Tagad apmeklētājos nav agresijas, cilvēki ir mierīgāki, labvēlīgāki, smaidīgāki. Varbūt tas ir izskaidrojams ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos, pozitīvām pārmaiņām bibliotēkas apkaimē, bibliotekāru ieinteresēto attieksmi un profesionalitāti, jo bibliotekāri kļūst arvien zinošāki. Tagad bibliotekāram ir daudz patīkamāk un vieglāk strādāt.
Jā ir vērtības, kas mainās, bet ir tādas cilvēciskas īpašības, kas vienmēr būs vajadzīgas un būs kā pievienotā vērtība bibliotekāra augstajam profesionālismam. Viena no tādām pamatvērtībām ir labestība, kas burtiski izstaro no Jeļenas. Ko novēlēt laimīgai sievietei? Novēlu trīsdesmit diviem darba gadiem bibliotekārajā profesijā pievienot vēl daudzus radošus un labestības ieskautus gadus.
Ar Jeļenu Futu sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
