Saruna ar RCB Bibliotēku dienesta galveno eksperti bibliotēku jomā VINETU BAŠKO.
Viens no 2017.gada Rīgas Centrālās bibliotēkas lielākajiem izaicinājumiem bija jauns darba uzdevums – Rīgas vispārējās izglītības iestāžu bibliotēku metodiskā pārraudzība. Lai to veiktu, RCB Bibliotēku dienestā tika radīta jauna darba vieta – galvenais eksperts bibliotēku jomā darbam ar skolu bibliotēkām. Tā 2017.gada 1.martā RCB Bibliotēku dienesta komandai pievienojās Vineta ar savu neizsīkstošo darba enerģiju un humora dzirksti. 22.decembrī aicinu viņu uz sarunu kā vienu no vistiešāk gada pārmaiņu vēsmās iesaistītajām kolēģēm.
Vai šis darba piedāvājums Tev nāca kā patīkams pārsteigums?
RCB direktore Dzidra Šmita mani uzaicināja uz darba pārrunām. Sarunā piedalījās arī RCB Komplektēšanas un apstrādes nodaļas, kurā strādāju, vadītāja Ineta Kaļķe. Pārrunu rezultātā man tika izteikts šis piedāvājums. Sākumā biju apmulsusi, jo nedomāju, ka es kaut ko tādu varētu paveikt. Es neesmu skolu bibliotekāriem darba devējs. Ko es drīkstu no viņiem prasīt?!
Direktore iedrošināja, uzsverot, ka mūsu darbs būs skolu bibliotēku konsultēšana bibliotekārajos darba jautājumos tiem bibliotekāriem, kuri vēlēsies ar mums sadarboties un kuriem būs nepieciešama mūsu palīdzība. Ar varu savas konsultācijas neuzspiedīsim.
Tomēr priecājos, ka esmu novērtēta. Piekritu vilinājumam pamēģināt kaut ko jaunu. Apzinājos, ka tas varētu būt grūts uzdevums, jo uzreiz jāuzņemas metodiskā vadība par 114 Rīgas vispārizglītojošo skolu bibliotēkām. Skolu bibliotekāriem ir daudz darba devēju – gan RD Izglītības, kultūras un sporta departaments, gan skolas direktors, atskaites jāiesniedz Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, bet profesionālajā jomā Rīgas skolu bibliotekāru darbs kādu laiku ir bijis atstāts pašplūsmā.
Vai sākums bija grūts?
Sākumā daudz braucu uz skolu bibliotēkām, lai iepazītos ar bibliotekāriem un viņu darbu. Jo pamatīgāk iepazinu šo darba jomu, jo arvien vairāk pārliecinājos, ka pārmaiņas ir vajadzīgas, bet tās viegli nenāks. Radās azarts „ķepuroties” un palīdzēt „izķepuroties” arī citiem. Izstrādājot jaunos normatīvos dokumentus, izveidojās laba sadarbība ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta darbiniecēm. Patīkami sajust, ka Departaments mums uzticas, uzklausa mūsu viedokli, ka domājam vienādi. Saņēmu lielu RCB direkcijas un kolēģu atbalstu. Paldies RCB Bibliotēku dienesta kolēģēm Daigai Bērziņai, Aigai Balodei, Gidai Zepkānei. Tāpat skolu bibliotēku atbalsta darbā tika iesaistīta Solvita Bule kā jaunās RCB Vispārējās izglītības iestāžu bibliotēku metodiskās lasītavas bibliotekāre un Dace Vlasova kā BIS ALISE sistēmas administratore skolās. Tā veidojās spēcīga komanda. Tāpēc ne brīdi nejutos tā, it kā viena būtu iemesta jūrā, bez iespējas izdzīvot. Darbs ar skolu bibliotēkām ir interesants un man patīk. Nevienu brīdi nav garlaicīgi – atverot e-pastu vai atbildot uz telefona zvanu, nekad nevari paredzēt, kāds jautājums tiks uzdots un kāda problēma būs jārisina.
Kā Tavu aktīvo darbošanos uzņēma skolu bibliotekāri?
Katram var būt savs viedoklis. To laikam sauc par demokrātiju. Bija bibliotekāri, kas mūs uzņēma ar neuzticību: „Ko tad viņi mums jaunu pateiks?” Citi pauda pārliecību: „Jūs taču nezināt, kā skolas bibliotēkā notiek darbs! Mūsu darbs ir pavisam citādāks!” Nu nav tā! Bibliotekārs ir bibliotekārs gan lielā valsts nozīmes bibliotēkā, gan mazā pagasta bibliotēkā, gan kādas lielas augstskolas bibliotēkā, gan mazā skolas bibliotēkā. Mums ir vieni darba uzdevumi, mūs reglamentē vieni likumi un bieži vien mums ir vieni un tie paši lasītāji… Bet pārmaiņas vienmēr nāk sāpīgi. Mums tika uzticēts uzlabot skolu bibliotēku darbu un mēs to darām. Ja es atstātu visu pa vecam, tad droši vien kritikas nebūtu. Bet kritizē arī tos, kas savu darbu dara labi. Priecē, ka vairākums skolu bibliotekāru grib sadarboties ar mums. Daudzi saka: “Beidzot mums ir kam pajautāt.” Liela daļa skolu bibliotekāru arī paši ir sapratuši, ka pārmaiņas nepieciešamas. Tagad skolu bibliotekāri man bieži zvana un lūdz konsultācijas. Regulāri pienāk jautājumi e-pastā. Vienmēr viņus uzklausu un cenšos visu pamatīgi izskaidrot. Bieži vien “neklātienē” neizdodas problēmu atrisināt, tāpēc braucu uz skolām, lai kopā ar bibliotekāru un reizēm pat kopā ar skolas vadību rastu risinājumu kādai problēmai.
Kāpēc Tu izvēlējies kļūt par bibliotekāri?
Ar vecākiem
Esmu dzimusi tukumniece.Vienmēr jutusies vecāku un vecmāmiņas ļoti mīlēta un lolota. Varbūt pat egoiste, kā jau vienīgais bērns ģimenē. Man nekad netika liegta izvēles brīvība, lai kādu lēmumu pieņemtu, vienmēr tiku atbalstīta. Vecākiem varu pateikties par to, ka jebkuru darbiņu, pat vismazāko, viņi iemācīja uztvert nopietni un pēc vislabākās sirdsapziņas paveikt līdz galam, nekad neapstājoties pusceļā.
Skolas gados bibliotēku apmeklēju labi ja divas vai trīs reizes gadā. Visu, kas bija jālasa skolā, varēju atrast mājas bibliotēkā. Mani vecāki pirka visu, kas tika izdots Latvijā: daiļliteratūru, nozaru literatūru, bērnu grāmatas, enciklopēdijas – jebko. Lasīju daudz un dažādu literatūru. Un ilgu laiku uzskatīju, ka bibliotēkas darbinieks neko citu nedara, – tikai lasa grāmatas.
Mani skāra pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu pārmaiņas izglītībā. Skolēniem tika dota iespēja izvēlēties, kāda novirziena mācību priekšmetus apgūt. Es izvēlējos iegūt humanitāro izglītību. Beidzu Tukuma 2.vidusskolu. Padziļināti apguvu latviešu valodu un literatūru, krievu valodu un literatūru, vēsturi, sava novada vēsturi, folkloru. Beidzot 12 klasi un izvēloties savu nākamo profesiju, attapos, ka īsti izvēles man nav. Domāju: „Ko nu? Matemātiku, ķīmiju, fiziku utt. pietiekami labi neesmu apguvusi. Līdz ar to manu diplomu daudzas mācību iestāžu programmas neņems pretī. Atliek studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, bet par skolotāju būt es negribu…” Tā ar izslēgšanas metodi nonācu līdz bibliotekāriem, bet nevienu mirkli savu izvēli neesmu nožēlojusi. Laikā, kad studēju Universitātē – tie bija pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi, bibliotekāriem tika nodrošināta ļoti vispusīga izglītība. Protams, speciālie priekšmeti bibliotēku zinātnē bija jāzin, bet papildus apguvām filozofijas, ekonomikas, pedagoģijas, psiholoģijas pamatus, latviešu valodu, literatūru un daudzus citus mācību priekšmetus. Apguvām arī mašīnrakstīšanu un bibliotekāro rokrakstu. Rakstījām pat sacerējumus bibliotekārajā rokrakstā. Latvijas Universitātē tika iegādāti pirmie datori un varējām sākt tos iepazīt.
Kā no tukumnieces kļuvi par rīdzinieci?
Studiju gados nokļuvu Rīgā un dzīvoju kopmītnēs. Rīga iesūc sevī. Tukuma bibliotēkā brīvu darba vietu nebija. Darbs bija jāmeklē citur.
1992./1993.mācību gadā paralēli studijām sāku strādāt Latvijas Universitātes bibliotēkā Rekataloģizācijas nodaļā. Bibliotēkā sāka ieviest sistēmu ALISE. Tie bija arī ALISE pirmsākumi Latvijā – tieši Latvijas Universitātē tika izstrādāta pirmā ALISE versija. Izstrādi veica bibliotēkas automatizācijas speciālisti. Un tikai vēlāk tika izveidota “IT ALISE”, tagad “Tieto Latvija”.Studiju gadi bija ļoti interesants laiks – mācības, darbs, kopmītnes, izklaides. Dažas studiju biedrenes kļuva par labākajām draudzenēm, un mūsu draudzība turpinās joprojām.
Uzsākot studijas, domāju, ka ar bibliotekāro izglītību varēs strādāt tikai bibliotēkā. Bet nē – izrādījās, ka bibliotekāri ir vajadzīgi visur – pat tādās vietās, kur nemaz nav grāmatu. Ar draudzeni izlasījām sludinājumu, ka kāda privātā radiostacija meklē bibliotekāru. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tika dibinātas daudzas privātās raidstacijas. Tām bija savas fonotēkas. Aizgājām uz darba interviju. Izrādās, ka vienās telpās strādāja divas radiostacijas – latviešu auditorijai “Radio 2” un krievu auditorijai “Mix FM 102.7”. Radiostacijām bija vienota fonotēka un tika meklēti darbinieki ar bibliotekāro izglītību, kas fonotēku sakārtotu pēc tematiem, autoriem tā, lai dīdžeji ātri atrastu visus vajadzīgos ierakstus. Programmu direktors bija Ēriks Niedra. Ļoti spēcīga un interesanta personība. Arī citi radio darbinieki bija sabiedrībā zināmi cilvēki: Kārlis Streips, Toms Grēviņš, Ingvilda Strautmane, Ija Circene-Groša, Uldis Rudaks, Uldis Ozoliņš, Uģis Vītiņš, Edmunds Kaševskis un daudzi citi. Ierakstu studijā tika ierakstītas dažādas reklāmas, bieži te viesojās Latvijā slaveni aktieri. Tā iepazinu daudzas spilgtas personības un radio no „virtuves” puses. Radiostacijās strādāja internacionāla publika, bet nekādu strīdu nebija, bijām draudzīgs kolektīvs. Vakaros daudzi radio darbinieki gāja uz klubiem piepelnīties kā dīdžeji. Mēs gājām viņus atbalstīt. Kā bibliotekārs radio fonotēkā nostrādāju divus gadus.
Nākamā darba vieta, kur nokļuvu un nostrādāju piecus gadus, bija Izglītības ministrijas Pedagogu izglītības atbalsta centrs. Tā uzdevumos ietilpa pedagogu tālākizglītības nodrošināšana. Šī centra bibliotēka, kas pēc toreizējās modes tika pārdēvēta par „Informācijas biroju” atradās Vaļņu ielā 2. Tā kā strādāju Izglītības ministrijas pakļautībā, vajadzēja kļūt par ierēdni, kārtot ierēdņu eksāmenu.To arī izdarīju. Bibliotēku apmeklēja daudzi skolotāji no visas Latvijas. Mūs augsti vērtēja izdevniecības, jo popularizējām Latvijā izdoto mācību un metodisko literatūru, pie mums notika jaunākās metodiskās literatūras prezentācijas un grāmatu atvēršanas svētki. “Piedzīvoju” vairākas ministru maiņas, izglītības sistēmas reorganizācijas, kad deviņdesmito gadu vidū tika izstrādātas jaunas, Eiropas Savienības standartiem pietuvinātas mācību programmas, apstiprināti jauni mācību priekšmetu standarti. Deviņdesmito gadu beigās tika ieviesti centralizētie eksāmeni, kā arī uzsākta bezatzīmju vērtēšanas sistēma sākumskolā. Iepazinos ar daudziem cilvēkiem, veidojās laba sadarbība.
Kā sākās Tavas darba gaitas Rīgas Centrālajā bibliotēkā?
RCB Komplektēšanas un apstrādes nodaļā sāku strādāt 2004.gadā. Nodaļas vadītāja bija Valentīne Kļebanoviča. Nostrādāju divus gadus, BIS ALISE veidojot aprakstus grāmatām un citiem informācijas resursiem. Tad man bija ”Beļģijas pauze”, jo kopā ar ģimeni trīs gadus dzīvoju Beļģijā. Kad vīram darba līgums beidzās, atgriezāmies Latvijā. Es atsāku darbu RCB Komplektēšanas un apstrādes nodaļā, bet jau Inetas Kaļķes vadībā. Ineta ir ļoti laba vadītāja, jo redz nodaļas darbu kopumā, prot izdalīt darba prioritātes, novērtēt katra darbinieka profesionalitāti un saskatīt individuālās spējas. Arī kolektīvs viņas vadībā kļuva arvien draudzīgāks. Tika īstenoti dažādi kolektīva “saliedēšanas” pasākumi. Gan kopīgas “attīstības dienas”, kad pavasaros devāmies pieredzes apmaiņā uz kādu no Latvijas bibliotēkām, reizē iepazīstot arī Latvijas skaistākās un interesantākās vietas, gan tematiskie gada nogales atzīmēšanas pasākumi, kas parasti izvērtās jautri un pārsteigumu pilni.
Komplektēšanas un apstrādes nodaļā vispirms klasificēju grāmatas, veidoju autoritatīvos ierakstus, tad komplektēju bibliotēkas krājumu. Sākumā bija sajūta, ka neko nesaprotu no jaunajām grāmatām, video un audio materiāliem, bet pamazām iestrādājos. Darbs bija interesants, jo tā bija saziņa ar izdevniecībām, jaunākās literatūras sarakstu sastādīšana un prezentēšana RCB Krājuma komplektēšanas padomes sēdēs. Tad sekoja iepirkumi, rēķini un grāmatu sadale RCB un filiālbibliotēkām.
Trīs gadus dzīvoji Beļģijā. Kāpēc tāda izvēle?
Gadadiena (2016.gads)
Mans vīrs Reinis Baško ir Latvijas armijas virsnieks. Līdz ar to ģimenei jārēķinās, ka viņš ir pakļauts rotācijai, komandējumiem. Reinim piedāvāja trīs gadu darba līgumu NATO štābā Beļģijā Monsas pilsētiņā. Tā atrodas 70 kilometru attālumā no Briseles. Par pārcelšanos uz Beļģiju izlēmām lielā vienprātībā – brauksim visa ģimene. Vecākajai meitai Katrīnai bija četri gadi. Izvēlējāmies būt visi kopā Beļģijā un ne brīdi neesmu to nožēlojusi.
Ar ko īpaši atmiņā palicis Beļģijā pavadītais laiks?
Liepājā (2011.gads)
Tie bija vieni no labākajiem manas līdzšinējās dzīves gadiem. 2009.gadā Beļģijā piedzima mūsu jaunākā meita Elīna. Mums izdevās visiem kopā pavadīt vairāk laika mājās un ģimenē, nekā tas bija iespējams Latvijā. Daudz ceļojām, jo Beļģija ir Eiropas centrs – viegli un ātri var nokļūt Francijā, Vācijā, Nīderlandē, Luksemburgā… Nostiprināju savas zināšanas angļu valodā, mazliet pamācījos franču valodu. Bērni apguva svešvalodas. Abas meitenes ļoti labi runā angliski. Mēs dzīvojām starptautiskā vidē. Tomēr mums bija arī sava latviešu “sabiedrība”, jo vairākas latviešu militārpersonu ģimenes tāpat kā mēs bija uz laiku pārcēlušās uz Beļģiju un dzīvoja mums kaimiņos. Ieguvām ļoti labus draugus, ar kuriem uzturam kontaktus līdz pat šim brīdim. Kopā svinējām latviešu svētkus, kopā piedalījāmies sabiedriskajās aktivitātēs militāristu vidē. Tika organizēti starptautiski labdarības pasākumi, dažādu valstu reprezentācijas pasākumi, sporta aktivitātes.
Bērniem tika piedāvātas iespējas mācīties starptautiskās skolās ar dažādām mācību valodām. Mēs Katrīnai izvēlējāmies Lielbritānijas skolu. Skolotāji mācīt bērnus brauca no Lielbritānijas. Pirms tam Katrīna gadu apmeklēja Beļģijas bērnudārzu. Man bija iespēja novērtēt Eiropas izglītības sistēmu, kur bērni sāk skolas gaitas no sešu gadu vecuma. Redzēju, ka mazie bērni organiski iekļaujas skolas vidē, viņiem tiek piemērotas telpas, piemērota mācību programma. Katrīnai nebija nekādu problēmu sākt mācīties sešu gadu vecumā. Tāpēc tagad īsti nesaprotu diskusiju par šo jautājumu Latvijā. Mazliet jāpacenšas, nedaudz jāpārkārto izglītības sistēma un jāpiemēro skola mazākiem bērniem. Bet varbūt Latvijā šobrīd ir cita finansiālā situācija, kas traucē ieviest šo Eiropas skolu modeli.
Kādas ir jūsu ģimenes tradīcijas ?
Mēs vienmēr un visur atbalstām viens otru. Brīvo laiku cenšamies pavadīt visi kopā. Viens no mūsu ģimenes kopīgajiem hobijiem ir ceļojumi. Patīk tādi, kuros var doties sestdienā no rīta un atgriezties mājās svētdienas vakarā. Braucam tepat pa Latviju, Lietuvu, Igauniju. Reizi gadā cenšamies aizbraukt kur tālāk. Ja meitām ir kādas sacensības, dodamies turp kā līdzjutēji. Pie reizes arī apskatām to pilsētu, kur esam nokļuvuši.
Apmeklējam dažādus kultūras pasākumus, viesmākslinieku koncertus. Respektējam meiteņu gaumi – kopā ejam uz pop- un rokmūzikas koncertiem.
Lattelecom maratonā (2015.gads)
Esam sportiska ģimene. Sportojam gan visi kopā, gan katrs atsevišķi. Vīra mīlestība mūža garumā ir basketbols. Meitenes trenējas vieglatlētikā, peldēšanā. Katrīna sākusi nodarboties ar krosfitu (Crossfit).
Kopā dodamies taku skrējienā “Stirnu buks”. Man tur ir svarīga tā īpašā pasākuma gaisotne un tas, ka var iepazīt Latvijas pilsētas un dabu. Skrējiens tiek organizēts arvien jaunās Latvijas vietās. Citādi varbūt es tur nekad nebrauktu. Skriešana gan nav mana stiprā puse. Es esmu visnesportiskākā ģimenē, tomēr nodarbojos ar fiziskām aktivitātēm, lai būtu kopā ar ģimeni, lai rūpētos par savu veselību. Nodarbojos ar pilatēm, reizēm apmeklēju baseinu. Man patīk iet kājām, dažreiz nūjoju. Dzīvoju Pārdaugavā un vasarā reizēm uz darbu un mājās eju kājām.
Vai esi pārņēmusi savu vecāku tradīciju veidot lielu bibliotēku?
Nē. Mūsu dzīvoklī nav tik daudz vietas. Dažas man mīļas grāmatas glabājas Tukumā pie vecākiem. Mainot dzīves vietas, esam šķīrušies no lielas daļas savas bibliotēkas. Tāpēc mūsu mājās ir tikai tās grāmatas, kas ļoti, ļoti patīk.
Lasām arī e-grāmatas. Tas ir ērti gan ceļojumos, gan vēlu vakarā pirms aizmigšanas. Lasot gultā e-grāmatu, nevienu netraucēju, jo planšetei nevajag papildus apgaismojumu, nečaukst papīrs, grāmatas lapas pāršķirot.
Pavasaris 2015
Meitas mācās Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Tā ir mūsu rajona skola. Ļoti laba skola un brīnišķīgi pedagogi. Bērniem grāmatu lasīšanu šobrīd izkonkurē sports un jaunās tehnoloģijas. Katrīna mācās 9.klasē un lasa mazāk, jo pēc mācībām un sporta nodarbībām ir tā nogurusi, ka reizēm grūti grāmatu rokās noturēt. Elīna mācās 2.klasē un pagaidām lasa vairāk nekā māsa, piedalās arī Bērnu žūrijā. Meitām patīk papīra grāmatas, jo elektroniskā vide viņām vairāk saistās ar izklaidēm.
Man joprojām patīk lasīt grāmatas. Uzskatu, ka laba ir latviešu literatūras sērija „Mēs. Latvija 20.gadsimts”, šo un to palasu arī no mūsdienu ārzemju literatūras. Strādājot Komplektēšanas un apstrādes nodaļā un gatavojot jaunāko grāmatu sarakstus, veidojās ieradums būt “lietas kursā” par visu, kas tiek izdots Latvijā. Tagad man ir citi darba pienākumi, bet ieradumu cenšos saglabāt.
Kādu Tu redzi bibliotēku nākotni?
Atceros pagājušā gadsimta deviņdesmitos gadus, kad Latvijas bibliotēku darbinieki uzsāka pieredzes apmaiņas braucienus uz ārvalstu bibliotēkām.Tad pirmo reizi ieraudzīju, ka bibliotēkas var būt datorizētas, plašas, gaišas un skaistas. Mums toreiz vēl daudzās bibliotēkās bija melni un grāmatām pārblīvēti plaukti, kas sniedzās līdz pašiem griestiem. Tagad mūsu bibliotēkas neatšķiras no labākajām ārvalstu bibliotēkām.
Bibliotēku nākotnes attīstības scenāriji, manuprāt, pasaulē ir dažādi. Draugi stāstīja, ka Nīderlandē kādā mazā provinces pilsētiņā, kurā viņi dzīvo, iedzīvotāju skaits, bibliotēkas lasītāju skaits un grāmatu izsniegums strauji samazinājās. Pilsētiņas pašvaldība saprata, ka nav mērķtiecīgi uzturēt bibliotēku. Iedzīvotājiem tika piedāvāta bibliotēka kā maksas pakalpojums. Apmeklētājiem tika noteikta dalības maksa, kas nodrošināja gan bibliotekāra darba samaksu, gan grāmatu iegādi, gan citus bibliotēkas uzturēšanas izdevumus. Rezultātā bibliotēka darbojas, bet to nefinansē ne valsts, ne pašvaldība, bet gan paši lasītāji.
Ceru, ka Rīgas bibliotēkas nepiemeklēs tāds liktenis. Ceru, ka bibliotēkas turpinās mainīties, attīstīties un pastāvēs, jo rodas arvien jauni pakalpojumu veidi, ko var sniegt bibliotēka. Esmu pārliecinājusies, ka bibliotēka ir interesanta un daudzpusīga darba vieta, jo tās darbinieks var veikt dažādus darba uzdevumus, var sevi realizēt dažādos veidos un darbs nekad nekļūst vienmuļš un neapnīk. Un tā kā bibliotekāri iegūst ļoti vispusīgu izglītību, tad iespējas strādāt ir plašas. Cilvēku ar bibliotekāro izglītību vajag teju vai visur jeb, pārfrāzējot kādu latviešu rakstnieku, bibliotekāri ir visur!
Ar Vinetu Baško sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
