Saruna ar RCB Bibliotēku dienesta administratori SABĪNI DREVINSKU.
Vēl tikai trīs mēneši un 2018. gada 22. oktobrī Latvijas Lauksaimniecības universitātes studente, topošā agronome Sabīne varēs atskatīties uz Bibliotēku dienesta administratores darba gadu. Rīgas Centrālajā bibliotēkā lauksaimniecības speciālisti kā darbinieki nav ierasta ikdienas parādība. Tāpēc šīs vasaras kārtējā karstajā dienā 23. jūlijā aicinu Sabīni uz sarunu ledus tējas tasītes garumā.
Kāpēc tu izvēlējies šādu, ar lauksaimniecību nesaistītu darbu?
Sabīne un Dāvids
Mani vienmēr ir interesējis, kā tas ir – strādāt birojā. Uzzinot par darba piedāvājumu Rīgas Centrālās bibliotēkas Bibliotēku dienestā, jutos ieintriģēta. Nodomāju, kāpēc gan neizmantot šo iespēju? Sapratu, ka studijas ar darbu spēšu apvienot. Iemesls, kādēļ izvēlējos ar lauksaimniecību tik nesaistītu darbu, ir vienkāršs – man patīk izmēģināt ko jaunu un savādāku. Gribēju iepazīt bibliotēkas ne tikai kā apmeklētāja, bet arī no pretējā skatpunkta – kā bibliotēkas darbiniece.
Kādu atceries savu pirmo darba dienu ?
Labi atmiņā man palikusi pirmā darba diena Bibliotēku dienestā. Atceros, ka braucot uz darbu, visu ceļu bija satraukums, jo šī bija mana pirmā darba diena mūžā ārpus ģimenes saimniecības. Ieejot kabinetā, mani iepazīstināja ar darba vietu un kolēģēm. Kolēģes ļoti mīļi mani sagaidīja ar ziediem, jutos jau pieņemta kolektīvā. Tad pienāca rīta kafijas pauze, uz galda stāvēja kafija un našķi, atceros, ka man kolēģes teica, lai nekautrējos un ņemu, ko redzu. Pirmo darba dienu atceros ar patīkamu uzņemšanu un pozitīvām emocijām.
Kādi bija un kā nostrādātajos deviņos mēnešos ir mainījušies tavi priekšstati par bibliotēku darbu?
Teikšu godīgi, ka pirms tam mana saskarsme ar bibliotēkām nav bijusi liela. Pirmo bibliotēkas apmeklējumu atceros daļēji, jo man bija tikai kādi četri vai pieci gadiņi, kad Skaistkalnes bērnudārza audzinātāja aizveda mūsu grupiņu uz Skaistkalnes bibliotēku. Pirmais iespaids, kas palicis atmiņā – bibliotēkas smarža, kas man ļoti patika. Atminos, ka bibliotēkā smaržoja pēc jaunām grāmatām un kafijas. Ejot tālāk, skats pavērās uz milzīgiem grāmatu plauktiem. Pirmo reizi ko tādu redzēju… un tad es piegāju pie puzles, jo tā piesaistīja vairāk uzmanības nekā plauktos ievietotās grāmatas. Manā mīļajā ciematiņā Skaistkalnē joprojām šad un tad apmeklēju bibliotēku. Tagad visbiežāk ņemu grāmatas mācībām. Izmantoju arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes fundamentālo bibliotēku. Tur ir studiju darbiem nepieciešamā literatūra.
Strādājot RCB Bibliotēku dienestā, mani priekšstati par bibliotēku darbu ir mainījušies par 180°. Līdz tam man šķita, ka bibliotekāra darbā īpaša piepūle nav vajadzīga, kas tad tur ir – noskenēt svītrkodu un iedot grāmatu! Tagad zinu, ka tā ir tikai mazākā un bibliotēkas apmeklētājiem redzamākā darba daļa. Bibliotekāra darba pienākumi sastāda garu sarakstu: jāorganizē un jāplāno pasākumi, jāapmeklē un jārīko dažādi semināri, jākomplektē bibliotēkas krājums, jāpārzin datubāzes, jākārto grāmatas plauktos, bet darbs ar bibliotēkas apmeklētājiem sākas jau ar topošajiem lasītājiem – pavisam maziem bērniem … un tas nebūt nav viss. Sapratu, ka bibliotekāra darbs nav viegls un vienkāršs, bet ir ļoti daudzveidīgs un interesants. Kolēģes strādā kā skudriņas.
Sākot strādāt Bibliotēku dienestā, bija pavisam savādas sajūtas, jo darbs šeit tiek organizēts un darīts citādāk nekā lauksaimniecībā. Vispirms iepazinos ar Rīgas Centrālās bibliotēkas struktūru un bibliotēku darba pamatiem. Bibliotēku dienesta kolēģes man vienmēr palīdz un izskaidro nesaprotamās lietas, iemāca darboties ar biroja tehniku. Esmu priecīga un pateicīga kolēģiem, ka esmu iepazīstināta ar šo bibliotekāro pasauli. Tagad gan strādāju Rīgas Centrālajā bibliotēkā, gan esmu tās lasītāja.
Kādas ir tavas mīļākās grāmatas?
Atceros, ka bērnībā vienmēr gāju uz bibliotēku lasīt vienu un to pašu grāmatu – Vilhelma Buša „Maks un Morics”. Grāmata man joprojām ir ļoti mīļa. Mamma man to uzdāvināja, piebilstot, ka tur aprakstītais mazliet pārspējot manas blēņas un nedarbus.
Pašreiz mans favorīts ir Džordža Orvela romāns „Dzīvnieku ferma”. Tas ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta antiutopiskajiem romāniem. Tas uzrakstīts 1945. gadā. Rakstnieks ataino dzīvi Padomju Savienībā. Romānā darbojošies tēli liek izprast PSRS gaisotni. Šī grāmata man palīdz aizdomāties par tā laika kārtību, par to, kā vara var mainīt cilvēkus un daudz ko citu. Tā ir grāmata, kas rosina domāt.
Iepriekšējā Bibliotēku dienesta biroja administratore filoloģe Solvita Bule, strādājot Bibliotēku dienestā, uzsāka studijas Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē Bibliotēku zinātnes un informācijas maģistra programmā un šogad ir ieguvusi maģistra grādu, kļuvusi pa lasītavas vadītāju. Varbūt arī tev ir radusies vēlme studēt bibliotēku zinātnes?
Šī doma nemaz nav slikta. Mazliet esmu pasapņojusi un iedomājusies par šīs profesijas apguvi, bet vispirms ir jāpabeidz lauksaimniecības studijas. Iespējams, laikam ritot, izdomāšu apgūt arī bibliotēku zinātni, jo strādājot šajā vidē, tā ir mani ieinteresējusi.
Rīgas Centrālajā bibliotēkā jau sen vairs nestrādā tikai rīdzinieki. Un tomēr tavs ceļš uz darbu nav no tiem īsākajiem.
Ik dienu braucot uz darbu pievaru 76 km un mājupceļā tāpat. Tas prasa apmēram trīs stundas. Ceļš nav vienmuļš, jo kompānijā ir kolēģes Monta Kaļķe un Madara Rozēna. Braucam visas trīs vienā automašīnā. Arī ceļa izdevumi tiek dalīti trijās daļās, un tas ir lētāk nekā īrēt dzīvokli Rīgā.
Vēl viens spilgts šī gada notikums – dalība Dziesmu un Deju svētkos. Tavas sajūtas svētkos un pēcgarša?
Pūtēju orķestris “Skaistkalne”
Šajos Dziesmu un Deju svētkos sapratu, cik stipra un patriotiska ir mūsu tauta.
Dziesmu un Deju svētki bija neaizmirstami. Patiesībā, kā jau katri Dziesmu un Deju svētki – ar pārbagātām emocijām un vārdos neaprakstāmi. Dziesmu un Deju svētkos piedalos kopš 2008. gada. Šie man bija jau trešie. Svētkos piedalījos ar kolektīvu, kurā muzicēju jau kopš 3. klases – pūtēju orķestri „Skaistkalne”. Mans uzticamais draugs kolektīvā ir mans pūšamais instruments tenora saksofons. To spēlēju četrus gadus, pirms tam spēlēju alta saksofonu, bet pūtēju gaitas uzsāku ar altu. Šo gadu laikā esmu nomainījusi trīs pūšamos instrumentus.
Sabīne un Madara no „Skaistkalnes”
Koncerti bija neaprakstāmi. Īpaši mani saviļņoja Pūtēju orķestru dižkoncerts, kas notika Esplanādē. Pūtēju orķestri bija sadalīti novados, katram novadam bija savs novadam raksturīgo dziesmu repertuārs. Liels gods bija uzsākt Mežaparkā koncertu „Zvaigžņu ceļā”. Tajā bija apvienojušies visi Latvijas pūtēju orķestri, skats un sajūtas bija iespaidīgas. Mežaparka lielajā estrādē apvienotais Latvijas dižorķestris spēlēja četrus skaņdarbus. Pēdējā skaņdarba laikā tika pacelts vēsturiskais Dziesmu un Deju svētku karogs. Šis brīdis manī izraisīja patriotiskas emocijas.
Mani kā skatītāju ļoti uzrunāja un saviļņoja dziesma „Piena ceļš”. Manuprāt, mūzika bija perfekti apvienota ar gaismu instalācijām. Šī priekšnesuma laikā „skrēja skudriņas” un acīs sariesās asaras. Dziesmu un Deju svētkus atceros ar lielu prieku un sajūsmu, emociju pārbagātību, arī negulētās naktis, jo bez kolektīva „tusiņa” arī neiztikām.
Nepilna gada laikā jau esam paspējuši novērtēt tavu strādīgumu un koleģialitāti. Kas tevī ir ieaudzinājis šādu attieksmi pret darbu un cilvēkiem?
Sabīne ar vecākiem un māsu
Noteikti gribētu minēt savu ģimeni. To man ir iemācījuši mamma, tētis, māsa un vecvecāki. Man vienmēr ir mācīts izturēties pret darbu un cilvēkiem ar cieņu, tā ir atslēga uz sadarbību un komunikāciju.
Runājot konkrētāk par darbu, vecāki un vecvecāki mani ir kārtīgi iemācījuši lauku darbus. Es vēl ietilpstu paaudzē, kad siena talka bija īsta tradicionāla siena talka, kad vēl grābām sienu gubiņās. Siena pļava bija pilna ar talkotājiem, pusdienojām lauka vidū. Protams, tagad viss ir modernizēts.
Manuprāt, tiem cilvēkiem, kam ir liela ģimene, dzīvē ir ļoti paveicies gan mīlestības ziņā, gan arī saskarsmes ziņā. Tāpēc ir jānovērtē šāda dzīves dota bagātība. Saskarsmē es daudz mācījos no ģimenes, arī vecākā māsa Kristiāna mani ir izskolojusi, piemēram, ka nedrīkst rakāties pa viņas drēbju skapi un rotaslietām, kamēr māsa nav mājās, viss vienmēr nāk gaismā, un čība arī nav tik tālu.
Kolēģi ne vienreiz vien ir baudījuši tevis sarūpētos lauku labumus. Kāda ir tava saimniecība?
Vecvecāki Velta un Rolands
Saimniecība, no kuras nāk lauku labumiņi, atrodas Vecumnieku novadā, Skaistkalnes pagastā Z/S „Brikaucki”. Saimniecību deviņdesmito gadu sākumā izveidoja mans vectēvs Rolands un vecmamma Velta. Tagad to vada mans tētis Lauris, tādēļ visi nopelni par dārzenīšiem ir viņam un manai mammai Sandijai. Mani vecāki ar dārzeņkopību nodarbojas jau ilgus gadus. Šinī laikā man ir radusies izpratne par darbu. Saimniecībā ražo ne tikai gurķus, tomātus, kartupeļus un papriku, bet arī citus kultūraugus – kviešus, pelēkos zirņus un miežus. Tiek turētas dažas piena gotiņas, par kurām rūpējas vecmamma ar vectēvu. Vecmamma gotiņu pienu pārstrādā krējumā, biezpienā un sviestā. Šie produkti ir bioloģiski, bez pesticīdu klātbūtnes.
Saimniecībā ir pieci suņi. Garlaicīgi nav, jo jautrību uztur uzticamie mājas sargi – suņi Kara un Bumbulītis, abi visu laiku spēlējas, košļājas, viņi ir kā ģimenes locekļi. Liela saimniecība, vajag daudz sargu, īpaši blakus uz spilvena.
Vai zemniekam būt ir viegli?
Atbildēt uz šo jautājumu man būs grūti, jo lauksaimniecība man jau ir kā dzīvesveids, kas ir pārmantots vairākās paaudzēs. Šo dzīvesveidu arī es esmu izvēlējusies turpināt. Saimniecībā ir jāiegulda daudz darba un ir jābūt vēlmei strādāt, jo bez tās var palaist garām daudz dažādu iespēju. Tētim Laurim saimniecībā ļoti daudz palīdz mans draugs Dāvids. Viņš ir daudzpusīgs cilvēks, spēj izdarīt visdažādākos darbus. Dāvids palēnām veido pats savu saimniecību, kurā audzē dārzeņus. Ikdienā Dāvids rūpējas arī par saviem vecvecākiem.
Saimniecības labumi
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Esmu par to domājusi, bet tā arī atbildi vēl neesmu atradusi. Pirmkārt, man gribas pabeigt Latvijas Lauksaimniecības universitātē studijas, iegūt augstāko izglītību lauksaimniecībā. Otrkārt, gribu strādāt Bibliotēku dienestā par biroja administratori, jo man patīk šis darbs un vide šeit. Ir grūti izplānot tālāko nākotni un dzīvi, viss ir atkarīgs no gribasspēka un pašas ieguldījuma savu mērķu sasniegšanā.
Ar Sabīni Drevinsku sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
Foto no Sabīnes Drevinskas personīgā arhīva.
