Saruna ar Rīgas Centrālās bibliotēkas Pieaugušo literatūras nodaļas galveno bibliotekāri ANITU DVARIŠĶI.
Anitu nevar nepamanīt – staltu stāju, zinoša. Anita jau 23.gadu strādā Rīgas Centrālās bibliotēkas sistēmā. 17.septembrī, kad neparasti karsto vasaru nomainījis silts rudens un vasaras atvaļinājumi beigušies, izbrīvējam laiku sarunai un ērti iekārtojamies RCB Pieaugušo literatūras nodaļas darba istabā. Rudenim steiga nepiestāv, tas ir pārdomu laiks, tāpēc arī sarunu sākam ar atskatu pagātnē.
Kur meklējamas jūsu dzimtas saknes?
Mana dzimtā puse ir Vadakste. Tur ir mana pirmā skola. Tā atradās Vadakstes pilī, ļoti skaistā vietā. Pils parkā notika kopīgas pastaigas ar māmiņu, skanēja putnu dziesmas un vizēja atspulgi upes ūdeņos, auga lielais ozols ar izdedzināto vidu, kur varēja ielīst un noslēpties. Pils aura šķita ļoti īpaša, sevišķi tāpēc, ka bijām dzirdējuši – pilī spokojoties.
Ar kādām sajūtām atceraties savu bērnības bibliotēku?
Vadakstes bibliotēkas bibliotekāre Alina Dvarišķe
Mana māmiņa Alina Dvarišķe, pirmslaulību uzvārdā Buraka, strādāja bibliotēkā no 1961. līdz 2008.gadam. Vadakstē bija viena darbinieka bibliotēka. Sākumā tā bija Vadakstes ciema bibliotēka, vēlāk pagasta bibliotēka. Bibliotēka atradās Vadakstes pagasta „Bruņenekos”, blakus mūsu dzīvoklim. Jau tad, kad vēl negāju skolā, lielākā manas bērnības dzīves daļa tika pavadīta bibliotēkā. Ejot no skolas uz māju mans ceļš bieži vien vispirms veda pie māmiņas uz bibliotēku. Bibliotēka bija atvērta katru darba dienu 9.00-19.00, tikai sestdienā tikām ātrāk mājās. Svētdienās bibliotēka bija slēgta. Tad mēs apciemojām vecvecākus. Pie viņiem paliku arī tad, kad māmiņa brauca uz semināru vai kursiem.
Anita ar māmiņu bibliotēkā
Man bibliotēkā patika. Tur bija daudz grāmatu un pēcpusdienās pulcējās skolēni. Šķirstījām grāmatas, žurnālus, tolaik „Zīlīti” pētījām. Bibliotēkā bija arī skaņu plates un, ja apmeklētāju nebija, varēja paklausīties, kādi ieraksti tajā laikā bija pieejami. Klausījāmies kaut ko no Raimonda Paula, Zigmara Liepiņa mūzikas, pasakas bērniem „Sniegbaltītes skola” un daudz ko citu.
Kāda bija lauku bibliotekāra ikdiena?
Bibliotekāri apkalpoja lasītājus arī mājās. Katru ceturtdienu vajadzēja pienest bibliotēkas grāmatas mājās veciem un slimiem cilvēkiem. Dažreiz es arī devos māmiņai līdzi. Reiz krietni izstaigājāmies pa Bileiķu pusi, tas bija tālu, kādi desmit kilometri. Apstaigājām vairākas viensētas. Mājās tikām vakarpusē. Labi, ja pa ceļam gadījās kāda kolhoza mašīna, kura mūs aizveda. Staigājot pa viensētām, apmainījām grāmatas. Vienā mājā izlasīto literatūru piedāvājām nākošajā viensētā. Reizēm nesamais bija abās rokās jānes…
Lai māmiņai būtu vieglāk, tētis nopirka kravas motorolleru grāmatu pārvadāšanai. Vēlāk, jau manos studiju gados, pie lasītājiem braucām ar padomju laiku labāko džipu – bobiku. Brālis to bija modernizējis ar „ķenguru sitamo” priekšpusē un vaļēju jumtu. Izskatījās kā īsts džips. Tad mūsu braucieni ar grāmatām bija vieglāki un atraktīvāki, netraucēja ne ceļu remonts, ne kāds nejauks suns. Cilvēki, pie kuriem braucām, parasti mūs gaidīja un ļoti novērtēja iespēju tikt pie jaunas lasāmvielas. Pateicībā piedāvāja kafiju un kārumus.
Vadakstes bibliotēkā
No manas māmiņas kā bibliotekāres bija un būtu vēl šodien daudz ko mācīties. Vadakstes pagasta bibliotēkā viņa bieži mainīja literatūras izstādes, pati gatavoja aktuālas tematikas uzskates planšetes, sastādīja ilustratīvus ieteicošās literatūras sarakstus bērniem. Tad vēl visi noformēšanas darbi. Bibliotekāre zīmēja un rakstīja ar tušu. Vēl tagad atceros, kā tas viss bibliotēkā smaržoja.
No māmiņas iemācījos uzklausīt bibliotēkas apmeklētājus un vienmēr uzturēt sevī možu garu. Lauku bibliotēkā katrs apmeklētājs nāca ar savu stāstu, savu sāpi.
Kad sākās datoru ēra un tika iegādāti pirmie datori bibliotēkā, arī mana māmiņa ļoti aktīvi apguva jaunās tehnoloģijas, mācījās dažādos profesionālās pilnveides kursos, piedalījās projektos. Vadakstes bibliotēkā tika digitalizēti novadpētnieka, vēsturnieka, disidenta Žaņa Skudras foto materiāli.
Ar ģimeni
Vai bibliotekāres ģimenē tika veidota arī mājas bibliotēka?
Jā, mēs pirkām grāmatas. Brālis ir nedaudz vecāks par mani un pirmais iemācījās lasīt. Tad es domāju – kāda ir sajūta, kad lasa grāmatu? Atceros, vasarā brālis sēž pie galda, ēd zaptsmaizi ar pienu un lasa, bet es dīdos apkārt, jo arī gribu zināt, par ko „Sīpoliņa piedzīvojumos” ir rakstīts, ja jau brālis tik aizrautīgi lasa…
Arī tagad, kad bibliotēkā jautā kādu grāmatu no skolas „obligātās” literatūras saraksta, skaidri zinu, ka manās mājās tā grāmata ir.
Kā bērnības iespaidi ietekmēja profesijas izvēli?
Skaistie mirkļi vidusskolas izlaidumā
Kad pienāca brīdis izvēlēties profesiju, bija skaidrs, ka bibliotekāra darbs man ir pazīstams un saprotams. Biju ievingrinājusi roku formulāru aizpildīšanā un grāmatu izsniegšanas procesā, zināju, kurā plauktā meklēt pieprasītās grāmatas. Lai gan atzīšos, ka bija sapnis kļūt par režisori… Dažreiz sapnis paliek tikai sapnis. Mēs visi esam savas dzīves režisori.
Jūs izvēlējāties jau daļēji iepazītu profesiju. Kā uz to reaģēja vecāki, paziņas?
Kad iestājos Latvijas Universitātē studēt bibliotēku zinātni, vecāki īsti nezināja, kā uz to reaģēt, bet pieņēma situāciju un manu izvēli. Tētis gan drusku saskuma, bet skaļi neko neteica. Latvijas Universitātes gaitenī toreiz satiku savu novadnieku, zinātnieku un valodnieku Reini Bērtuli. Viņš nopriecājās, ka nu viņam būšot vietniece. Kā nu ir sanācis, lai ņem par labu.
Kādi bija jūsu studiju gadi?
Ar studiju gadiem sākās „Mans stāsts par Rīgu”. Spilgtākās atmiņas atstājušas pasniedzējas Baiba Sporāne un Faina Didiča. Vienmēr apbrīnoju, ar kādu enerģiju un nenogurstošu vitalitāti pasniedzēja Faina Didiča stāstīja par bibliotēku un sabiedrību… vairākas stundas pēc kārtas. Mācību prakses laikā bija iespēja iepazīt gan publiskās, gan zinātniskās bibliotēkas. Biju mācību praksē Saldus rajona centrālajā bibliotēkā. Un tā, iepazīstot bibliotēkas, studiju laikā varēju kādu brīdi pastrādāt pusslodzi Latvijas Universitātes Zinātniskās bibliotēkas Bibliogrāfijas nodaļā. Tā bija mana pirmā darba vieta.
Kā jūs nokļuvāt Rīgas Centrālās bibliotēkas sistēmā?
Tāpat studiju laikā man bija ”iestaigāta taciņa” uz RCB filiālbibliotēku „Avots”, kuru vadīja Biruta Zupāne. Viņa vienmēr bija ļoti viesmīlīga un atsaucīga. Kopīgi pārspriedām prakses laikā uzdotos jautājumus, bet, studijas beidzot, sāku strādāt RCB filiālbibliotēkā „Avots”. Nostrādāju tur deviņus gadus. Māja, kurā atrodas bibliotēka, ir interesants arhitektūras piemineklis, tapusi pēc arhitekta Lunska projekta. Tajā laikā mēs sapņojām par bibliotēkas remontu. Darba apstākļi bieži vien bija dramatiski.
Pirmo lasītāju, kuru apkalpoju, neatceros, bet atceros bibliotēkas pastāvīgos apmeklētājus. Lasītāji bija atsaucīgi un, kā jau nelielā bibliotēkā, man bija iespēja ar katru aprunāties. Manā pārziņā bija lasītava un bibliotēkas novadpētniecības darbs. Tad vēl datoru mūsu bibliotēkā nebija. Veidojām analītisko rakstu kartotēku un tematiskās kartotēkas, kas šodien ir bibliotēku vēsture.
Tas bija pārmaiņu laiks, tāpēc lasītāji pastiprināti interesējās par likumiem. Vienīgie avoti, kuros likumu tekstus publicēja, bija „Latvijas Vēstnesis” un „LR un MK Ziņotājs”. Šajos izdevumos meklējām likumus ar visiem to grozījumiem un papildinājumiem. Bibliotēkas „Avots” lepnums bija trimdas grāmatas, kas šodien izvietotas atsevišķā Helmara Rudzīša lasītavā. Man ir patiess prieks, ka šodien RCB filiālbibliotēka „Avots” ir izremontēta, telpas ir gaišas un mājīgas.
Kad pēc renovācijas RCB filiālbibliotēka „Avots” 2014. gada 15. februārī atkal vēra savas durvis lasītājiem, jūs jau strādājāt RCB Pieaugušo literatūras nodaļā. Kā nokļuvāt no mazas bibliotēkas lielā bibliotēkā?
2004.gadā RCB Personāldaļas vadītāja Alla Peskiševa mani uzaicināja uz pārrunām un piedāvāja šo darbu. Pēc neliela pārdomu brīža piekritu. Tā sākās jauns manas darba karjeras posms. Rīgas Centrālajā bibliotēkā tad jau bija datori un lasītāji bija jāreģistrē informācijas sistēmā ALISE. Te bija pavisam cita lasītāju plūsma un intensitāte. Pirmajā darba dienā man bija „raibas acis” no jauno iespaidu gūzmas – gan no daudzajiem apmeklētājiem, gan kolēģiem… Kolēģu bija daudz, uzreiz pat nevarēju iegaumēt visiem vārdus. Toreiz darbs bija jāveic dubultā, jo darbojāmies gan ar lasītāju formulāriem, gan sistēmā ALISE. Bibliotēkas 6. stāvā bija izvietota gan nozaru literatūra, gan daiļliteratūra. Ēkas otrajā stāvā vēl bibliotēkas nebija.
Šodien apkalpojam bibliotēkas lietotājus 2., 6. un 7.stāvā. Bibliotekāriem nav vienas pastāvīgas lasītāju apkalpošanas vietas. Mēs mainām savas darba vietas – pat vienā dienā sanāk pastrādāt dažādās nodaļās. Tā lasītāju plūsma, kas jāapkalpo vienam darbiniekam, tiek izlīdzināta, bet katra darba diena ir atšķirīga. Lasītāji dažreiz iesmej: „Vakar es jūs satiku otrajā, šodien sestajā stāvā”. Tagad arī bibliotēkas apmeklētāji ir pieraduši, ka darbinieki maina lasītāju apkalpošanas vietas. Ja kāds bibliotekārs īpaši patīk, tad jāmeklē, pie kura darba galda viņš strādā.
Rīgas Centrālajā bibliotēkā iepazinu jaunus kolēģus, no kuriem daudz iemācījos. Ikdienas aktivitātēs ievirzīja toreizējā RCB Pieaugušo literatūras nodaļas vadītāja Irisa Arāja, datorlietās padomu vienmēr varu saņemt no Guntas Ozolas, tāpat daudz palīdzēja Automatizācijas nodaļas vadītājs Andis Viskonts – mūsu prieks un lepnums, nu jau viņš vairs nestrādā mūsu bibliotēkā.
Kādi tagad ir jūsu tuvākie kolēģi ?
Rīgas Centrālās bibliotēkas dejotājas (no kreisās): Bella Gavare, Inga Žigulina, Irisa Arāja, Sandra Šmite, Dzintra Ķēniņa, Anita, Gunta Ozola
RCB kolektīvs ir interesants. Mums nekad nav garlaicīgi gan bibliotekāros pienākumus izpildot, gan piedaloties dažādās aktivitātēs. Tā ar Dzintru kopā var mācīties tamborēt puķīti, sedziņu, kaut Latvijas kontūru, ar Renāti un Inesi var izstaigāt Vecrīgu un noklausīties stāstu par vēsturiskajiem namiem, ar Aiju un Madaru var aprunāties par jaunākajām grāmatām. Aija vienmēr paspēj interesantākās grāmatas izlasīt un ieteikt, tāpat arī noskatīties jaunākās Dailes teātra izrādes. Inga mani samulsināja vienā vasarā pajautājot, vai man nebūtu iebildumu, ja viņa mani fotografētu. Piekritu. Tapa interesantas fotogrāfijas. Santa, mūsu „labais gariņš”, ir bagāta ar jaunām idejām un pozitīvu lādiņu. Un vēl ir meitenes, ar kurām kopā varu uzdejot līnijdejas, vai tas nav jauki?
Kas jums īpaši patīk bibliotekāra darbā?
Bibliotekāra darbā šodien man patīk informācijas pieejamība, interneta resursi, kur var meklēt un atrast gandrīz visu, sākot no konkrētas grāmatas elektroniskajā katalogā līdz savai uzkrātajai pensijai latvija.lv. Protams, patīk grāmatas. Lasīšanai labprāt veltītu vairāk laika, bet ir gan citi hobiji, gan darbi. Kāds mākslinieks zināmā vecumā reiz teica: „Es grāmatas nelasu, es ar viņām sarunājos”. Es varu teikt līdzīgi: “Es par grāmatām sarunājos”.
Kādi ir Rīgas Centrālās bibliotēkas apmeklētāji un viņu prasības?
Viņi ir ļoti dažādi. Tāds „vidējais bibliotēkas apmeklētājs” ir grūti nosakāms. Var izdalīt vairākas bibliotēku apmeklētāju grupas: pensionāri, datorlietotāji, studenti. Tā kā bibliotēkas pakalpojumu klāsts kļuvis plašāks, ir augušas lasītāju prasības. Datori un internets ir izmainījis visu dzīvi arī bibliotēkā. Bibliotēkas apmeklētāji prasa printēšanas, skenēšanas pakalpojumus, atrast informāciju par interesējošo tēmu ne tikai grāmatās, bet arī interneta dzīlēs.
Daiļliteratūras lasītāji, manuprāt, visvairāk ir pensionāri. Sajūsmina kundzes, kuras paspēj izlasīt jaunās grāmatas un ieteikt tās arī mums. Arī šinī karstajā vasarā, kad telefoniski paziņojām kundzēm labākajos gados, ka ir pienākusi rinda lasīt kādu pieprasītu jauno grāmatu, lasītājas priecīgā balsī paziņoja: „Paldies, rīt būšu klāt!” Senioriem šis vasaras karstums nebija šķērslis bibliotēkas apmeklējumam.
Ja cilvēks pats nevar atnākt uz bibliotēku, viņam literatūru piegādāt tiek pilnvaroti radinieki vai sociālie darbinieki. Nebūtu slikti, ja mums būtu bibliobuss, Latvijā tagad ir arī bibliokuģis…
Ļoti pārsteidz, ja gados jauni lasītāji lūdz, lai iesaku kādu grāmatu. Manuprāt, šodienas informācijas laikmetā, ir sarežģīti grāmatu ieteikt citiem – gan žanru daudzveidības, satura un gaumes atšķirību dēļ. Tādās reizēs iesaku lasāmvielu, bet piebilstu, lai pēc tam nebaras. Vēl gadās, ka lasītājas sakautrējas. Kundze nodod grāmatas un saka: „Ārprāts, kāds kauns, bibliotekāri tak zina visu, ko mēs lasām!”
Ir jau tā, ka katrs izlasīto uztver un saprot savādāk. Vajadzīgo lasāmvielu var palīdzēt atrast arī literatūras saraksti. Piemēram, ir apkopotas 100 grāmatas, kas būtu jāizlasa dzīves laikā, ir dažādi pirktāko, populārāko grāmatu topi. Arī RCB katalogs parāda nedēļas populārāko grāmatu. Tā ir objektīvāka informācija, bet katram ir iespēja pašam izvērtēt un izvēlēties tieši sev atbilstošu literatūru.
Patīk Janīnas Kursītes teiktais: „Lai kļūtu vienkārši par inteliģentu, jālasa daudz, bet vēl vairāk jādomā par to, ko izlasa.”
Kādam ir jābūt mūsdienīgam bibliotekāram?
Anita. Ingas Kornejas foto
Mūsdienīgam bibliotekāram jādzīvo laikam līdzi un jāspēj mainīties, apgūt jaunas tehnoloģijas, to piedāvātās iespējas. Bibliotekāram jābūt ne tikai profesionālam, zinošam, elastīgam, jāspēj atbildēt uz visdažādākajiem jautājumiem, bet arī jābūt labam psihologam, jāorientējas dažādās dzīves piespēlētās situācijās un ir reizes, kad jāsaglabā vēss prāts. Tāds ir darbs ar cilvēkiem. Esam atvērti visiem.
Bibliotekāra profesijai noteikti ir nākotne. Grāmata, zināšanas un informācija ir mūžīgas vērtības. Un bibliotekārs ir tām pa vidu, lai palīdzētu ikvienam tikt pie šīm vērtībām.
Pārsteidz jauni cilvēki, kuri lieto un „dzīvo” internetā, bet mūsu mājaslapā katalogu atrast… bez parādīšanas neiztikt. Tāpat e-vide, kurā šodien viss notiek, jārāda, jāpaskaidro senioriem. Bibliotekāri kļūst arī par digitālajiem aģentiem.
Es domāju, ka līdz robotizācijai tālu, ja paši par tādiem nepārvērtīsimies.
Kādas ir bibliotekāra profesijas ēnas puses?
Pilnīgi noteikti tie ir „grūtie lasītāji”, situācijas, kad jāspēj savaldīties. Palīdzot bibliotekārei Alinai Dvarišķei Vadakstes lauku bibliotēkā, kaut kas tāds neienāca prātā. Tur visi iedzīvotāji ir savā starpā pazīstami un pret bibliotekāru vienmēr izturas ar cieņu. Pat neiedomājos māmiņai pajautāt – vai viņas 47 darba gados kaut kas ārkārtējs ir atgadījies, ir bijuši „grūtie lasītāji”.
Protams, gribētos, lai bibliotekāra darbs tiktu vairāk novērtēts arī materiālā ziņā.
Kādas pārmaiņas gadu gaitā ir skārušas Vadakstes pagasta bibliotēku?
Regulāri apciemoju savus vecākus un esmu lietas kursā arī par pasākumiem, salidojumiem, muzeju naktīm un bibliotēkas aktivitātēm. Vadakstē tagad ir moderna bibliotēka, datori, sarūpētas jaunas mēbeles, skaisti un mīļi iekārtota telpa pirmsskolas vecuma bērniem un skolēniem līdz 4.klasei. Ierīkots atpūtas stūrītis pieaugušajiem apmeklētājiem. Turpinās bibliotekāres Alinas Dvarišķes iesāktais darbs novadpētniecībā, literāro tiesu izstrādē un organizēšanā.
Savā laikā Vadakstes bibliotēka izmantoja RCB pakalpojumus, vēlāk vairs nē, jo pieprasīto literatūru varēja dabūt Saldus pilsētas bibliotēkā gan apmaiņas fondā, gan uz pieprasījuma. Vēl joprojām Vadakstē tiek apkalpoti lasītāji, kuri nevar atnākt uz bibliotēku. Bibliotekāre trešdienās viņiem piegādā un apmaina grāmatas. Šajā darbā ļoti atsaucīgi ir sociālie darbinieki, kas nodrošina transportu un grāmatu piegādi. Pagastā ir mazs iedzīvotāju skaits. Jaunieši, kuri mācās, paši sameklē sev nepieciešamo literatūru. Pagastu bibliotēkas savstarpēji sadarbojas. Laba sadarbība Vadakstes pagasta bibliotēkai ir ar Rubas pagasta un Lutriņu pagasta bibliotēku.
Pēc darba parasti seko atpūta. Kādus atpūtas veidus izvēlaties?
Patīk atpūta pie dabas, mūsu jūra. Šovasar laiks lutināja, gandrīz katru dienu braucu ar velosipēdu uz darbu. Vasara uz velosipēda. Rīgas parki ir ļoti skaisti, pirmie krokusi, pirmās atraitnītes dobēs, ko nomaina nopietnākas kompozīcijas, kas līdz rudenim ir pilnīgi izmainījušās savā elegancē. Rīgā ir daudz liepu. Kāds aromāts gan var būt jaukāks par liepziedu smaržu?! Esmu pamanījusi, ka mums ir arī velo kultūra. Nav tā, ka riteņbraucēji gribētu tīšām kādam braukt virsū, bet traucē un problēmas rada nesakārtotie veloceliņi. Braucot vienā maršrutā ilgāku laiku, veidojas domubiedru pulciņš – apmaināmies ar laipnībām, smaidiem un novēlam jauku dienu. Pozitīvs dopings dienai.
Stāsts par līnijdejām sākās kursa biedrenes ierosināts. Līnijdeju nodarbībās Rīgas Tehniskās universitātes zāle bija pilna ar dejotājām. Sākumā pati nesapratu – kā meitenes tik lepni dejo. Es tur grozījos pašā aizmugurē. Pirmajā nodarbību reizē nekas īsti nesanāca, bet mūzika patika un pasniedzējas Ivetas Kalniņas pozitīvā enerģija iedrošināja. Tā ar laiku sāku virpuļot un sapratu, ka man tas patīk. Dejotāju grupā „Kickin` Stars” iemācījāmies arvien jaunas dejas. Līnijdeju pasākumi notiek dažādās Latvijas pilsētās. Esmu dejojusi Bauskas country, Krasta ielas „Lido”. Grupā veidojās draudzīgas attiecības. Līnijdejas – tā ir gan atpūta, gan kustība, gan domu apmaiņa. Tagad šinī grupā vairs nedejoju.
Deju pasākums (Anita pirmā no kreisās)
Kas jūs uztrauc mūsdienu pasaulē?
Mūsdienu pasaulē uztrauc nemieri, kari, terorakti. Arī pārmaiņas dabā, jo izzūd augu, putnu sugas, uzrodas jauni kaitēkļi.
Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, laukos izzūd viensētas, pat ciemi. Līdz ar to arī bibliotēku apmeklētāju skaits samazinās. Žēl, ka tik daudz jauni cilvēki brauc strādāt uz ārzemēm, arī manu draugu un paziņu vidū. Kāpēc tā notiek, to mēs zinām.
Tuvojas kārtējās vēlēšanas. Es jau gadiem ilgi strādāju vēlēšanu komisijās. Pie veciem un slimiem cilvēkiem dodamies mājas vizītēs. Tie viņiem ir kā svētki, kad mēs ierodamies ar vēlēšanu urnu. Cilvēki grib aprunāties, pajokot, arī mūs pacienāt. Tikai dažreiz pēc šīm vizītēm ir tā ilgi jādomā par redzēto un jāmēģina „restartēties”. Varētu uzņemt filmu, lai deputāti redz kā tauta dzīvo.
Kādas trīs vēlēšanās jūs izteiktu „zelta zivtiņai”?
Pirmkārt, izlūgtos mieru pasaulei, otrkārt, vēlētos, lai dzīvē nepietrūktu jaunas idejas un pietiktu spēka tās realizēt, bet visbeidzot gribētu piedzīvot brīdi, kad Latvijā tumsu uzvarēs gaisma.
Skaistākie dzīves mirkļi?
Es domāju, ka skaistākie mirkļi vēl priekšā… Esmu optimiste.
Ar Anitu Dvarišķi sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
Foto no Anitas Dvarišķes personīgā arhīva.
