Izstādes “Bibliotēkas, kas palīdzēja izaugt Latvijai” atklāšanā kultūras pilī „Ziemeļblāzma”. Elita otrā no kreisās, pirmā no kreisās Ziemeļblāzmas filiālbibliotēkas galvenā bibliotekāre Kristīne Bondare, no labās – LNB Atbalsta biedrības vadītāja Karīna Pētersone
Saruna ar RCB Ziemeļblāzmas filiālbibliotēkas vadītāju ELITU VOICEHOVIČU.
Vienai no RCB Ziemeļblāzmas “pilskundzēm” – Ziemeļblāzmas filiālbibliotēkas vadītājai Elitai Voicehovičai – 2018. gads ir 15. bibliotekārā darba gads. Tas bagāts nozīmīgiem realizētiem un topošiem projektiem. Īsi pirms Latvijas simtgades, 2018. gada 12. novembrī, tiekamies filiālbibliotēkā sarunai par bibliotēku, kas palīdzēja izaugt Latvijai, un dzīvi ap to.
Kādi plusi un mīnusi ir bibliotēkai, kas mājo pilī?
Ja bibliotēka atrodas pilī tik brīnišķīga parka vidū, protams, ir tikai plusi. Sevišķi skaisti pie mums ir rudeņos, kad koki krāsojas dzeltensarkanās krāsās. Kāds pasakainais skats paveras no skatu torņa! Vietējie iedzīvotāji un tūristi apmeklē parku, lai atpūstos un baudītu dabu.
Aplūkojot pili, protams, tiekam pamanīti arī mēs. Ziemeļblāzmas filiālbibliotēka ir īpaša ar to, ka tā atrodas kultūras pilī, kuru uzcēla Augusts Dombrovskis un nodeva Bezalkohola biedrības “Ziemeļblāzma” lietošanā. Pils atklāšanas ceremonija notika 1913. gada 1. septembrī ar mācītāja Andrieva Niedras svētījuma vārdiem, Raiņa pasakas “Zelta zirgs” iestudējumu un Jāzepa Vītola kantātes “Ziemeļblāzma” pirmatskaņojumu. Jau no pašiem pirmsākumiem pilī bija atvēlēta vieta bibliotēkai. Arī bibliotēkas vēsture ir bagāta ar notikumiem un ievērojamām personībām. Šī ir bibliotēka, kas vecāka par Latvijas valsti.
Kādi šodien ir Ziemeļblāzmas filiālbibliotēkas apmeklētāji?
Cilvēki nāk ne tikai no tuvākās apkārtnes, bet brauc arī no Vecāķiem un Mangaļsalas. Mūsu bibliotēkas apmeklētāji ir labestīgi, laipni un atsaucīgi. Cilvēki uz bibliotēku nāk aizvien biežāk, jo viņiem patīk uzturēties mūsu mājīgajās telpās, tikties ar domubiedriem. Šodien, kad pensijas un algas lielākoties ir mazas, bet viss, arī grāmatas un periodika, ir kļuvis dārgāks, tas ir vēl viens nopietns iemesls apmeklēt bibliotēku.
Jūs sākāt strādāt Ziemeļblāzmas filiālbibliotēkā pirms 15 gadiem. Kur darbojāties pirms tam?
Darba gaitas sāku jau no 16 gadu vecuma. Pirmā darba vieta bija Rīgas pilsētas 232. bērnudārzs, kur strādāju par audzinātāja palīgu. Pēc tam biju noliktavas pārzine mēbeļu kombinātā “Mīlgrāvis”, ko savā laikā dibināja Augusts Dombrovskis. Pēc kāda laika kombināta arodbiedrība man piedāvāja uzņemties vadīt arodbiedrības bibliotēku. Tā bija mana pirmā bibliotekārā darba pieredze. Mana pirmā darba audzinātāja Skaidrīte iemācīja bibliotekāra darba pamatus. Skolas gados biju brīvprātīgā palīdze skolas bibliotēkā. Atceros arī pirmo patstāvīgi izlasīto grāmatu – ”Latviešu tautas pasakas.”
Pagājušā gadsimta 90. gados kombināts nonāca finansiālās grūtībās un bibliotēku likvidēja. Tad man piedāvāja operatores darbu a/s “Latvijas dzelzceļš”.
Strādājāt “Latvijas dzelzceļā”, līdz kādā jaukā dienā nokļuvāt pilī. Kādi bija pirmie iespaidi?
RCB darbinieku ielīgošana Brīvdabas muzejā 2003.gada jūnijā (Elita otrā no labās)
Tas bija pavasaris pirms 15 gadiem, 3. marts. Bibliotēka atradās skaistās un gaišās telpās – augsti griesti un lieli logi, kā jau pilī. Pirmā darba diena sākās ar bibliotēkas un darba pienākumu iepazīšanu. Kolēģi man nebija sveši, filiālbibliotēkas vadītāju Mārīti Astrīdi Pļaviņu pazinu no Latvijas Tautas frontes laikiem. Trešās atmodas laikā viņa bija Tautas frontes Ziemeļblāzmas nodaļas vadītāja, un šinī grupā aktīvi darbojos arī es. Bijām pāri par simts cilvēkiem. Stāvējām Baltijas ceļā uz Ropažu tilta. Kopā ar Mārīti strādāju vēlēšanu komisijā, kad cilvēki balsoja par izstāšanos no Padomju Savienības. Ar Kristīni Bondari mēs bijām skolas biedrenes Rīgas 31. vidusskolā (padomju laikos – Viļa Lāča 31. vidusskola).
Katru gadu dzimšanas dienā fotografēties
Mārītei jāsaka liels paldies ne tikai par Tautas frontē kopā pavadīto laiku, bet arī par palīdzību bibliotekāra profesijas apguvē. Strādājot Ziemeļblāzmas filiālbibliotēkā, man tika dota iespēja apmeklēt dažādus profesionālās pilnveides kursus. Man nav sveši arī pašmācības ceļi.
Pirms desmit gadiem nācās uzņemties bibliotēkas vadītājas pienākumus. Ar kādām izjūtām piekritāt?
Filiālbibliotēkas vadītājas amata piedāvājums nāca pavisam negaidīti. Sākumā bija ļoti grūti. Nekad nebiju pat aizvietojusi Mārīti viņas prombūtnes laikā. Visu nācās apgūt no paša sākuma – iepazīt vadītāja pienākumus, bibliotēkas dokumentāciju. Palīdzēja RCB Bibliotēkas dienesta metodiķi un kolēģi ar lielāku darba pieredzi.
Jāpiebilst, ka darba apstākļus sarežģīja ēkas toreizējais sliktais tehniskais stāvoklis, caurais jumts. Grāmatas, bibliotēkas tehnika un inventārs bieži bija jāglābj no lietus un sniega ūdeņiem. Stipra lietus laikā vai sniegam kūstot ūdens no griestiem tecēja kā no dušas. Tad darbinieki skrēja uz bibliotēku pat brīvdienās, lai glābtu, kas glābjams.
Bet pienāca 2011. gada pavasara lielie jurģi. Bibliotēka pārcēlās uz SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” Vecmīlgrāvja iecirkņa telpām, jo pils tika renovēta. Visas grāmatas šajās telpās izvietot nevarējām, paņēmām tikai pašu aktuālāko. Pārējais krājums renovācijas laikā glabājās filiālbibliotēkas “Strazds” telpās.
Ko uzskatāt par savu nozīmīgāko līdzšinējo veikumu bibliotēkas vadītājas amatā?
2013.gada maijā atgriezāmies mīļajā renovētajā pilī, bet jau citās telpās. Bibliotēka tika iekārtota triju mēneša laikā. Apmeklētājiem telpas atvērām 1. septembrī – tieši simts gadus pēc ēkas atklāšanas pirmās ceremonijas. Man žēl, ka nenotika bibliotēkas svinīga atklāšana. Salīdzinot ar to, kā bija pirms kultūras pils rekonstrukcijas, tagad darba apstākļi ir ideāli. Skaistas telpas, siltums, gaišums un, protams, mūsu lasītāji. Tagad bibliotēka ir pieejama visiem – arī māmiņām ar maziem bērniem un invalīdiem.
Par otru nozīmīgu veikumu uzskatu piedalīšanos LNB Atbalsta biedrības rīkotajā projektā “Bibliotēkas, kas palīdzēja izaugt Latvijai”. Mūsu bibliotēka bija vienīgā no Rīgas, kas tika iesaistīta šajā projektā. Tas ir ļoti augsts novērtējums novadpētniecības darbā paveiktajam un apliecinājums tam, cik vēsturiski nozīmīga loma Latvijas valsts tapšanā bijusi mūsu bibliotēkai. Mēs ar to lepojamies! Bibliotēkas vēstures izpēti turpinām. Šobrīd uzsvars likts uz ļoti vispusīgu personību – Leonu Paegli kā bibliotekāru un literātu. Viņa biogrāfija un darbība ir bagāta interesantiem faktiem, kas gaida izpēti. Līdztekus bibliotekāra darbam Leons Paegle lasīja lekcijas, piedalījās teātra izrādēs, darbojās teātra komisijās, vadīja vingrošanas sekciju.
Kāda ir jūsu dzimtas saistība ar Vecmīlgrāvi?
Kristības
Manas mammas Māras dzimta ir saistītas ar Vecmīlgrāvi, jau sākot no 18. gadsimta. Esmu izpētījusi savas dzimtas saknes Daugavgrīvas Baltās baznīcas draudzes grāmatās. Mans tēvs Nikolajs ir nācis no skaistās ezeru zemes Latgales. Esmu pētījusi arī tēva dzimtu, bet tas neiet tika raiti.
Vecmīlgrāvis ir mana dzimtā vieta. Protams, šodien tas vairs nav tāds kā manā bērnībā. Man gribētos atgriezties 70. gados, kad Vecmīlgrāvis bija “ceriņu ciems” un kaimiņi un radi bijām kā vienota ģimene. Tagad tā nav. No pagātnes Vecmīlgrāvī nav palicis gandrīz nekas, izņemot Ziemeļblāzmas pili, Burtnieku māju, Balto baznīcu un proģimnāziju. Vecais Vecmīlgrāvis vēl dzīvo vecmīlgrāviešu atmiņās. Ziemeļblāzmas filiālbibliotēka piedalījās RCB projektā “Mans stāsts par Rīgu”, un šo atmiņu ieraksti ikvienam ir pieejami elektroniski RCB mājaslapā. Tie ir stāsti, kurus vērts noklausīties.
Vai bibliotekāram ir arī mājas bibliotēka?
Ar krustmeitu
Jā. Manas mājas bibliotēkā atrodas latviešu literatūras klasika un grāmatas par Vecmīlgrāvi.
Mans nams ir mana pils. Kāda tā ir jums?
Mana pils tagad ir dzīvoklis daudzstāvu mājā Vecmīlgrāvī. Man ir draugs Jānis, ar ko dzīvoju kopā. Mums ir sava mīlule – kaķenīte Pūciņa. Bieži satiekamies ar draugiem un kopā svinam svētkus. Vasarās ceļojam pa Latviju, rīkojam piknikus. Brīvajā laikā apmeklēju dažādus koncertus, mākslas un citas izstādes, daudz lasu.
Ar draugiem izbraukumā pie Bīriņa pils
Skaistākie mirkļi, kurus gribējies apstādināt.
Protams, savu jaunību un veco, labo Vecmīlgrāvi. Tas laiks vairs neatnāks. Man kādreiz sapņos rādās mana vecā māja. Tā bija vecvecāku celta, bet māju nojauca, lai atbrīvotu vietu daudzstāvu apbūvei. Mums piešķīra dzīvokli.
Ar mammas onkuli Laimoni un māsīcu Lindu Skotijā. Laimonis bija leģionārs un pēc kara aizbrauca uz Lielbritāniju, kur arī apprecējās. Mēs pirmoreiz satikāmies 1992.gada vasarā
Ko jūs novēlētu Latvijai 100. dzimšanas dienā?
Saules mūžu Latvijai!
Ar Elitu Voicehoviču sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
Foto no Elitas Voicehovičas personīgā arhīva.
