24.jūlijā Rīgas Centrālās bibliotēkas Pludmales lasītavā, Kultūras trešdienu ietvaros, viesojās rakstniece Laura Vinogradova.
Laura ir jauna autore, kura savas rakstniecības gaitas uzsākusi pirms sešiem gadiem. Bērnu auditorijai izdotas grāmatas “Snīpulītis no Snīpuļciema” un “Mežpasakas”, pieaugušajiem – īsprozas darbi “izelpas”, “Lāču kalns” un “Lapsa. Pasaka pieaugušajiem”.
Foto: Santa Mūrniece
Teksts: Evita Hofmane
„Es uzaugu bibliotēkā, jo mana omīte bija bibliotekāre. Lasu kopš sevi atceros. Atceros, kā sapratu, ka māku lasīt. Omīte lasīja avīzi, es gulēju klēpī un piepeši aptvēru, ka tur rakstīts „Cīņa”. Es arī tagad ļoti daudz lasu. Bērnībā man mīļas bija Astrīdas Lindgrēnas un Zentas Ērgles grāmatas. Tagad no latviešu literatūras pieaugušajiem man ļoti patīk I.Žoludes, I.Gailes, I.Jansones, A.Akmentiņa darbi. Man vajag, lai grāmatās ir arī tas latviešu grūtums, smagā artilērija. Lai izteiksmes veids nav vienkāršs, viss nav paredzams. No nesen lasītās latviešu autoru literatūras bērniem atmiņā palikuši L.Berzinskas „Skelets skapī”, K.Vērdiņa „Dilles tante””, stāsta Laura.
Jautāta par to vai arī autoram ir jābūt mazliet bērnam, lai rakstītu mazo auditorijai, Laura teic: „Domāju, ka rakstniekos sēž iekšā bērns un mūsu mazie palīdz viņu sapurināt. Mans dēls pagaidām nav liels grāmatu mīļotājs. Viņam tuvāki manis sacerēti stāsti. Mums ir rituāls – es katru vakaru izdomāju vienu vai vairākus stāstiņus. Sākumā pasaciņas bija reālistiskas, bet viņš mudina fantazēt”.
Izrādās, ka Lauras darbu manuskripti top bibliotēkā, lai pēc tam tajās atgrieztos jau grāmatu formā. „„Lāču kalnu” es rakstīju RCB filiālbibliotēkā “Vidzeme”, „Snīpulītis” tapa Ventspils bibliotēkā. Es uzskatu, ka ar „izelpām” es pa īstam sāku rakstīt. Tas notika pirms aptuveni sešiem gadiem. Sāku kā jau lielākā daļa – terapeitiski rakstīju sevi. Tad nāca „izelpas”. Tie nebija mani piedzīvojumi, bet stāsti, ko es radīju. Tā bija debija pieaugušo literatūras pasaulē. Pašreiz tiek gatavota „Mežpasaku” otrā grāmata un garāks daiļdarbs pieaugušo auditorijai”.
Būtiska literārā darba daļa ir mijiedarbība, autora saruna ar lasītājiem. Vai Laura jūtas sadzirdēta? „Lasītāji reti pienāk klāt, lai dalītos savos iespaidos. Rakstnieks nereti paliek neziņā, ko lasītāji domā par viņa darbiem. Atceros kādu tikšanās reizi. Tā bija TV raidījuma „Dzīvīte brīvdienās” filmēšana Ziepniekkalna skolā. Tad vienubrīd man bija sajūta, ka to, ko es esmu rakstījusi „Mežpasakās”, domājot, ka sapratīs tikai vecāki, bija uztvēruši arī bērni. Apjautu, ka bērni saprot daudz vairāk nekā mēs domājam.”
Ja rīt Laurai būtu jādodas uz Bezgrāmatu valstību un līdzi drīkstētu paņemt tikai vienu vienīgu grāmatu, rakstniece izvēlētos to, pie kuras tapšanas pašreiz strādā.
