Saruna ar RCB Čiekurkalna filiālbibliotēkas galveno bibliotekāri LAILU RUMBU.
Lailai šogad nozīmīga darba jubileja – gadsimta ceturksnis Rīgas Centrālajā bibliotēkā –, bet nākamgad būs jau 40 bibliotekāra un bibliogrāfa profesijā aizvadīti gadi. Lielā darba jubileja un arī rudenīgais noskaņojums vedina atskatīties pagātnē. Tāda būs arī šī mūsu 8. novembra saruna.
Mēs ar Lailu iepazināmies vēl pagājušajā gadsimtā, kad toreizējā Valsts bibliotēkā Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodaļas Bibliogrāfijas sektorā strādāju kopā ar viņas mammu Beatrisi Arnicāni – sirsnīgu, iejūtīgu un laipnu kolēģi. Joprojām atceros Beatrises teiktos vārdus kādā dzīves jubilejā: “Esmu laimīga, jo ar prieku nāku uz darbu un ar prieku eju mājās.” Vai tagad par sevi varat teikt tāpat?
Šodien jūtos laimīga, jo lielu daļu savas dzīves uzdevumu un pienākumu esmu jau paveikusi. Pārējais lai paliek mūžizglītības ziņā, piepildot dzīvi ar daļu savulaik neīstenotajiem sapņiem.
Beatrise man toreiz šķita smalka Rīgas dāma ar aristokrātiskām manierēm, bet padomju laikos runāt ar kolēģiem par viņu senčiem nebija pieņemts – kaut vai tāpēc, ka varēja nonākt neērtā situācijā, ja piederīgie nebija bijuši lojāli padomju varai. Tāpēc tagad gribu pajautāt par jūsu dzimtas saknēm.
Esmu Rīgas iedzimtā no matu galiņiem līdz papēžiem – jau ceturtajā paaudzē. Manas mammas vecvecāki 19. gadsimta beigās ienāca Rīgā no Vidzemes puses un savā maiznīcā pēc senas receptes cepa visgaršīgāko saldskābmaizi Rīgā. Savukārt tētis nāk no zilo ezeru zemes un dzimto Latgali pret Rīgu nomainīja jaunībā, paliekot virsdienestā padomju armijā. Divus savas dzimtas atzarus esam pētījuši pamatīgāk, pārējos gan nē. Ja nu vienīgi manā bērnībā un jaunībā tētis savas dzimtās puses lauku kapsētā norādīja uz daudzām kapu plāksnītēm ar vienādiem uzvārdiem. Pēc vecāku aiziešanas mūžībā likās – cik žēl, ka šie stāstījumi netika pierakstīti. Šobrīd jau vairs nav kam pavaicāt.
Bērnībā ģimenes lokā
Kādu atceraties savu padomju laiku bērnību?
Cik sevi atceros, vienmēr esmu bijusi lielā ģimenē, dzīvojusi dzīvoklī ar augstiem griestiem. Un vēl… jau no manu vecvecāku jaunības laikiem mūsu ģimenē bijusi liela mājas bibliotēka. Reiz padomiskās pieticības laikmetā vaicāju mammai, kāpēc viņa man dāvina grāmatas bez ierakstiem, un atbilde skanēja – ja nu kādreiz “finansiāli spiedīgos apstākļos” man nāktos tās pārdot, lai viņas atstātie ieraksti neradītu tam šķēršļus. Varbūt tagad kāds brīžam pasmaida par to, ka strādāju bibliotēkā, taču saviem mazbērniem dāvinu grāmatas. Es ne tikai dāvinu grāmatas, bet arī ar zelta pildspalvu visās atstāju kādu rakstveida piemiņu no sevis. Man jau bērna gados bija liela vēlme pēc grāmatu plauktiem, kas aiz pretputekļu stikla durtiņām sniegtos pa visu istabas sienu no grīdas līdz pat griestiem. Kas zina, varbūt bērnu dienu iecere nemaz nav tik nereāla?
Ar brāli Hariju un māsu Kaivu
Ar šodienas acīm skatot savus bērnības un jaunības gadus, varu teikt, ka komunisma celšanas gadi bija dziļi ietekmējuši, arī iebiedējuši, manas ģimenes locekļus. Dzīvojot komunālā dzīvoklī ar kaimiņiem no plašās Padomju Savienības, mēs nekad nesvinējām Ziemassvētkus, par 18.novembra dienu nekad nerunājām. Tomēr agrā bērnībā, vienpadsmit mēnešu vecumā, mani mājas apstākļos ģimenes un ģimenes draugu lokā luterticībā kristīja prāvests Jānis Liepiņš. Šodien esmu svētdienu jeb svētku brīžu baznīcā gājēja. Bet notika tas, kam bija jānotiek – vēlāk, ieejot sava vīra Jāņa ģimenē, svētku reizēs tika kārts arī sarkanbaltsarkanais karogs. 80.gadu vidū savai jaunākajai meitiņai devu vārdu Ieva, lai Ziemassvētkus vienmēr sagaidītu mājās.
Jūs esat bibliotekāre otrajā paaudzē, bet vienīgā, kas studējusi bibliotēku zinātni. Kāpēc jūsu mamma, būdama filoloģe, izvēlējās strādāt bibliotēkā?
Mana mammīte pēc Rīgas 2.ģimnāzijas absolvēšanas iestājās LVU Filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literatūras nodaļā. To beidzot, nākošā darbavieta viņai jau bijusi iedalīta Zinātņu Akadēmijā, taču pēkšņi pienācis atteikums, kam sekoja vairāki izsaukumi uz “stūra māju” (LPSR Valsts drošības komiteja). Tam pamatā bijis fakts, ka mammas tētis kā latviešu strēlnieks piedalījies Brīvības cīņās, nevis gājis sargāt Ļeņinu. Un tā, pēc augstskolas beigšanas nostrādājusi obligātos gadus Raiņa vakarskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, viņa uzsāka darba gaitas visa turpmākā mūža garumā Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkā (tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka).
Kad 2014.gadā latviešu tauta aktīvi iesaistījās LNB jaunās ēkas Gaismas pils Tautas grāmatu plaukta veidošanā, arī mana doma bija atstāt tur kaut ko paliekošu, proti, dāvāt mīļās mammas, savulaik Valsts bibliotēkas galvenās bibliogrāfes, Beatrises Arnicānes nozīmīgāko devumu – viņas sastādītā bibliogrāfiskā rādītāja “Ārzemju rakstnieki” abus pirmā un otrā sējuma eksemplārus. Jāpiezīmē, ka otrā sējuma izdošanu mammīte vairs nepiedzīvoja un to saņemt uz LNB uzaicināja tieši mani. Līdz šim brīdim vēl svārstos – dāvāt bibliogrāfisko rādītāju vai nē, jo tā autoru atlase atbilstoši tam laikam vēl bija padomiski tendencioza. Bet varbūt arī vajadzētu tieši šogad, kad viņas LNB atzīmē savu simtgadi. To dāvātu ar ierakstu “Manas mammītes piemiņai”, jo mēs paši tomēr nevaram noteikt, kurā laikā piedzimt šai pasaulē. Šogad mammai būtu palicis 91 gads. Atceroties viņu, nāk prātā mammas attieksme pret literatūru, valodniecību, valodnieku Jāni Endzelīnu. Noteikti īstenie latviešu filologi zinās labāk, kas toreiz, Staļina laikā, notika un kāpēc ievērojamais valodnieks Jānis Endzelīns tika noliegts. Mamma man stāstīja, ka studiju laikā fakultātē viņa bijusi tā, kura Endzelīnu un viņa idejas aizstāvējusi.
Mammai tuva bija “mazā latvieša”, pēc cilmes Baltijas vācieša, drosmīgā domātāja, izcilā publicista, kritiķa, žurnālista, rakstnieka, apgaismes darbinieka un dzimtbūšanas pretinieka Garlība Merķeļa personība. 1969.gadā izdevniecībā “Liesma” tika izdota Garlība Merķeļa “Izlase”, kuras sastādītāja, sadaļas “Par dažām tēmām Garlība Merķeļa daiļradē” autore un “Manas dzīves tēlojumi un raksturojumi” tulkotāja no vācu valodas bija Beatrise Arnicāne. Šīs “Izlases” ievadā “Tu tautu sargāt nāci” mana mamma raksta, ka laimīga var būt tauta, kuras vēsturē ierakstīts Garlība Merķeļa vārds. Savā laikā abas esam pabijušas arī Garlība Merķeļa piemiņas vietā Katlakalnā.
1975.gadā mammas tulkojumā (arī no vācu valodas) tika izdota Uves Kanta bērnu grāmata “Mīļā, garā nedēļa”.
Kas noteica jūsu profesijas izvēli?
Skolas gaitas sākot
Laikam izvēle tika izdarīta jau tad, kad mans degungals knapi sniedzās pāri mammas darbagaldam. Mācoties 5. klasē, jau zināju – būšu bibliogrāfe un strādāšu “Lācī” (V.Lāča LPSR Valsts bibliotēka). Mana latviešu literatūras skolotāja Dombrovska Rīgas 6. vidusskolā man iedeva atziņu visam turpmākajam mūžam: “Nekad nesakiet – šī ir slikta grāmata, bet sakiet – man šī grāmata nepatīk…”. Mācoties 6. vidusskolā, 16 gadu vecumā man tika dota iespēja vienu vasaras brīvlaika mēnesi pastrādāt. Mana pirmā darbavieta bija Valsts bibliotēkas Komplektēšanas nodaļā Anglikāņu ielā. Vēl šodien atminos agros rītus, braucot vilcienā no Bulduriem uz Rīgu, jo vasaras kopā ar ģimeni pavadīju bibliotēkas piešķirtajā Jūrmalas vasarnīcas istabiņā. Profesijas izvēle bija nešaubīga, pēc Rīgas 6. vidusskolas beigšanas sekoja iestājeksāmeni LVU Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā.
Kādi bija spilgtākie studiju gadu iespaidi?
Nezinu, kāpēc, bet prātā palikušas spilgtas epizodes tieši no pirmajiem kursiem ar ļoti prasīgiem, stingriem un “bailes iedzenošiem” pasniedzējiem – grāmatniecības vēsturē Alekseju Apīni un ārzemju literatūras pasniedzēju Tamāru Fominu. Šajos priekšmetos ieguvu augstākās atzīmes. Visus kursadarbus gatavoju, sastādot bibliogrāfiskos rādītājus ne mazāk prasīgās Baibas Sporānes virsuzraudzībā. Daudzi tajā laikā rakstīja studiju darbus par Ļeņinu un bibliotēkas tēmām.
Mūsu kursam netika dota iespēja rakstīt diplomdarbu, bet bija jākārto valsts eksāmeni. Žēl, biju iecerējusi diplomdarbu par dramaturgu Gunāru Priedi, par šo tematu arī aizstāvēju savu kursadarbu. Pēdējais, 4. kurss, man likās īpaši smags, jo mācības apvienoju ar darbu – pusslodzi Valsts bibliotēkas Uzziņu nodaļas Sabiedriski politiskās literatūras sektorā Krišjāņa Barona ielā 14, ceturtajā stāvā. Darbu un mācības vēl apvienoju ar savu hobiju – dejošanu: četri treniņi nedēļā, plus vēl koncerti gan Rīgā, gan citviet Latvijā. Tam visam fonā piedzīvoju sava dzīvesbiedra Jāņa iesaukšanu padomju armijā. Es izturēju!
Pie maniem nepiepildītajiem sapņiem varētu pieplusot zviedru valodas apguvi. Tas bija studiju laikos, vienā no pirmajiem kursiem. Kādu dienu Filoloģijas fakultātes ēkā, kas atradās Visvalža ielā, devos pa kāpnēm augšā uz trešo stāvu, kur tolaik atradās Svešvalodu fakultāte, un vaicāju, vai man būtu kaut kāda iespēja apgūt zviedru valodu. Atbilde bija – nē. Šodien domāju, kāpēc neīstenojās manis iecerētais? Varbūt arī tad un tur būs bijuši kādi apslēpti tā laika riska faktori?
Prātā palicis prakses laiks Valsts bibliotēkas Dabaszinātņu nodaļā. Manos pienākumos ietilpa veidot izstādi par daiļdārziem un piemājas baseiniem. Cik tas likās skaisti – ārzemju albumi, žurnāli… Pēcāk Valsts bibliotēkas Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodaļā kādu brīdi strādāju par nodaļas vadītājas Mirjamas Dimenšteines sekretāri.
Kopā ar kolēģiem jau pagājušajā gadsimtā cerējāt un gaidījāt uz jauno bibliotēkas ēku?
LNB jaunās ēkas gaidīšanas svētki tiešām bijuši ilgi un gari. Mamma kādreiz teica: “Kad tu beigsi studijas (1980. gadā), tad Valsts bibliotēkas jaunā ēka jau būs uzcelta.” Redziet, cik ilgi un mokoši tas viss ievijās nākošajā gadu tūkstotī (2014. gadā).
Studijas beidzot, jums jau bija izveidojusies cieša saikne ar Valsts bibliotēku. Tomēr tā nekļuva par pirmo darba vietu. Kā veidojās jūsu bibliotekārā karjera?
Pēc LVU diploma saņemšanas pēdējā brīdī kļūmīgas sadales pēc pēkšņi paziņoja, ka Valsts bibliotēkā man vietas neesot. Un steigā piedāvāja darbu Patentu tehniskajā bibliotēkā. Tā pēc Universitātes beigšanas nonācu Doma laukuma Biržas ēkā, otrajā stāvā, kur tolaik atradās Patentu tehniskās bibliotēkas Lasītāju apkalpošanas nodaļas abonements. Lasītāju apkalpošanas lete bija mikla no manām asarām. To laikam sajuta bibliotēkas direktore Brigita Papendika. Aptuveni pēc mēneša vai diviem tiku izsaukta pie direktora vietnieces Sorokinas kundzes uz pārrunām. Un… man piedāvāja vietu Bibliogrāfijas nodaļas Latvijas rūpniecības vēstures sektorā Šķūņu ielā 17, piektajā stāvā – pie kartotēkas veidošanas un bibliogrāfisko rādītāju sastādīšanas Latvijas rūpniecības uzņēmumiem jubilāriem, simtgadniekiem. Manis sastādītie bibliogrāfiskie rādītāji “Ražošanas apvienībai “Baltija” – 100 gadu” (1982), “Jelgavas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcai – 100 gadu” (1986) un Rīgas zivju konservu kombināta “Kaija” simtgadei veltītais bibliogrāfisks rādītājs (1988) ietvēra grāmatas, žurnālu un avīžu rakstus, sākot no 1940. gada līdz bibliogrāfijas sastādīšanas beigām. Šie bibliogrāfiskie rādītāji tika izdoti sērijā “Latvijas rūpniecības vēsture”. Tie tapa sadarbībā ar LPSR Ministru Padomes Galveno arhīvu pārvaldi, tās sniegto informāciju par minēto uzņēmumu dokumentēto vēsturi. Kopš tiem laikiem vēl šodien neesmu zaudējusi interesi par tēmu “Ražots Latvijā”.
Pienāca pagājušā gadsimta 90. gadi, 4. maijs, 1991. gada janvāris, tad augusts. Uz pārmaiņu sliekšņa bija arī Latvijas rūpniecība, tā nežēlīgi bruka. Kādu dienu Patentu tehniskās bibliotēkas direktore Agnese Buholte iesauca mani savā kabinetā un teica – ja spēšu sameklēt kādu tā brīža Latvijas rūpniecības uzņēmumu, kuram būtu apaļa jubileja un kurš uzņemtos sponsorēt tam veltītā bibliogrāfiskā rādītāja izdošanu, tad varēšu palikt savā darba vietā. Aina nebija daudzsološa, un arī pār mani vēlās štatu samazināšanas vilnis.
Vai šajos gados pavērās arī kāda iespēja strādāt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā?
80.gadu otrajā pusē Valsts bibliotēkas Uzziņu nodaļas vadītājs Edgars Timbra man piedāvāja tobrīd atbrīvojušos vietu šajā nodaļā. Izjūtot lielu bijību pret galveno uzziņu vietu “Lielajā mājā” (tā mēs saucām ēku Kr.Barona ielā 14) un izvirzot sev ļoti augstas prasības, tolaik domāju, ka zinu pārāk maz, lai sniegtu uzziņas zinātniekiem, pasniedzējiem u.tml. Un es neaizgāju. Otrā reize, kad mani aicināja darbā, bija pēc mana līgumdarbiņa – rādītāju “Kukaiņu pasaulē” un “Sīki, mazi kukainīši” (1989) – sastādīšanas Valsts bibliotēkas Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodaļā. Abi izdevumi bija domāti pārrunām ar bērniem skolās un bibliotēkās par M.Bērtona grāmatu “Kukaiņu dzīve”. Nodaļas Bērnu literatūras sektora vadītāja Ilga Rasima man piedāvāja darbu šajā sektorā. Uzzinājusi, ka uz šo štata vietu pretendējam abas ar mammu, nekavējoties atteicos.
Kā sākās jūsu darba gaitas Rīgas Centrālajā bibliotēkā?
Bija pienācis 1994. gads. Dzirdēju, ka atjaunotajā “Māmuļā” (Latviešu biedrības nams) atvērta jauna Rīgas Centrālās bibliotēkas lasītava. Devos uz RCB direkciju un darba intervijā uzzināju, ka saistībā ar tuvojošos grandiozo Rīgas 800 gadu jubilejas atzīmēšanu drīzumā durvis apmeklētājiem vērs arī jauna filiālbibliotēka – salons “Vecrīga”. Man piedāvāja uzņemties tās galvenā bibliotekāra pienākumus, vajadzības gadījumā arī pildot bibliotēkas vadītāja vietnieka pienākumus, vai arī – būt par galveno bibliogrāfu. Nešaubījos – par… “grāfu”.
Kāda bija “grāfa” ikdiena bibliotēkā – salonā?
Bibliotēka tika ierīkota vairāk nekā 200 gadu vecā ēkā Pils ielā 18. Māja reiz bijusi ievērojamā kultūrvēsturnieka un novadpētnieka J.K.Broces īpašums un piedzīvojusi tikai nelielu pārbūvi. Topošās bibliotēkas vajadzībām 150 kvadrātmetru lielās telpas tika pārprojektētas un izremontētas, tika izgatavotas arī speciālas mēbeles. Projekta autors bija arhitekts Ilgonis Stukmanis. Lai saglabātu saistību ar pagātni un ēkas ārējo veidolu, iekštelpu un mēbeļu arhitektoniskais risinājums tika tuvināts iepriekšējiem gadsimtiem, lai visi interjera elementi kopā ar vestibilu un fasādi veidotu bibliotēkas senlaicīgo tēlu.
Bibliotēka – salons “Vecrīga”, kurā tika koncentrēta literatūra par Rīgu, savu darbību uzsāka 1994. gada 24. novembrī. Darbs “Vecrīgā” bija mana mūža piepildītākais laiks – emocionāli, saturiski, vēsturiski, mākslinieciski utt. Tā bija pārbaude manām profesionālajām spējām un to robežām, jo viss bija jāsāk no nulles ar 450 grāmatām latviešu, vācu, krievu, angļu valodā un virsuzdevumu – “Viss par Rīgu”. Veidoju bibliogrāfisko kartotēku “Rīga grāmatās”, kurā tika atspoguļoti analītiski izraksti par Rīgu literatūrā, kas atrodama Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas nodaļā un Zinātņu Akadēmijas Misiņa bibliotēkā. Tai pievienojās sistemātiskā rakstu kartotēka ”Rīga grāmatās, žurnālos, avīzēs”. Mana kā bibliogrāfes iecere bija ielikt pamatus vērienīgai un smalki analītiski veidotai datubāzei (ar visām tā laika manuālajām un virtuālajām iespējām) – ar domu vēlāk to papildināt un paplašināt.
Mēs, bibliotēkas darbinieki, piedalījāmies krājuma piekomplektēšanā. No juridiskām un fiziskām personām tika iegādātas vērtīgas grāmatas, ceļveži, kartes, albumi un daiļdarbi par Rīgu un tās vecpilsētu. Īsā laika posmā izdevās bibliotēkas krājumu palielināt gandrīz četras reizes. Krājuma papildināšanu veicināja bibliotēkas mākslas salonā gūtā peļņa, kas deva iespēju iegādāties grāmatas antikvariātos. Pateicoties “Vecrīgas” filiālbibliotēkas un mākslas salona pirmajam vadītājam mākslas vēsturniekam Arnim Zīles kungam un viņa iepriekšējai darba pieredzei Kultūras ministrijā, bibliotēkas lasītavas telpās ik mēnesi tika atklāta kāda Latvijas Mākslinieku savienības biedra darbu izstāde. Bibliotēkas vadītājs bija arī autors projekta pieteikumam “Vecrīgas bibliotēka un mākslas salons – kultūras informācijas centrs”, kas tika iesniegts Sorosa fondam – Latvija Bibliotēku programmas projektu konkursā. Diemžēl projekts netika atbalstīts.
1997.gadā sakarā ar Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanu pasaules kultūras mantojuma sarakstā tika parakstīta vienošanās starp Kultūras ministriju un Rīgas domi. Tā paredzēja uz bibliotēkas un mākslas salona “Vecrīga” bāzes organizēt Rīgas kultūras mantojuma informācijas centru, lai nodrošinātu informācijas apriti un brīvu pieejamību starp atbildīgajām institūcijām. Rīgas kultūras mantojuma informācijas centra nolikumu izstrādāja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija.
Tuvojoties gadsimtu mijai, presē publicēto materiālu skaits par manu dzimto Rīgu ar katru dienu pieauga. Pirms galvaspilsētas 800 gadu jubilejas strauji papildinājās bibliotēkas kopēto materiālu apjoms par Rīgu un rīdziniekiem. Tika veidotas jaunas un papildinātas jau esošās novadpētniecības mapes. Laiks pirms 2001. gada augusta trim lielajām Rīgas svētku dienām bija pārbaude manām fiziskajām, garīgajām un intuitīvajām spējām un iespējām. Domāju, ka tai laikā man ļoti palīdzēja Vecrīgas aura, atrašanās J.K.Brocem kādreiz piederošajā ēkā, kā arī prātu pacilājošie tā brīža atjaunošanas darbi: Melngalvju nama, Švābes nama un Rātsnama celtniecība. Manu acu priekšā – ielas pretējā pusē – restaurācijā jaunus, krāšņus vaibstus ieguva “ANO māja”. Tai laikā sastapu daudz interesantu cilvēku, gan vietējos, gan ārzemju latviešus, kuri nesavtīgi vēlējās sniegt savu artavu Rīgai. 2001. gada Rīgas astoņsimtgades svinību dienas – 17., 18. un 19. augustu – pavadīju Vecrīgā, Doma laukumā un citviet Rīgas centrā.
Uzsākot darba gaitas, mans virsuzdevums bija – viss par Rīgu, taču sīki analītiskajos bibliogrāfiskajos izrakstos netika iekļauta daiļliteratūra. Pienāca laiks arī tās bibliografēšanai. Abi bibliogrāfiskā rādītāja “Tavos pulksteņos zvanu, Tavos akmeņos skanu” izdevumi bija mans lielākais “grāfa” pārbaudījums. Profesionālā latiņa tika uzlikta ļoti augstu. Rādītājā bija ietverta daiļliteratūra no Rīgas Tautas bibliotēku apvienības (RTBA) fondiem, papildināta ar materiāliem, kurus mēs kā autoru kolektīvs apzinājām Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Zinātņu Akadēmijas Misiņa bibliotēkā un Latvijas Universitātes bibliotēkā, izskatot izdevumus, kas izdoti no 1868. līdz 2005.gadam. Apjomīgajā darbā tika iekļauti dažādu žanru literatūrā atlasīti un bibliogrāfiski aprakstīti materiāli. Tie aptver gan grāmatas, gan dzejoļus un stāstus no krājumiem, gan fragmentus no daiļliteratūras darbiem, kuros stāstīts par Rīgu. Pirmajā izdevumā (2000) apkopota literatūra, kas izdota līdz 1998. gadam. Otrais izdevums (2007) papildināts ar jaunāko latviešu daiļliteratūru līdz 2005. gadam. Tobrīd jutu, ka daiļliteratūras tematisko rādītāju ir sarežģītāk veidot nekā nozaru literatūras rādītāju, jo liela loma ir bibliogrāfa subjektīvajam viedoklim par kāda konkrēta daiļdarba vai pat neliela fragmenta vērtību.
Rīgas 800. jubileja tika pienācīgi sagaidīta un nosvinēta. Kas notika pēc tam?
Kā jau mēdz būt pēc svētkiem… Darbs ritēja savu gaitu, taču bija sākusies RCB specializēto filiālbibliotēku reorganizācija un optimizācija. Balstoties uz statistiku par nosacīti mazāku bibliotēkas lasītāju skaitu nekā vēlamais, kā arī ņemot vērā ļoti augsto īres maksu, pienāca brīdis, kad dažu dienu laikā “Vecrīgas” filiālbibliotēkas un mākslas salona kolektīvam bija jāaiziet katram uz savu pusi, bet novadpētniecības krājums nonāca Rīgas Centrālajā bibliotēkā. Tā no 2003. gada turpinu darbu Čiekurkalna filiālbibliotēkā.
Kāpēc izvēlējāties tieši Čiekurkalna filiālbibliotēku?
Noteicošais bija atrašanās Daugavas labajā krastā, jaunas, gaišas telpas un iespēja atkal strādāt ar datoru. Mans kā Rīgas centra meitenes priekšstats par Čiekurkalnu sākotnēji bija kā par kādreizējiem laukiem pilsētā, par Rīgas nomali starp 1. (iepriekš 6.) un 11. tramvaja līnijām.
Ko jums šodien nozīmē Čiekurkalns?
Šodienas bibliotēka nav tikai grāmatu apmaiņas punkts. Tā ir kultūras, informācijas un atpūtas centrs. Arī ikdienā man šķiet, ka esam tādi 1188 pieturas punkti. Čiekurkalna mazā gaismas pils pēc papildu telpu iegūšanas šobrīd atrodas pārmaiņu priekšā. Man kādreiz teica, ka drīz jau Rīgas centra robežas ienākšot arī Čiekurkalnā. Šodien Iekšlietu ministrijas un VID atrašanās Čiekurkalna teritorijā piešķir tai lielu nopietnību un nozīmīgumu. Čiekurkalna iedzimtie, dodoties uz pilsētas centra pusi, gan vēl šodien saka, ka jābrauc uz Rīgu. Čiekurkalna Attīstības biedrības vadītāja Kaspara Spundes moto skan: “Nevaicā, ko Čiekurkalns var dot tev, bet ko tu vari dot Čiekurkalnam.” Vispārinot šos vārdus varētu attiecināt uz jebkuru Rīgas apkaimi un jebkuru vietu Latvijā. Man Čiekurkalns īpaši burvīgs šķiet pavasarī, kad tas iegrimst ceriņu kupenās.
Kas jūs uztrauc mūsdienu pasaulē, arī bibliotekārajā?
Uztrauc… Dzirdēti dažādi moto: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”, “Pastāvēs, kas draudzēsies”. Es teiktu: “Pastāvēs, kas vairāk domās par rītdienu”. Daudz nebūšanu rodas no nespējas un nevēlēšanās, no vēlmes šī brīža izdevīguma dēļ domāt tikai par šodienu. Un vēl, zinot vēsturi, mēs šodien varam prognozēt nākotni, tāpēc cenšos saviem bērniem un mazbērniem pēc iespējas neuzbāzīgāk stāstīt par savas bērnības un jaunības laiku būšanām un nebūšanām. Tehnoloģiju straujā attīstība 21.gadsimtā mani vedina pārdomāt lielo jautājumu – vai grāmata būs mūžīga? Vai jau parīt spēsim nolasīt informāciju no tādiem informācijas nesējiem kā CD vai DVD? Kāds liktenis piemeklēs vinila plašu ierakstus, kasetes, disketes u.c. informācijas nesējus? Kāda nākotnē būs grāmatu un digitalizēto materiālu līdzāspastāvēšana? Kāda iezīmēsies šodienas bibliotēkas nākotne pretstatā aktuālajām digitālajām prasmēm? Un vai nākotnes lasītājam var nākties mācīt prasmes darbam ar papīru?
Kas jūs būtu, ja nebūtu bibliotekāre?
Esmu par to domājusi. Un neko labāku par to, kas esmu šodien, nevaru iedomāties. Tad dzīve būtu jāsāk no jauna. Nekad neesmu bijusi pelēkā grāmatu pele čībās un ar brillēm uz degungala, arī izteikts grāmatu tārpiņš nekad neesmu bijusi. Taču, manuprāt, bibliotekārs ir tas, kurš paliek ēnā aiz grāmatām, datubāzēm, izstādēm. No bērnu dienām atminos dakteri – profesoru, Ilmāru Lazovski. Tieši viņš manī radīja priekšstatu par vispusīgu personību.
Parunāsim par dzīves smagajiem un skaistajiem brīžiem un to sniegtajām atziņām.
Laila un Jānis
Par smagajiem brīžiem, kas bijuši gan vieglāk smagi, gan smagāk smagi… Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās Latvijas teritorijā turpināja pastāvēt padomju laiku kārtība, proti, puišiem, pārtraucot studijas augstskolā, nācās doties dienēt padomju armijā. Tautā to sauca par “došanos krievos”. Tā notika arī manā tobrīd nesen nodibinātajā ģimenē. Pēc četru gadu nosacītas kopā būšanas divi šķirti gadi ar manu vīru Jāni Rumbu padarīja manas studijas universitātes pēdējā kursā emocionāli ļoti grūtas.
Otrs trieciens mani skāra 1991. gada nogalē. Pēc tā gada janvāra un vēlāk augusta traģiskajiem notikumiem, kuros priekšējās rindās atradās man tuvie – mans tētis Antons Arnicāns un brālis Harijs –, mammas pārdzīvojumi bija tik dziļi, ka ziemas saulgriežu laikā viņa pēkšņi devās aizsaulē. Pagāja pieci gadi un pēc smagas slimības mammai sekoja mans tētis, vēl pēc pieciem gadiem pēkšņi, negaidīti un traģiski šo pasauli atstāja mana māsa Kaiva.
Mani skaistākie dzīves brīži noteikti ir saistīti ar maniem trim bērniem un šobrīd sešiem mazbērniem. Kādreiz mana mammīte saviem kolēģiem esot teikusi, ka mēs, viņas trīs bērni (mana māsa, brālis un es), esot viņas zinātņu doktora grāds. Kad mazbērni man vaicā: “Omīt, vai tu esi bagāta?” atbildu, “Jā, jo man esat jūs un trīs bērni.” Ne darbā, ne mājās nekad neesmu vaicājusi, kas man par to būs, kurš man vecumdienās pasniegs ūdensglāzi. Mākslinieks Boriss Bērziņš gan savulaik teicis, ka bez bērniem esot viegli dzīvi nodzīvot, bet grūti nomirt.
Rumbu ģimene
Ar ko aizpildāt savu brīvo laiku?
Par hobijiem un brīvo laiku… Vecu vecais patiesais joks par darbu kā hobiju, par kuru vēl kaut ko maksā. Darbs ir mans pirmais hobijs. Otrs mana mūža senākais hobijs ir dejošana, kuru uzsāku trīs gadu vecumā VEF Kultūras pils bērnu deju kolektīvā pie pēckara laika baleta solistes Angelikas Grimzes. Grimzīte manī ielika klasiskās dejas pamatus visai turpmākajai dzīvei. Uzzinot, ka manu ceļgalu locītavu forma neatbilst baletskolas stingrajām prasībām, sapnis par gaitām šajā skolā bija izsapņots. Turpmākais mans dejas ceļš iezīmējās ar ļoti fanātisku, lielu darbu pie baletzāles stangas, treniņos un uzstāšanās reizēs. Sasniedzot padsmit gadu vecumu, nācās nopietni domāt par tālākām gaitām pieaugušo kolektīvos. Nepietiekami garā auguma dēļ netiku uzņemta LVU deju kolektīvā “Dancis”. Toreiz tā man bija traģēdija. Taču, nonākusi TDA ”Andžiņš” dejotāju rindās, sastapu savu nākamo vīru Jāni Rumbu, ar kuru pēc četriem gadiem, 20 gadu vecumā, nodibinājām ģimeni.
Laila
Mācījos 11. klasē, kad mani uzņēma TDA horeogrāfisko miniatūru ansamblī “Vecrīga”, kur noteicošie bija tieši klasiskās dejas pamati. Tur dejoju līdz pieteicās trešais bērniņš. Pateicoties manas “Vecrīgas” deju kolektīva vadītājiem, tolaik Operetes teātra vadošajiem solistiem Inesei Čačai un Tālivaldim Klieģim, bijām laikmetīgās dejas celmlauži. Tā laika modernajam solim izcīnīt vietu klasiskajā dejā nācās grūti. Tā vienubrīd ievērojamais “latviešu tautiskās dejas tēvs” Harijs Sūna manam kolektīvam pat atņēma Tautas kolektīva goda nosaukumu.
Vēl manas dejošanas laikā Latvijas Valsts konservatorijā tika atvērta Horeogrāfijas nodaļa, kur augstskolas diplomu vēlējās iegūt pat daži tā laika Deju svētku virsvadītāji. Sagatavošanas kursus apmeklēju pat divas reizes, bet kārtot iestājpārbaudījumus tā arī neuzdrošinājos. Izsecināju, ka diezin vai esmu apveltīta ar tādu talantu, lai Dziesmu un Deju svētku laikā radoši, aizraujoši un interesanti ne tikai sev, bet arī visiem pārējiem spētu stāvēt dejotāju priekšā savos veidotajos lielajos deju laukumos. Cik atminos, mani pedagogi Inese Čača un Tālivaldis Klieģis par šādu manu nobīšanos tobrīd bija ne pa jokam dusmīgi. Tā nu deju jomā esmu palikusi ar amatiera diplomu, bet profesionāļa stāžu. Nupat Žurnālā “Pērle” (Nr.5, 2019, okt.) latviešu baleta māksliniece Zane Lieldidža-Kolbina stāsta, ka savu sapni piepildījusi labākajā variantā, jo skatītāji vaicā – kāpēc jūs vairs nedejojat, nevis – kāpēc viņa vēl dejo? Manuprāt, vispārināti, to var attiecināt gan uz baletu un deju, gan uz citām Latvijā arī šobrīd aktuālām lietām. Un tā, lai neierūsētu, nezaudētu formu un fizisko sagatavotību, jau tuvu pie 20 gadiem vairākus vakarus nedēļā pavadu sporta zālēs.
Dzīves moto…
Man tuvs latviešu rakstnieka un mākslinieka Jāņa Jaunsudrabiņa trimdā tapušais darbs “Piemini Latviju!”. Grāmatiņa izdota ap 1946. gadu Vācijā, tomēr tā brīža sāpe aktuāla arī šodien: “Piemini Latviju! (..) Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkurā pasaules daļā. Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.”
Kādi būtu jūsu trīs lūgumi zelta zivtiņai?
Izdevniecība “Pētergailis” ir laidusi klajā burvīgu grāmatu “Visvisādas vēlēšanās”, kurā autore Ieva Samauska uzrunā bērnus un pusaudžus viņu valodā. Māka izteikt bērnišķīgu, pat naivu vēlmi – tieši tas bērnu šķir no pareizā, apzinīgā pieaugušā. Un tas uzrunāja arī mani, pareizo vai nepareizo. Un ceru, ka manis sastaptā zelta zivtiņa to saklausīs.
Mijas vēlēšanās (mans pirmais lūgums zelta zivtiņai).
Es zinu, ka tas nav iespējams,
es zinu, ka to taču nevar izdarīt,
bet, ja burvju feja mani aicinātu
vienu vēlēšanos piepildīt,
es lūgtu šo –
visas pasaules grāmatas izlasīt!
Visas, kādas vien ir pasaulē,
citu pēc citas kā jūrā zivis zvejot –
stāstus, romānus, lugas, hronikas,
enciklopēdijas un pat dzeju!
Grāmatas man būtu viss, viss, viss –
ēdiens, apģērbs, buru kuģis un mājas,
naktīs vislabākais spilvens zem galvas,
saldāks našķis vēl par kūku un halvu.
Neko, neko citu man nevajadzētu vairāk,
es pārtiktu no vārdiem Reiz dzīvoja, reiz bija,
es strādātu par Pasaules Grāmatu lasītāju
jeb grāmatu tārpiņu vārdā Mija.
Edvarda vēlēšanās (mans otrais lūgums zelta zivtiņai).
Tas būtu vienkārši kolosāli,
ja tā pēkšņi notiktu –
es saprast mācētu
visas pasaules valodas:
latviešu, vācu, itāļu, spāņu,
angļu, slovāku, igauņu, dāņu,
somu, norvēģu, grieķu, flāmu,
hindu, irāņu, turku, japāņu
un vēl daudzas, daudzas citas!
Tas patiešām būtu brīnums
kā no burvju pasakas,
ja ne tikai cilvēku valodas es saprastu,
bet arī to, ko dzīvnieki saka –
visu, ko runā suņi, zirgi un kaķi,
vaboles, ķenguri, zebras un zaķi,
skudras, flamingo, delfīni, roņi,
āpši, govis, lauvas un ziloņi…
Spētu ne vien saprast, bet arī sarunāties,
piemēram, pajautāt kaķītim savam,
cikos brokastīs viņš nāks
un kā tik skaisti murrāt māk.
Emmas vēlēšanās (mans trešais lūgums zelta zivtiņai, kas ir arī kā veltījums manai mammai gadā, kad viņas Latvijas Nacionālā bibliotēka svin savu 100.dzimumdienu).
Lai kā manai mammai un visiem
kādreiz iet un ies,
lai mums vienmēr būtu
uz ko paļauties.
Pat ja reizēm avīzēs raksta,
ka slikti ir un vēl sliktāk būs,
lai viņa un mēs visi
nekad, nekad nepazaudējam dūšu.
Tas nozīmē – slikto un drūmo ciemos negaidīt,
nemaz neskatīties un nelasīt tādas ziņas,
toties vienmēr atrast par ko priecāties,
vienmēr pretimnācējam uzsmaidīt.
Vārdu sakot, lai mana mamma vienmēr laimīga jūtas,
pat ja viņai kādreiz ir grūti!
Lai kā mazs putniņš vienmēr dzīva ir cerība,
kuru mums eņģeļi sūta.
Ko jūs novēlētu sev un kolēģiem?
Šogad apgādā “Jumava” tika izdotas Zentas Mauriņas esejas “Sirds mozaīka”. Līdztekus Zentas Mauriņas atziņām pārdomās dalās Vaira Vīķe-Freiberga. Lūk, viena no viņas atziņām: “Neiespējamais kļūs iespējams, ja tu tam tici.” To arī novēlētu gan sev, gan visiem saviem kolēģiem.
Ar Lailu Rumbu sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
Foto no Lailas Rumbas personīgā arhīva.
