Dzīves mirkļi ar dzeju, valodām un zvaigznēm

Saruna ar RCB Imantas filiālbibliotēkas galveno bibliotekāri DAIGU LAPĀNI.

Rīgas Centrālās bibliotēkas bibliotekāri literāti

RCB Imantas filiālbibliotēkas galvenā bibliotekāre Daiga Lapāne ir dzejniece, atdzejotāja, tulkotāja, māksliniece. Lai gūtu pēc iespējas pilnīgāku  ieskatu viņas talanta daudzpusībā, zināšanu bagātībā un jau paveiktā darba apjomā, saruna ar Daigu  ir  papildināta ar īsām uzziņām, citātiem, dzeju un bibliogrāfiju.

UZZIŅA. Daiga Lapāne 1991.gadā beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti, vēlāk turpinājusi iegūt izglītību LU Klasiskās filoloģijas maģistra studiju programmā, 2000.gadā iegūstot humanitāro zinātņu maģistra grādu filoloģijā. 1990.gada rudenī sākusi strādāt Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja “Jasmuižas” filiālē par vecāko zinātnisko  līdzstrādnieci.  No 1993. līdz 1999.gadam strādājusi par korektori dažādos preses izdevumos: “Atmoda Atpūtai” (gatavojusi arī lappusi bērniem), “Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks”, “Jaunā Avīze”. Publicējusi arī rakstus par kultūras, literatūras tematiku. No 1999.gada rudens līdz 2002.gadam latīņu valodas pasniedzēja Latvijas Universitātes Svešvalodu, Vēstures un filozofijas, kā arī Filoloģijas fakultātē. (Latīņu val. LU mācījusi arī 2010./11.māc.gadā). No 2004.gada strādājusi J.Rozes grāmatnīcā par pārdevēju, 2006.gadā – par konsula lietvedi Lietuvas Republikas vēstniecībā Latvijā, 2008.gadā projekta ietvaros darbojusies “Bērnu valodas vārdnīcas” sagatavošanā kopā ar prof. Daci Markus Bērnu valodas pētījumu centrā RPIVA, līdztekus no 2008. līdz 2010.gadam bijusi korektore laikrakstā “Kultūras Forums”. No 2013.gada rudens līdz 2018.gada pavasarim darbojusies kā literārā konsultante Rīgas Imantas vidusskolas skolēnu jaunrades e-žurnālā “Spārnos”/ “Atkal Spārnos”.

BIBLIOGRĀFIJA

2012.gada maijā sākusi strādāt RCB Imantas filiālbibliotēkā par vecāko bibliotekāri, kopš 2018 gada – galvenā bibliotekāre. Pagāja krietns laika sprīdis jūsu profesionālajā karjerā, līdz kļuvāt par bibliotekāri. Kādi motīvi noteica šo izvēli?

Jā, tiešām, RCB Imantas filiālbibliotēkā man aizrit jau astotais darba gads. Par to esmu gandarīta un pateicīga, jo diezgan daudz gan apgūts, saņemts, gan ar prieku dots no sevis. Mums katram dzīvē ir dažādi posmi un arī uzdevumi tajos. Ir laiks, pārsvarā skolas gados, agrākā jaunībā, kad galvenokārt mācāmies, apgūstam dažādas prasmes, citu profesionāļu pieredzi, izzinām pasauli un sevi. Un kādā citā ceļa posmā ir likumsakarīgi, ja varam to mērķtiecīgi izmantot, dažādās iemaņas likt lietā.

Man nav akadēmiskas bibliotekāres izglītības, tāpēc reizēm ir vērtīgi apspriesties ar ilgāk strādājušām kolēģēm. Mūsdienās gan nepārtraukti jāmācās, jāpielāgojas jaunajām e-prasmēm, kā arī informācijas apguvei kopumā. Bibliotēkā es jūtu šo dinamisko iespēju – gan izmantot citos darbos senāk apgūto, gan iespēju sevi visu laiku pilnveidot komunikācijā un darbā ar informācijas nesējiem.

Mana darba un interešu sfēra zināmā mērā  allaž bijusi saistīta ar vārdu “biblion” (sengrieķu valodā – grāmata). Grāmatas manā ģimenē tika augstu vērtētas, jau agros skolas gados arī kļuvu par bibliotēkas lasītāju. Un mana pirmā bibliotēka, kurā 3.klasē pierakstījos 1978.gada pavasarī, bija Rīgas 25.bibliotēka tepat Imantā, Zolitūdes ielā. Izrādās, ka tajā 25.bibliotēkā tieši tobrīd bija sākusi strādāt mūsu RCB Imantas filiālbibliotēkas vadītāja Tamāra Minajeva un, iespējams, mani pat pierakstīja kā jauno lasītāju. Pat atceros pirmo grāmatu, ko ar draudzeni toreiz izvēlējāmies, tā  bija V.Bianki “Meža avīze”, jo mēs interesējāmies par dabu, gribējām darboties jauno naturālistu pulciņā.

Kopš sākumskolā biju sacerējusi pirmos dzejolīšus, kopā ar brālēnu paši izveidojām mazu grāmatiņu, pat izdomāju tai nosaukumu “Saules stars” un iztēlojos, ka nākotnē izdošu savu dzejas krājumu. Lai gan skolas gados biju laba matemātiķe un sapņoju kļūt pat par astronomi un darboties zinātnē, pabeidzu arī Rīgas L.Paegles 1.vidusskolu (tagad Rīgas Valsts 1.ģimnāzija) ar matemātikas ievirzi, tomēr izvēlējos latviešu filoloģijas studijas, un to noteica arī interese par dzeju un vēlme darboties ar grāmatām, literāriem tekstiem. Vidusskolā klasē veidoju sienas avīzes, biju arī krievu valodas skolotājai Janīnai Avišānei parādījusi dažus savus dzejoļus, jo viņa kādā stundā mums atzinās, ka arī pati dzeju rakstījusi. Klases audzinātājs matemātiķis Imants Strazdiņš saprata, ka esmu arī humanitāri ievirzīta, ieteica man  skolēnu literārās jaunrades pulciņu Pionieru pilī pie dzejnieka Māra Melgalva, ko ar prieku apmeklēju. To uzzinādama, latviešu valodas skolotāja Maira Baumane rosināja, lai eju studēt latviešu filoloģiju. Vasarā vienu mēnesi pat nostrādāju Preses namā cehā, kur stiprināja kopā iespieddarbus, jo gribēju redzēt, kā top, piemēram, žurnāli, kāds ir viens no ceļa posmiem, lai gaismu ieraudzītu grāmata vai žurnāls.  Vidusskolas pēdējā klasē apmeklēju pie Latvijas Valsts Universitātes Jauno filologu skolu, kur ar mums strādāja valodniece doc. Dzintra Paegle.

Mācības Universitātē man noritēja  80.gadu otrā pusē, t.s. Atmodas laikā, kad mūsu sabiedrība mainījās un nāca daudz jaunas informācijas, bet mācību procesā ļoti lielu daļu laika vajadzēja pavadīt bibliotēkās, lasot grāmatas, pat konspektējot, jo nebija vēl kopētāju. Jaukas atmiņas ir par studiju laika stundām, kas pavadītas Nacionālajā bibliotēkā K. Barona ielā, gan vēl vecajās J.Misiņa bibliotēkas telpās. Uz Misiņiem vienmēr gāju kā uz sava veida svētnīcu, tur bija īpaša vide, augsta lasītāju apkalpošanas kultūra, ko toreiz sajutu, bet vēlāk iemīlēju arī Nacionālās bibliotēkas Letonikas nodaļu Jēkaba ielā. Tādējādi biju iepraktizējusies izmantot arī kartotēkas, guvusi izpratni par grāmatu sistematizāciju kā lasītāja.

Protams, regulāri izmantoju arī Rīgas pilsētas publiskās bibliotēkas – Imantā un arī vecajās telpās Avotu ielā, kas bija tuvu Filoloģijas fakultātei. Jālasa bija daudz, tāpēc ņēmu grāmatas uz mājām no vairākām Rīgas bibliotēkām.

Vēlāk, strādājot Raiņa muzejā Jasmuižā, apguvu pasākumu organizēšanu, ekskursiju vadīšanu, materiālu atlasi izstādēm, kas tagad noder Imantas filiālbibliotēkā. Veicot arī zinātniskās izpētes darbu par Raiņa sakariem ar Lietuvu, nereti no muzeja braucu komandējumā un strādāju Viļņas bibliotēkās, arī reto rokrakstu nodaļās. Tāpēc bibliotēkas vienmēr esmu ļoti novērtējusi un cienījusi bibliotekāra profesiju.

Īpašas simpātijas man jau bija radušās kopš pusaudzes gadiem pret savām mājām netālu esošo Imantas bibliotēku, tās vienmēr atsaucīgo kolektīvu. Kopš 2009.gada sāku arī ar to sadarboties, piedāvāju savu zīmējumu izstādi, kā arī līdzdarbojos dažu pasākumu tapšanā. Tāpēc, kad bija manā dzīvē tāds posms – jauna darba meklējumi dažādu sakritību dēļ, viena no iespējām bija nākt strādāt uz bibliotēku, ko ar prieku arī izdarīju.

Savulaik darbā J.Rozes grāmatnīcā sapratu, ka man patīk piedāvāt cilvēkiem grāmatas, tās ieteikt, pašai iepazīt grāmatu jaunumus, tāpēc arī no tā kaut kas tagad noder bibliotēkā.

Sadarbībā ar dažām izdevniecībām esmu līdzdarbojusies grāmatu tapšanā kā tulkotāja, sastādītāja vai literārā redaktore. Novērtēju jebkuru informācijas nesēju, šo “biblion”, arī dažādos laika posmos kopš antīkās senatnes. Maģistrantūras studijās, papildinoties antīkajās valodās (latīņu, sengrieķu), mani īpaši saistīja Aleksandrijas laiks, tā literāti, kuru dzīvē arī liela nozīme bija savulaik slavenajai Aleksandrijas bibliotēkai. Kad mūsu Imantas filiālbibliotēkā nāk skolēnu grupas uz bibliotekārajām stundām, cita starpā stāstām un arī rādām, cik dažādas laiku lokos bijušas grāmatas, kas pieejamas bibliotēkās, – no māla plāksnītēm un papirusu ruļļiem līdz tagad arvien populārākām e-grāmatām.

Vai atceraties savu pirmo darba dienu bibliotēkā?

Imantas filiālbibliotēkā sāku strādāt 2012.gada 2.maijā. Bija gan svētku noskaņa, gan neliels satraukums. Priecājos, ka bibliotēka ir nesen skaisti izremontēta un darba vide gaiša, sakārtota. Vispirms ar visu cītīgi iepazinos, un kolēģi sāka apmācīt darbu ar informācijas sistēmu ALISE, kas man bija kas jauns un ļoti interesēja.

Tad arī vadītāja ierādīja manus tiešos darba pienākumus, vispirms vairāk darbojos Bērnu nodaļā, kur cita kolēģe posās atvaļinājumā. Priekšā bija spraiga darba vasara.

Kas palīdzēja apgūt bibliotekāra darbam nepieciešamās zināšanas un iemaņas?

Sākumā visvairāk palīdzēja kolēģes, kas praktiski apmācīja, visu izstāstīja, bet vēlāk teorētisku zināšanu jomā daudz deva tieši RCB Jauno bibliotekāru skola. Protams, pārliecība un iemaņas visvairāk rodas praksē, risinot arī konkrētas situācijas, piemēram uzziņu sniegšanā. Vērtīga pieredze bija pirmā piedzīvotā krājuma inventarizācija, jo tikai tad pa īstam redz un saprot daudz sīku lietu, kas svarīgas ikdiena kārtībā.

Darbā ar bērniem bibliotēkā mani ievadīja ne tikai RCB semināri, kuros tika izklāstītas iespējamās metodes, bet arī kolēģes Māra Auziņa un Nataļja Minajeva, kuras jau ilgstoši te atraktīvi un auglīgi darbojušās ar mazajiem lasītājiem. 

Jūs par savējo  uzskata un lepojas Preiļu novadā. Biju  patīkami  pārsteigta, pagājušā gada rudenī Preiļu Galvenās bibliotēkas Novadpētniecības lasītavā  ieraugot  mapi “Daiga Lapāne”. Kāpēc jūsu pirmā darba vieta bija tik tālu no Rīgas? Kāda ir jūsu saistība ar Latgali, tās cilvēkiem,  latgaliešu valodu?

Vienmēr esmu lepojusies, ka manas dzimtas saknes nāk no Sēlijas, šī skaistā un īpašā novada. Gan mātes, gan tēva senči dzīvojuši Lietuvas pierobežā ap Subati, Ilūksti, Gārseni. Esmu pirmā paaudze, kas dzimusi Rīgā. Mani vecāki bērnībā dzīvoja tikai 30 km attālumā viens no otra Sēlijā, bet iepazinās jaunības gados Rīgā. Vecaistēvs no mātes puses, dzīvodams Subatē,  prata arī lietuviski, bet vecaimātei no mātes puses gan bijušas kādas latgaliešu saknes, jo viņa dzimusi Atašienē, kur gan pavadījusi tikai bērnību, latgaliski nerunāja, viņas māte bija zemgaliete. Tāpēc latgaliešu izloksnē mazliet ielauzījos tikai darbā Preiļu pusē, lai saprastu, ko vietējie runā un reizēm pateiktu kādas frāzes. Drīzāk tad maniem senčiem izrunā dzirdamas sēliskās izloksnes iezīmes, kas arī ir raksturīga augšzemnieku dialektam.

Latgalē nekad nebiju bijusi tālāk par Daugavpili, caur kuru parasti devāmies vasarās uz laukiem Ilūkstes pusē (mans tēvs beidzis Ilūkstes vsk.).  Kad nokļuvu Preiļu pusē Aizkalnē, Raiņa muzeja “Jasmuižas” filiālē, īstajā Latgalē biju pirmo reizi. Un tas notika 1990.gada jūlijā, jo, studējot filologos, mums bija obligāta muzeja prakse, un tieši “Jasmuižā” tobrīd bija vajadzīgs palīgs. Tā es aizbraucu uz tālo Latgali un prakses laikā izbaudīju īpašu tās ļaužu sirsnību. Labi sapratos ar tā laika “Jasmuižas”  muzeja vadītāju Baibu Ducmani, un viņa mani lūdza palikt šeit darbā jau kā pastāvīgai darbiniecei. Pēc nelielām pārdomām tam arī piekritu sākumā uz pusslodzi, jo vēl turpināju studēt 5.kursā. Man vienmēr tuvs bijis arī Rainis, viņa daiļrade, tāpēc iespēja būt un strādāt dzejnieka “Jaunu dienu zemē” , kur viņš pavadījis ģimnāzijas un studiju laika vasaras, bija kā dāvana.

Jau pirmajā rudenī  mani uzaicināja piedalīties “Jasmuižā” muzeja rīkotā Dzejas dienā, biju satraukusies, jo tobrīd tur viesojās arī pazīstamie dzejnieki Pēteris Jurciņš un Andris Vējāns, bet es ar saviem iesācējas pantiem, kas tapuši studiju gados… Viens mans dzejolis bija par “Valodiņu”,  ko Vējāns atzinīgi novērtēja, tāpēc guvu iedrošinājumu. Preiļu laikrakstā “Novadnieks” jau 1990.gada jūlija beigās bija publicēta arī mana dzejas kopa un tapusi žurnālista, dzejnieka, atdzejotāja Voldemāra Romanovska veidota intervija ar mani kā filoloģijas studenti, kas  praksē darbojas Raiņa muzejā “Jasmuižā”. Sadarbojos ar “Novadnieka” žurnālistiem, jo atspoguļojām muzeja notikumus, priecājos iepazīt vietējos kultūras cilvēkus, tajā skaitā bibliotekāres Aizkalnē un Preiļos. Pie “Jasmuižas” filiāles  1991.gadā tapa “Latgales Lauku kultūras komplekss” ar izdevējdarbības tiesībām, kur veidojām arī dažu senāku Latgales autoru ( M.Skujas, A.Smagara) grāmatas un “Jasmuižas folkloras avīzīti”, kas man bija pirmā pieredze izdevumu tapšanā. 1992.gadā mani dzejoļi iekļuva Preiļu novada kopas krājumā “Avota ūdens malks”, kur esam pieci dažāda vecuma autori.

Arī vēlākos gados, jau strādājot Rīgā, laikrakstos, Universitātē, nezaudēju kontaktus ar Preiļu Galveno bibliotēku, tur nereti viesojoties, lasot dzeju, atdzejojumus,  un 2000.gadā, kad izdevu savu pirmo dzejas krājumu “Meditācija smilšu pulkstenī”, to veltīju “Jasmuižai” kā manai pirmajai darba vietai un sirsnīgajiem Preiļu puses ļaudīm.

Kad bijām 2019.gada rudenī no RCB ekskursijā uz Preiļu Galveno bibliotēku, priecājos pēc ilgiem laikiem atkal izstaigāt skaisto pilsētas parku un arī piepildīt savu sapni – pabūt Leļļu muzejā.

Sagaidot Valsts simtgadi, 2018.gadā RCB Imantas filiālbibliotēkā pirmskolas vecuma bērniem “Kāpēcīšu skolā” piedāvājām iepazīt mūsu Latvijas novadus, un, pateicoties Preiļu novada pašvaldības dāsnajam atbalstam, saruna par Latgali izdevās īpaši jauka un interesanta. No Preiļiem nodarbībai saņēmu grāmatiņu „Izkrāso Preiļus!”. Bērni ar gardu muti degustēja arī Preiļos ražoto sieru „Čedars”, bet, apskatot attēlus un video par Latgales podnieku darbu, ar interesi iepazina īstu māla svilpaunieka figūriņu. Sešgadnieki saņēma arī pārsteigumu –  Preiļu pilsētas ģerboņa uzlīmes ar skaisto melno kraukli. Ļoti priecājamies par pilsētu un novadu sadraudzību, atbalstu, jo Rīgas bērniem bibliotēkā bija iespēja ne tikai no grāmatu attēliem un slaidrādes iepazīt skaisto Latgales novadu, bet arī pagaršot un aptaustīt no Preiļiem saņemtās veltes, kas Latvijas simtgades sajūtu darīja vēl sirdssiltāku.

Vēl man Latgale saistās ar tās īpašo skaistumu mākslas nozarē – Latgales keramiku. Strādājot “Jasmuižā”, iepazinu populārākos tās meistarus, jo  muzejā ir Latgales keramikas pastāvīgā ekspozīcija, notika arī mūsdienu meistaru izstādes, braucām uz cepļa atvēršanu, piemēram, pie Ušpeļiem. Un, iespējams, tieši Latgales keramika rosināja mani sākt zīmēt, radīt tādus akvareļkrāsu darbus nospiedumu tehnikā – abstraktas glezniņas un taureņus. Viens darbiņš ir arī uz mana dzejas krājuma “Meditācija smilšu pulkstenī” vāka. 

Pēc “papīriem” – “no matu galiņiem līdz papēžiem” jūs esat  “Pārdaugavas meitene”. Jūsu stāsts “Imantas skices” ievietots RCB mājaslapā sadaļā “Mans stāsts par Rīgu”.

Esmu dzimusi Pārdaugavā netālu no Āgenskalna Priedēm, jo mana mamma jau no 10 gadu vecuma ar vecākiem sāka dzīvot Rīgā, Kalnciema ielā,  ir beigusi 5.vidusskolu. Līdz manam piecu gadu vecumam vecāki mitinājās Dzirciema ielā, bet nu jau vairāk nekā 40 gadus esmu Imantas iedzīvotāja, 1974.gadā mēs te ieradāmies jaunuzceltā mājā S.Ļuļina ielā, kas tagad ir Dammes iela. Jā, savā stāstā par Rīgu esmu centusies dalīties atmiņā un iespaidos par Imantu senāk, bet acu priekšā tā ir izaugusi ar visiem jauniem veikaliem, modernām būvēm.

Pamatskolā gāju Rīgas 82.vsk, kas tagad ir Rīgas Imantas vidusskola, tajā pašlaik mācās arī mans dēls. Un ar Rīgas Imantas vidusskolu (RIV) mūsu bibliotēka sadarbojas, klases apmeklē pasākumus. Daži RIV skolēni, kas bibliotēkā aktīvi darbojas Jauno lasītāju klubiņā vai “Bērnu, jauniešu žūrijā” un tiek novērtēti, iedrošinās sevi vairāk radoši pierādīt arī skolā, par ko man vienmēr ir prieks. 

Ar ko šodien lepojas Imanta?

Imanta ir viena no zaļākajām Rīgas nomalēm, tik pierasts tuvējais Kleistu mežs, kur sniegotās ziemās slēpots un vasarās skriets kopā ar suni. No Imantas diezgan ātri var nokļūt līdz Jūrmalai, braucot no Imantas dzelzceļa stacijas.

Mūsu apkaimē senāk bijušas divas muižas, kuru nosaukumi vēl tagad ir aktuāli. Piemēram, vienas vārdā nosaukts Anniņmuižas bulvāris, bet Dammes muiža devusi vārdu Dammes ielai, ir Dammes tirgus, kā arī tagad lielveikals “Rimi Damme”.

Īpašs objekts ir vēsturiskais Sudrabkalniņš, kur 11.novembrī notiek svinīgs piemiņas brīdis karavīriem. Savukārt 2019.gadā pie Rīgas Imantas vidusskolas atklāja modernu sporta centru, kas tagad ir populāra atpūtas vieta īpaši bērniem un jauniešiem. 

Kāda vieta apkaimē ir bibliotēkai?

Jā, un, protams, Imantā ir divas filiālbibliotēkas – Imantas un “Kurzeme”, kas lasītājiem pazīstamas un nepieciešamas. Uz Imantas filiālbibliotēku nāk dažāda vecuma cilvēki, arī vecāki ar bērniem pavadīt kopīgi brīvo laiku. Mazuļi, kas no PII iestādes vai skolas bijuši pie mums ekskursijā, aiz rokas atved līdzi vecākus, jo vēlas, lai viņus pieraksta kā lasītājus. Atnāk un stāsta mammai: es te jau visu zinu, es tev parādīšu! Par to mums, bibliotekārēm, īpašs gandarījums.

Bibliotēkas lasītājiem arvien interese ir par jaunajām grāmatām, jo tikai retās cilvēki var nopirkt, tāpēc bibliotēkai vienmēr bijusi īpaša vieta, kur gan ar bibliotekāru, gan vienaudzi var notikt saruna par izlasīto, kā arī tikšanās ar grāmatu autoriem. Un katrā Rīgas apkaimē vai tās tuvumā dzīvo arī kāds radošs cilvēks, kas nāk uz bibliotēku un piedāvā, piemēram, savu zīmējumu vai rokdarbu izstādi, vēlāk aicinot uz to  draugus, tuviniekus, tā popularizējot arī bibliotēku. Tādā ziņā bibliotēkai ir labas iespējas sadarboties un arī pasākumā savest kopā līdzīgu interešu cilvēkus. 

Vai bibliotēkā ir pieprasītas dzejas grāmatas? Kādi dzejnieki šobrīd ir populāri? 

Visvairāk pēc dzejas vaicā, tuvojoties Dzejas dienām, kad arī skolās tiek rīkotas aktivitātes un skolēni meklē piemērotus dzejoļus. Dažreiz nākas palīdzēt arī atrast gan bērnu vecākiem, gan pedagogiem (piemēram, PII nodarbībām) dzejoļus par kādu konkrētu tematiku (par kukaiņiem, par mežu utt.) Skolēni vai viņu skolotāji dažreiz meklē dzejoļus, ar ko audzēkņiem startēt izteiksmīgas runas konkursos.

Priecājamies par katru latviešu dzejnieka grāmatu, kas iekļauta lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā”, tad dalībnieku tikšanās reizēs varam ar to strādāt, pārrunāt, veikt kādus radošus uzdevumus. Nereti tas rosina arī pašus bērnus pamēģināt kaut ko sacerēt dzejā.

Man negribētos izcelt nevienu konkrētu dzejas autoru, jo mūsdienās katram dzejniekam ir savs lasītājs. Kam interesē modernā dzeja un neparastāki izteiksmes līdzekļi, lasīs elitārākus “Neputna”  vai “Mansarda” izdevumus. Mūsdienu dzeju lasa arī internetā, ir publikācijas  “Satori” un “punctum” vietnēs, tāpat Facebook lapā tagad vairākus jaunos autorus un citus interesantus piesaista domubiedru grupa “Dzejas rupors”.

Gan skolas programmas apguvei, gan meklējot dzeju svētku noskaņām, allaž pieprasīti ir mūsu klasiķi.

Dzejas grāmata vienmēr ir iemesls svētkiem, tāpēc esam atvērti, kad autori vēlas Imantas filiālbibliotēkā arī rīkot savu grāmatu atvēršanas.

Vai dzejnieka, mākslinieka talants ir iedzimts?

Minot vārdu “talants”, mēs vienmēr to saprotam ar īpašām dabas dotām spējām. Taču esmu lasījusi, ka talants ir tikai nedaudz procentu no sasniegumiem, bet panākumu atslēga ir šo talantu attīstošais darbs. Un cilvēkam, bieži jau bērnam,  vajag arī interesi, pamudinājumu, atbalstu, lai savu talantu apzinātos un to piepildītu. Tāpēc ļoti liela nozīme ir vecākiem, pedagogiem, kas bērnam sniedz apliecinājumu par viņa spējām un vispirms palīdz izkopt jaunā cilvēka personību, var teikt, arī dvēseli, un radīt interesi par ilglaicīgu dzīvošanu savu spēju jomā sadarbībā ar citiem. Nevis saņemt tikai uzslavas par ātriem sasniegumiem, pirmajiem dzejas pantiem, zīmējumiem, bet rast vēlmi tajā sfērā  (mākslā, literārā darbībā, arī dabas zinātnēs) arvien pilnveidoties, būt meklējumos.

Radošajā darbībā esot divējādas personības. Vieni  koncentrējas tikai uz rezultātu, un, kad darbs radīts, melnraksti, skices zaudē nozīmi. Savukārt, otriem nozīmīgākais ir pats radīšanas process, un tad, kā Rainim, tiek saglabāti visi darbu uzmetumi, ieceres, “radāmās domas”.

Vēl domāju, ka bērns, ja viņam kādā jomā ir spējas, izrādīs arī interesi par to, ar dzeju, mākslu saistītais viņu uzrunās, radīsies vēlme to pamēģināt, vienīgi vecākiem, skolotājiem jābūt redzīgiem. 

Kādi bija jūsu bērnības spilgtākie iespaidi?  Kādas pamatvērtības gūtas ģimenē? 

Priecājos, ka bērnībā man bija jaukas vecāsmātes. Viena lauku, otra – Rīgas, vēlāk Jūrmalas vecmāmiņa. Uz laukiem aiz Ilūkstes braucām ar jaunāko māsu vasarās. Visspilgtākās ir atmiņas par siena vākšanu, kad ar parastu koka grābeklīti cilāju tēva nopļautos siena vālus, vēlāk bija mešana kaudzītēs, gluži kā tautasdziesmās, vai uz kokiem, ko tajā pusē sauca par žeperiem (citos novados – zārdi).  Īpašs piedzīvojums bija siena vešana šķūnī, to sakrāva orē, ko vilka zirgs, uz lielā vezuma mūs dažreiz pavizināja, bet tad nācās šķūņaugšā mīdīt un mīdīt samesto sienu.

Vasarās laukos iepazinu arī  kūts darbus, palīdzēju barot jērus. Kad viens jēriņš nomira, man bija pieci gadi, televīzijā nupat biju redzējusi filmu par Raini, tas kaut kā iedvesmoja, tāpēc sacerēju jēriņam veltītu dzejolīti, ko tante pierakstīja. Protams, tas nav saglabāts, šis mans pats pirmais garadarbiņš,  tikai es atceros, ka pie vakariņu galda tante to grasījās visiem nolasīt, bet es sakautrējos un paslēpos istabā aizkrāsnē.

Vēl man laukos bija pašai sava lasītava. Kad gribēju neviena netraucēta nodoties grāmatai, ierāpos zemā cukurābelītē, kuras zari veidoja tādu kā sēdekli. Lasīt iemācījos jau agri, un man bija spilgta iztēle. Arī vecāmāte daudz lasīja mums ar māsu priekšā. Reiz, kad pagalmā iebrauca kāds tālāks kaimiņš, vecs un ar garu, baltu bārdu, es, vēl pirmsskolas vecumā, iedomājos un tobrīd ticēju, ka tas ir grāmatas varonis vecais Hotabičs un jutos ļoti satraukta.

Bērnībā man nozīmīgs bija tēvs, kas jau agri stāstīja par Sauli kā ugunīgu lodi vai ļāva man nelielā amatieru teleskopā vērot Mēness virsmu, radīja interesi par zinātniskām lietām, kosmosu. Kad lauku mājas bēniņos atradu viņa skolas laika astronomija grāmatu un “Zvaigžņotās Debess” izdevumus, kur pielikumā zvaigznāju kartes, nolēmu tos sākt apgūt. Uzrāpos tumšā vakarā uz lielās kolhoza salmu kaudzes, apgulusies izgaismoju karti ar lukturīti un meklēju iezīmētos zvaigznājus debesīs.

Vai arvien interesējaties par zvaigznēm, astronomiju?

Jā, pat dažreiz piezvanu tēvam, kuram šogad paliks jau 80 gadu, un stāstu, ka saskatīju debesjumā tik reti ieraugāmo Merkuru, vai apspriežu, kad labāk redzams Jupiters, kad spožā Venera. Cenšos sekot jaunumiem gadalaiku izdevumā “Zvaigžņotā Debess”, kam nu jau bija 60.gadskārta.

Arī lasot un tulkojot sengrieķu tekstus, dzeju, priecājos par tur  aprakstītām astronomiskām parādībām. Pirms pāris gadiem kā interesente iestājos Latvijas Astronomijas biedrībā, kur piedāvāju arī nelielu priekšlasījumu “Astronomija sengrieķu dzejā”, jo esmu sākusi atdzejot Arata (3.gs.p.m.ē)  sacerējumu heksametros “Fainomeni” (Parādības), kurā aprakstīti tajā laikā pazīstamie zvaigznāji un citi debess objekti, kā arī agrāriem darbiem nepieciešamie meteoroloģiskie novērojumi pēc debess spīdekļiem.

Zvaigznes, kosmoss poētiskā izteiksmē daudz ienākuši arī manā dzejā. Pat mēģināju radīt bērniem saistošus dzejoļus par zvaigznājiem un Piena ceļu, veiksmīgākie kopā ar maniem zīmējumiem publicēti “Zvaigžņotajā Debesī” (2013) sadaļā “Kosmosa tēma mākslā”.

UZZIŅA

Daiga Lapāne ir dzejniece, tulkotāja un atdzejotāja no lietuviešu valodas un atdzejotāja  no grieķu un sengrieķu valodas. Dzeju sākusi rakstīt jau skolas gados, pirmās dzejas publikācijas laikrakstā “Padomju Students” (1988, 31.marts) un laikrakstā “Novadnieks”  (1990, 28.jūl.). Daiga Lapāne raksta arī esejas, pasakas un dzejoļus bērniem, ir dzejas krājumu sakārtotāja, literārā redaktore tulkojumiem no lietuviešu valodas. Daiga Lapāne zīmē akvareļtehnikā un rada zīmējumus datorprogrammās. Veidojusi grāmatu vāka zīmējumus un ilustrācijas savām un citu autoru dzejas grāmatām,  arī I.Ziedoņa epifāniju izdevumam (Epifānijas / Imants Ziedonis ; [atb. red. Renāte Neimane ; māksl. Daiga Lapāne]. – Rīga : Jumava ; J.L.V. – SIA, 2011).

Daigas Lapānes dzejas tematika – liriskas izjūtas, pārdomas par esību, valodu, laika ritējumu. Nereti izmantotas arī klasiskas dzejas formas – akrostihs, haiku, triolets, sonets.

Autores daiļradi raksturojuši viņas dzejas grāmatu redaktori un izdevēji:

“Dziļa, mazliet smeldzīga laika izjūta, trauslie mīlestības pieskārieni, dabas un kultūras savstarpējās mijattiecības (..)” (Auseklis U. Ievads // Lapāne, Daiga. Meditācija smilšu pulkstenī.- Rīga : Garā pupa, 2000. – 5.lpp.)

“Daiga Lapāne ir gaismas un smaidu dzejniece, Kārļa Skalbes pasakas Kaķīša gara radiniece.” (Aizpuriete A. Ievads // Lapāne, Daiga. Mirklis virs valodas. – Rīga : Jaunā Daugava, 2012. – 7.lpp.

“No Dieva izjūtas, bet, iespējams, no svētuma ieraudzīšanas pasaulē Daigas dzejā jēgpilna ir pietāte pret visu apkārt esošo. Viņas lirikas sieviete principiāli skatās uz pasauli sirds siltumā un labestībā, uztverot dzīvi kā kalpošanu garam, dvēselei.” (Vecgrāvis V. Daigas Lapānes dzeja: būt pasaules krāšņumā un starot // Latvijas Avīze Piel „Kultūrzīmes”; Nr.5 (2013, 5.februāris), 6.lpp.) 

DAŽI DZEJOĻI

Valodiņa

Noplīsušām pastaliņām
Tek gar upi valodiņa.

Tek un tek un neapstājas,
Savā zemē nav tai mājas.

Līdzko mūsu runas beidzas,
Viņai projām jāaizsteidzas.

Sirmo galvu nodūrusi,
Atstāj ļaudis klusi, klusi.

Visi mīļie baltie vārdi
Ceļa sainī sakravāti.

Kur tik ilgi projām bijām,
Nu mēs atkal ieraudzījām:

Noplīsušām pastaliņām
Tek gar upi valodiņa.

Vecās izdilušās delnas
Pilnas karstiem vārdu pelniem.

Tek un tek, līdz gurstot stājas:
Mīļie, vediet mani mājās.

Bet mēs mēmi kā bez miņas:
Vai tu mūsu valodiņa?
(1990) 

Vīzija par tikšanos tavā mājā “Baltikā” Īrijā
Astrīdei Ivaskai

Jāmācās silos staigāt bez vainas,
ezerā ienirt bez viļņa,
klusējot ardievas pateikt
un paglabāt tukšumu rokās.
(A. Ivaska)

***
Norunāts, tiksimies šovakar
te starp jūru un krastu,
kad Orions izkāps no dzelmes
un Sīriuss, smeļot gaismu
tavas mājas – baltas kā krasts,
zilas kā jūra – lielajos logos,
mazas tautas valodā runās.

Ieklausies, neaizskarts olis
te starp jūru un krastu
nemanot pulsē kā Visums,
un kamīnā iekurtā uguns
sazied kā saulgrieze koša,
briedušās sēkliņas kaisot
mūžības dziļajā kausā.

Uzmini, ko gan es vēlos
te starp jūru un krastu,
kamēr pār mājas jumtu
aizslīd zvaigžņu Pēgasa spārns:
iemāci man šajā vietā un tagad,
klusējot ardievas pateikt
un paglabāt mirdzumu rokās.
(1997)

***

Man patīk, kā rudens palēnām nāk,
skaisti dabas ritumā veļoties,
apaļo kastaņu adatās metoties,
pīlādžu rūgtumu saldumā sārtojot,
domas atkal rāmumā kārtojot –
viss aiziet kā vasara, mainās un irst,
viss plūduma krāsās no jauna dzimst.

Man patīk, kā rudens palēnām nāk
tieši laikā pēc siltajām naktīm
ieber logā mirdzošas lietus lāses
un savērpj zvaigznes rudajā taktī.
Kurš teicis, ka rudenī jābūt skumjam –
tā vienkārši Zeme griežas, tā Saule rit
un elpa ap pirmo zeltaino lapu vijas.
(2010)

***

Ir robeža starp mums tik smalka –
kā mēness ēna, dziestošs sniegs.
Kad atkal lūdzos dzīva malka,
plūst robeža starp mums tik smalka –
vai atminēt, kur Valga vēl, kur Valka…
Un ilgi pulsē plaukstas pieskāriens,
jo robeža starp mums tik smalka –
kā perlamutra sāpe, dziestošs sniegs.
(2014)

Ezīša noslēpums
(dzejolis bērniem)

Ir pilnmēness nakts,
bet mežā ezītis mazs
neguļ nemaz.
Piemidzis vējš,
un zilgansudrabotas
aiz eglēm zib raganu slotas,
uz vienas kājas dzērves
dzērvenēs snauž,
vien ezītis mazs
mežā neguļ nemaz:
vienalga – šāds vai tāds –
vismaz uz adatas vienas
tam jāuzdur noslēpums kāds.
Ir pilnmēness nakts,
pūce pūkainus pūcēnus apčubina,
sikspārņi gaisu pielidina,
bet ezītis mazs
mīkstā midziņā
savu noslēpumu ievelk
pašā vidiņā.
(1999)

Kāda dzeja jums pašai tuvāka?

Man patīk dažāda dzeja, tomēr uzrunā tā, kurā sirds un prāts ir līdzsvarā.

Bērnībā man patika Vitauta Ļūdēna dzejoļi, tos pat mācījos no galvas. Vidusskolas gados saistīja Lija Brīdaka, bet arī slavenie krievu klasiķi Puškins, Ļermontovs, ko vēl varu citēt no galvas. Kad studiju gados iepazinu latviešu trimdas literatūru, Astrīdes Ivaskas dzejas pasaule kļuva tuva, ar šo dzejnieci arī personīgi sazinājos un apciemoju, kad viņa pārcēlās uz Rīgu.

Esmu zināmā mērā romantisma piekritēja, tāpēc patīk F.Bārdas un K.Skalbe dzejoļi, tāpat Rainis un Aspazija arvien ir nenovērtējami.

No mūsdienu autoriem savulaik ļoti piesaistīja Uldis Bērziņš un Pēteris Brūvers, kas paši arī daudz atdzejojuši un talantīgi strādājuši ar valodas materiālu. Pašlaik man tiešām patīk dzeja, kurā varu baudīt valodu kā vērtību, nereti uzrunā arī vismodernākā,  dzeja, kuru citi sakām nesaprotot. Ja autors apzinās tos izteiksmes līdzekļus, ar ko strādā, ir bauda lasīt, ir interesanti. Augstu vērtēju Kārli Vērdiņu, arī Martu Pujātu.  Bet Jura Kronberga “Mākoņu grāmatā” bērniem esmu vienkārši iemīlējusies. Nupat iznāca viņa krājums “Laika bikses”, domāju, ka šī J.Kronberga dzeja bērniem ir interesanta arī pieaugušajiem, tā ir mazliet tā saucamā “crossover” literatūra.

Dažus cittautu dzejniekus iepazīstu un iemīlu, tos atdzejojot, kā, piemēram 20.gs. grieķu dzejnieku Nobela prēmijas laureātu Odiseju Elīti, viņa dzejā parādās sirreālisma elementi. 

Kādas ir jūsu radošās ieceres? Cik tālu līdz jaunai dzejas grāmatai, tulkojumiem, zīmējumiem?

Esmu atdzejojusi diezgan daudz no grieķu dzejnieka Odiseja Elīša. To veicu LU profesores, manas grieķu valodas pasniedzējas  Ilzes Rūmnieces iedvesmota, bet tagad jādomā par Elīša latviskojumu publicēšanu, ir dažas ieceres.

Gribētos iztulkot, pabeigt jau iesāktās lietuviešu rakstnieces Birutes Jonuškaites noveles, vajadzīgas konsultācijas ar autori. Tulkošana ir ļoti radošs un izzinošs process.

Veiksmīga šķiet 2018.gadā manis pārtulkotā lietuviešu bērnu grāmatiņa Šarūnes Baltrušaitienes “Kā zaķis iepazina jūtas”, tāpēc gribētos vēl ko bērniem iztulkot.

Man pašai arī sakrājušies vairāki dzejoļi bērniem, tāpēc sapņoju beidzot izdot kaut nelielu krājumu bērniem.

Runājot par zīmējumiem, šad tad saņemu piedāvājumus uzzīmēt datortehnikā kādu apsveikumu vai ilustrēt kāda autora grāmatiņu, izveidot tai vāka dizainu. Savulaik zīmēju vairāk, tagad mazliet pagurums, bet labākie datorā veiktie darbiņi tiek izdrukāti un ierāmēti, tagad gatavojos izstādei Mērsragā. 

Vai ir kaut kas tāds, ko vēl ļoti gribētos tulkot?

Esmu iesākusi tulkot no mūsdienu grieķu valodas bērniem domātas “Pasakas par debesīm”, kuru autors ir Salonikos dzīvojošs astronomijas amatieris, rakstnieks Dimokrits Cukaps. Bet to pagaidām vairāk daru, lai grieķiski papildinātu savas leksikas zināšanas par kosmosa tematiku.

Vai un kā darbs bibliotēkā ietekmē dzejas rakstīšanu un citas jūsu radošās izpausmes?

Dažreiz izmantoju pašas dzeju kādos pasākumos vai arī padarbojos ar bērniem pie aktivitāšu galda sev zināmās zīmēšanas tehnikās, piemēram, reiz zīmējām ar akvareļkrāsām taureņus.

Vienu vasaru atnāca iedvesma, skatoties uz jaunumos izlikto grāmatu nosaukumiem, pēkšņi tie visi virknējās asociatīvā dzejolī. Pēc tam šādu paņēmienu izmantoju radošā uzdevumā Jauno lasītāju klubiņa skolēniem, un bērni arī sacerēja tāda tipa dzejoļus, meklējot plauktos grāmatas un liekot kopā nosaukumus, lai veidotos kāds stāsts dzejā. 

Kur jūs pati ņemat šo sirds siltumu un labestību, ar kuru tik dāsni dalāties dzejā?

Kopš sevi atceros, esmu vienmēr mīlējusi cilvēkus. Ar tiem, kas mani emocionāli uzrunājuši vai kļuvuši par garā tuvajiem, bieži vien domās sarunājos un rakstu arī dzejas rindas, lai paustu pateicību, apliecinājumu par draudzību, saņemto sirds siltumu. Komunikācija ar tiem, kuros  jūtu gara radiniekus, rosina atspoguļot emocijas un pārdomas dzejā. Tāpēc nereti dzeja ir tapusi “Tu” formā. Sarunāties es varu, piemēram,  arī ar sengrieķu dzejnieku Kallimahu, kura motīvi mani iedvesmo, esmu viņam veltījusi dzejoli.

Dzejā pārsvarā cenšos paust jau pārdomātas emocijas, kad esmu atradusi pozitīvu risinājumu, pārvarējusi to sāpi vai dusmas, neapmierinātību. Pirms tam ir bijusi iekšēja analīze, varbūt pieraksts prozā dienasgrāmatā, kad ir pāri malām rūgtums vai arī pārāk liela sajūsma, ko citiem nevēlos rādīt. Dzejā top jau pārdomāts vēstījums par pieredzēto.

Pamatskolā Imantā man bija jauka matemātika un fizikas skolotāja Lolita Žilvinska, viņai 7.klasē veltīju dzejoli un sev nosolījos, ka nākotnē izdošu savu grāmatu un šai skolotājai uzdāvināšu. To arī izpildīju, kad 2000. gadā iznāca mana pirmā dzejas grāmata.

Vai esat kādreiz jutusies kā Skalbes pasakas “Kaķīša dzirnavas” varonis?

Interesants jautājums, taču kā pats galvenais pasakas varonis kaķītis īsti neesmu jutusies. Drīzāk dažreiz varētu būt jutusies kā mazā princesīte, kas jūt līdzi savam skumstošajam tēvam ķēniņam. Viņa bērna sirdī arvien cer uz gaišo, tāpēc siltajā pils virtuvē pamana dzīves nedienās cietušo, bet sirdsgudro balto kaķīti. K. Skalbes princesīte Ilzīte ir empātiska pret kaķīti, ar interesi klausās viņa stāstos un kļūst par starpnieci, lai kaķīša dzīves mācība palīdzētu tēvam, kuru viņa mīl, bet nespēj pati palīdzēt viņam izkļūt no depresijas.

Man patīk vērot un izjust cilvēkus, un dzīves ceļi nereti saved kopā ar tiem, kas konkrētajā brīdī atver acis uz ko būtisku vai pasaka patiesību, ko vēlāk varu liecināt citiem – dzejā vai tāpat sarunā pie kafijas tases, arī vēstulēs. 

Kas jūs satrauc mūsdienu pasaulē?

Satrauc arvien pieaugošā pasaules neprognozējamība, klimata pārmaiņas. Arī tas, ka mums arvien mazāk laika, ko no sirds varam veltīt cits citam. Straujais temps un komunikācija elektroniski nereti atsvešina, apzog mūsu patiesās vajadzības pēc nepastarpinātas tuvības. Lai gan varam uz otru pasaules malu vienā mirklī nosūtīt simtiem attēlu, kas arī ir lieliski, aizraujamies ar kvantitāti, zūd piepildījuma sajūta. Tāpēc daudziem ir šis neremdināmais bads pēc apliecinājumiem un “like” sociālajos tīklos.

Dzīve dzejā un grāmatu pasaulē ļauj turēties pie pārbaudītākām vērtībām un brīžiem patverties no apkārtējā haosa. 

Paldies par sarunu!

2020.gada 4.martā.

Ar Daigu Lapāni sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene

•   Pieredzes apmaiņas seminārs
• Digitālās nedēļas 2020 aktualitātes