Saruna ar RCB Daugavas filiālbibliotēkas galveno bibliotekāri DAIGU KĻAVU
Daigas Kļavas pirmā un vienīgā darba vieta 33 gadu garumā ir RCB Daugavas filiālbibliotēka. 70 pastāvēšanas gados bibliotēka vairākkārt ir mainījusi adresi. Pēdējā reizē tā no pašas Daugavas maliņas Maskavas ielā 264 pārcēlās uz Aviācijas ielu 15, kur mājo tagad.
Sarunai izvēlamies 2019.gada 3.aprīli. Ērti iekārtojamies darbinieku atpūtas telpā.
Kā esat iejutusies bibliotēkas jaunajā mājvietā?
Salīdzinot ar iepriekšējo mājvietu, ir gan plusi, gan mīnusi. Telpas Maskavas ielā jau kopš ēkas uzcelšanas 1972. gadā bija paredzētas bibliotēkai. Tā atradās tuvu sabiedriskā transporta pieturām, blakus veikaliem, frizētavai, aptiekai, kultūras namam. Pa logiem pavērās skaists skats uz Elles dīķi un Daugavu. Vēlāk ēku privatizēja. Īpašnieks nerūpējās par pienācīgu remontu, bet pašvaldība privātīpašumu remontos naudu neiegulda. Ar laiku nams novecoja. Šobrīd bijušās bibliotēkas telpas ir tukšas.
Mūsu pašreizējā ēka sākotnēji nebija paredzēta bibliotēkai – agrāk te atradās Rīgas 62. vidusskola. Bibliotēka ir izvietota divos stāvos. Mūsu darba apstākļi tagad ir daudz labāki – telpas ir siltas, izremontētas, plašas un gaišas. Mums ir labi aprīkotas darbavietas un atpūtas istaba. Apmeklētājiem šeit ļoti patīk. Tiesa, tagad esam patālu no sabiedriskā transporta pieturām, tirdzniecības un pakalpojumu centriem, tādēļ būtu nepieciešamas norādes uz bibliotēku. Daži apmeklētāji saka, ka tikai nejauši pamanījuši bibliotēku, taču mēs šeit esam jau četrus gadus.
Kādi šodien ir Daugavas filiālbibliotēkas apmeklētāji?
Daudzi lasītāji – mūsu “vecais kodols” – ir atnākuši mums līdzi no iepriekšējās adreses, taču bibliotēkā pierakstās arī jauni lasītāji no tuvākās apkaimes. Ir apmeklētāji, kas atceras savas skolas gaitas šajās telpās. Kopš Gaismas pils atvēršanas pie mums mazāk lasa studenti. Uz bibliotēku nāk daudzas jaunās māmiņas, jo te ir iespējams kopā ar bērniem interesanti pavadīt laiku – lasīt, spēlēt spēles, apmeklēt pasākumus (regulāri notiek “Māmiņu rīti”). Sestdienas mums ir ģimeņu dienas.
Jauno telpu atklāšanas dienā (no kreisās): Daiga Kļava, Alla Grigorjane, vadītāja Anna Dunajevska, RCB direktore Dzidra Šmita, Jūlija Bordahova, Agita Gauruča, Maruta Svikle un Tajida Duļbinska
Mūsu bibliotēkas apmeklētāji ir ļoti zinoši un aktīvi seko jaunumiem grāmatu tirgū. Veidojam jauno grāmatu sarakstus. Lasītājus mazliet apbēdina fakts, ka nevaram piedāvāt jaunākos izdevumus tikpat ātri kā veikali. Skaidrojam, ka, lai grāmata nokļūtu līdz lasītājam, tai jāveic ceļš cauri vairākiem darba procesiem un tam ir nepieciešams laiks. Klasiku tagad lasa retāk, pieprasītas ir tieši jaunās grāmatas. Ja nepieciešams kāds vecāks vai specifiskāks izdevums, izmantojam Repozitārija, Apmaiņas fonda un SBA pakalpojumus.
Esam piedzīvojuši lielas pārmaiņas gan valstī, gan sabiedrībā. Bibliotēkas kļuvušas modernākas, ejam līdzi laikmetam, darbā izmantojot jaunās tehnoloģijas. Šodien bibliotēkā strādāt ir interesantāk nekā pirms 33 gadiem, jo varam piedāvāt jaunus pakalpojumus, sniegt daudz vairāk informācijas. Darbu atvieglo elektroniskais katalogs, dažādas datubāzes. Man patīk, ka varam cilvēkiem palīdzēt un iemācīt meklēt vajadzīgo informāciju – esam digitālie aģenti. Tagad piedāvājam aktuālo pakalpojumu – e-grāmatas. Cilvēki tās lasa, tomēr pārsvarā vēl joprojām izvēlas tradicionālās papīra grāmatas.
Daudz strādājam individuāli ar katru apmeklētāju. Cilvēki, sevišķi gados vecākie un vientuļie, nāk uz bibliotēku ne tikai lasīt, bet arī socializēties. Viņi gaida, ka bibliotekārs ieteiks labāko lasāmvielu, palīdzēs “saprasties” ar datoru, aprunāsies par dzīvi, jo neviena cita, kas varētu viņus uzklausīt, nav. Daudziem dzīve nav viegla, tāpēc sakrājies rūgtums, un tas “nāk ārā” tieši bibliotēkā. Taču cilvēki dalās arī ar priecīgiem notikumiem. Dažkārt gadās agresīvi un iedzēruši apmeklētāji, bet mēs cenšamies visu atrisināt mierīgā ceļā. Izturamies pret citiem tā, kā gribētu, lai izturas pret mums.
Vai Latvijā joprojām ir lasoša sabiedrība?
Jā, cilvēki lasa. Es uzskatu, ka pats svarīgākais bibliotēkā ir grāmata un lasīšana. Ir jau vienkārši iedot bērnam telefonu vai planšeti, lai vecākiem būtu miers. Bet, ja gribam, lai vēlāk viņi paši lasītu un lai Latvijā arī nākotnē būtu lasoša sabiedrība, bērniem grāmatas ir jālasa priekšā. Tāpēc īpaši priecājos, kad redzu bibliotēkā jaunās ģimenes ar maziem bērniem.
Daigas darba vieta, 1995.gads
Kāda bija jūsu bērnība?
Esmu rīdziniece jau vairākās paaudzēs. Mana bērnība pagāja tepat, Maskavas forštatē un Ķengaragā. Mani vecāki un vecvecāki ir vienkārši cilvēki. Tēvs strādāja celtniecībā, māte – “Alfā” par operatori. Bērnība pagāja padomju laikos, bet nekādi cietēji nebijām. Jā, pēc stundām nācās stāvēt garās rindās pārtikas veikalā, jo pieaugušie bija darbā. Toreiz man tas nelikās nekas grūts. Ģimenē daudz ceļojām tepat pa Latviju – uz Jūrmalu, Siguldu, arī ar laivām pa Daugavu. Tika pirktas un lasītas grāmatas. Vecāki pirka visu, ko varēja dabūt, jo arī grāmatas bija deficīta prece. Man joprojām ir saglabātas bērnības grāmatas.
Biju mājas bērns. Pie sētas bērniem vecāki mani nelaida un tam arī nebija laika, jo darbojos dažādos pulciņos, dejoju tautas dejas un lasīju grāmatas.
Par ko jūs gribētu pateikt paldies saviem vecākiem?
Par to, ka viņi man deva iespēju iegūt izglītību. No tēta esmu mantojusi mērķtiecību. Ja ko nolemju, tad izdaru to līdz galam, neko nepametu pusceļā.
Kas noteica jūsu profesijas izvēli?
Grāmatas man ir mīļas kopš bērnības. Ļoti patika Dž. Darela stāsti par dzīvniekiem un arī paši dzīvnieki. Desmit gadu vecumā man uzdāvināja karalisko pūdeli, kuru pati audzināju un skoloju. Vienu brīdi vēlējos kļūt par kinoloģi, bet Latvijā tādas iespējas nebija. Bibliotēkas bērnībā neapmeklēju, jo mājās pietika ko lasīt. Skolas gados lasīju pilsētas 30. bibliotēkā, kas tagad ir mana darba vieta – RCB Daugavas filiālbibliotēka. Atceros, ka tur strādāja ļoti laipna bibliotekāre Olga Čikina.
“Daugavas meitenes” 1996.gadā (no kreisās): Inese Ruskule, Ilze Marga, Maruta Svikle, Anna Dunajevska, vidū Daiga Kļava, priekšā Larisa Podskočaja
Pēc Rīgas 72.vidusskolas absolvēšanas studēt negribējās, vēlējos ātrāk apgūt arodu un sākt pelnīt. Kopā ar draudzeni iestājāmies Kultūras darbinieku tehnikumā Bibliotēku specialitātes nodaļā. Mācīties bija interesanti. Mācību prakses notika dažādās bibliotēkās, arī Daugavas filiālbibliotēkā, kurā tad jau strādāja Anna Dunajevska. 1986.gada 1.augustā arī es kļuvu par šīs bibliotēkas bibliotekāri. Bibliotēka atradās desmit minūšu gājiena attālumā no manām mājām. To vadīja Aperānes kundze – ļoti jauka, atsaucīga un pieredzes bagāta bibliotekāre. Nostrādājusi dažus gadus, sapratu, ka gribu iegūt augstāko izglītību šajā nozarē. Kopā ar kolēģēm Annu Dunajevsku un Larisu Podskočiju 1989.gadā uzsākām studijas Latvijas Universitātē. 1994.gadā ieguvām bakalaura grādu bibliotēku zinātnē.
Ja vēlreiz vajadzētu izvēlēties profesiju?
Domāju, ka būtu tā pati. Bibliotekāri mūsdienās ir moderni, zinoši, izglītoti un jaunām zināšanām atvērti cilvēki. Neesmu liela runātāja, bet gan darītāja. Bibliotekāra darbs man patīk un sniedz gandarījumu. Uzskatu, ka esmu laba profesionāle savā jomā.
Daiga ar meitu Danu
Vai nekad nav gribējies to mainīt?
Ir bijuši arī citi darba piedāvājumi. Pagājušā gadsimta 90. gados, juku laikos, man piedāvāja strādāt privātstruktūrās. Tomēr paliku pie ierastā darba, jo tas sniedz stabilitātes izjūtu.
Vai joprojām lasāt grāmatas?
Jā, tā ir mūsu ģimenes tradīcija. Es lasu latviešu un krievu valodā. Mana meita arī ir grāmatu fane. Vecāki tagad ir pensijā, tāpēc viņiem ir vairāk laika lasīšanai. Tētis lasa ļoti daudz, īpaši grāmatas par vēsturi. Kopš strādāju bibliotēkā, grāmatas nepērku, jo viss, kas mani interesē, ir pieejams tepat. Pēdējā izlasītā grāmata, kas lika daudz ko pārdomāt, bija Noras Ikstenas “Mātes piens”.
Kas jūsu dzīvē konkurē ar lasīšanu?
Meita Dana ar kaķeni Šeilu
Man patīk apmeklēt operas un baleta izrādes, teātri, klasiskās mūzikas koncertus, skatīties jaunākās kinofilmas un arī vecās, melnbaltās amerikāņu filmas. Dodos pastaigās pa Daugavas promenādi – tā ir skaistākā atpūtas vieta Ķengaragā.
Mans lepnums ir meita Dana Asnate. Viņa ir beigusi Rīgas Doma kora skolu, ir laba diriģente, vairākus gadus dziedājusi jauniešu korī “Kamēr…”, tagad turpina studēt mūziku Vācijā. Ir mazliet skumīgi, ka meita nedzīvo Rīgā, tomēr es viņu saprotu un atbalstu, jo Vācijā jau tagad ir daudz vairāk iespēju muzicēt un darīt to, kas patīk. Pēc darba mani mājās gaida desmit gadu veca kaķenīte Šeila – ļoti skaista un pašapzinīga, ar savu raksturu.
Ko jūs vēl vēlētos no dzīves?
Man pietiek ar “laimi parasto”… Pāri galvai jau nepārlēksi. Lai man un maniem mīļajiem cilvēkiem ir laba veselība, lai viņi ir apmierināti ar dzīvi, lai darbs sniedz gandarījumu. Jādzīvo tagad un te un jādomā pozitīvi. Vienkārši jābūt labam cilvēkam.
Atpūtas brīdī
Vai bibliotekāra profesijas nākotne nav apdraudēta?
Bibliotekāru nevar aizstāt mašīnas. Tās var tikai atvieglot kādas funkcijas, paveikt tehnisko darbu. Mums tad paliek vairāk laika komunikācijai ar apmeklētājiem. Domāju, ka RCB strādā daudz labu bibliotekāru, kuri patiesi mīl savu darbu. Apdraudējumu, manuprāt, rada tas, ka arī bibliotekārā sabiedrība noveco. Katru gadu Latvijas Universitāti beidz jauni maģistri un bakalauri. Kur viņi paliek?
Kā atzīmēsiet bibliotēkas septiņdesmit gadu jubileju?
Daugavas kolektīvs 2004.gadā (no kreisās): Anna Dunajevska, vadītāja Vija Aperāne, Daiga Kļava, Larisa Podskočaja, Inese Ruskule, Maruta Svikle un Aiga Aperāne
Bibliotēkā apskatāma novadpētniecības materiālu izstāde par mūsu filiāles vēsturi. Plašas svinības nerīkosim. Plānojam uzaicināt bijušos darbiniekus uz atmiņu pēcpusdienu, pabūsim visi kopā, jo pēdējā laikā mums tas reti izdodas. Mūsu bibliotēkai jubilejā gribu novēlēt, lai vienmēr būtu lasītāji, jauka gaisotne un plašs grāmatu piedāvājums. Savām kolēģēm – izturību!
Ar Daigu Kļavu sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene
