Saruna ar LNB Bibliotēku un informācijas zinātnes lasītavas vadītāju ANDU SALDOVERI.
Profesionālā literatūra ir laba speciālista pirmās nepieciešamības prece, tāpēc ikvienam esošajam vai topošajam bibliotekāram kaut reizi dzīvē ir nācies izmantot LNB Bibliotēku un informācijas zinātņu lasītavas sniegtos pakalpojumus, ielūkoties piedāvātajos literatūras sarakstos, piedalīties kādā pasākumā.
Anda Saldovere pārdomu brīdī vēl “vecajā statusā” pirms lasītavas reorganizācijas par bibliotēku nozares informācijas telpu
Mana pirmā tikšanās ar šo lasītavu pagājušā gadsimta 70.gados palikusi spilgtā atmiņā. Tā bija viena no mazākajām telpiņām toreizējā V.Lāča LPSR Valsts bibliotēkas Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodaļā, kas atradās Kirova (tagad – Elizabetes) ielā 16/18. Ne tikai ļoti maza, bet piedevām arī caurstaigājama telpa. Tikai izspraucoties cauri lasītavai, varēja nokļūt metodiķu darbistabā, taču caur plānajām durvīm bija dzirdams katrs tur teiktais vārds. Lasītavas vidū – viens galdiņš darbiniekam, otrs lasītājiem. Lai gan darba apstākļi bija pagalam neērti, tomēr lasītavu apmeklēju ar prieku – kaut vai tāpēc, ka to vadīja ļoti šarmanta, laipna un zinoša kundze Rūta Prikule. Man, topošajai bibliotekārei, viņa šķita kā mūsu profesijas etalons. Kopš tiem tālajiem laikiem vairākkārt mainījusi nosaukumu un adreses, šodien lasītava atrodama LNB ēkas astotajā jeb Bibliotekāru stāvā. To jau vairākus gadu desmitus vada ne mazāk šarmanta, laipna un zinoša kundze Anda Saldovere.
Tā 2017.gada 28.decembrī dodos uz LNB Bibliotekāru stāvu, lai tiktos ar savu kādreizējo kolēģi Andu.
Kāpēc tu izvēlējies bibliotekāra profesiju un kāds ceļš bija uz tās apgūšanu?
Ceļš uz bibliotekāra profesiju bija nejaušības vadīts. Domāt šajā virzienā mani pamudināja klasesbiedrene, kurai “pavilkos līdzi”. Viņa pati gan pēc pirmā semestra pameta ne vien Latvijas Universitāti, bet arī Latviju – nebija veikusi īsto izvēli. Bet 70.gadu vidū, pavasarī pēc izlaiduma, abas spriedām tā: meitenēm filoloģija ir laba lieta jau pati par sevi, un, ja nu gluži bērnus skolot negribas, vēl jau ir tāds vidusceļš kā bibliotēka, kas toreiz šķita un arī bija miera osta, kur sievietei patverties bez liekas publicitātes un auditorijas pamācīšanas…
Bijām lauku meitenes no “leišmalītes”, un viena lieta mums bija pilnīgi skaidra: pa Vilces un Elejas pagastiem esam gana grozījušās, tagad mūs gaida Rīga! Uz filoloģiju mani cītīgi virzīja arī vidusskolas latviešu valodas skolotāja, bet šis stāsts droši vien ir līdzīgs daudzām vēlākajām bibliotekārēm. Neko daudz par bibliotēku lietām toreiz nezināju, biju redzējusi vien vecmodīgo, plauktiem un vecām grāmatām pārpildīto toreizējā Ausmas ciema (tagad – Vilces pagasta) bibliotēku. Mēdzu tur iegriezties pēc stundām, taču nebija tā, ka būtu bibliotēkā pavadījusi daudz laika. Mājās grāmatu bija pietiekami – gandrīz visa padomju gados latviski iznākusī daiļliteratūra.
Īpaši liela lasītāja bija mamma, un es centos neatpalikt. Kā daudzi vienīgie bērni, bieži vien dzīvoju grāmatu tēlu pasaulē, rakstīju garus vēstījumus brālēniem, māsīcām un tantēm, sarunājos ar piemājas kokiem un krūmiem (katram biju devusi savu vārdu) un sacerēju “īsos stāstus” ar šo iedomāto rotaļu biedru līdzdalību. Reālu personāžu manā vecumā tuvumā nebija, jo Zemgales viensētas atradās stipri atstatu cita no citas. Tomēr, atskatoties patālajā pagātnē, priecājos, ka man ir bijusi iespēja izdzīvot tik dažādus laikus un pieredzi. Manās lauku mājās 50.gados nebija ne TV, ne telefona, biju dabas bērns vistiešākajā nozīmē. Man nebija sveši arī lauku darbi – siena gubošanu, biešu kaplēšanu cietajā Zemgales mālā un govs slaukšana. Ir drusku žēl, ka ar katru nākamo paaudzi no tā visa aizvien vairāk attālināmies. Toties pirmspensijas periodā, līdzīgi daudziem saviem vienaudžiem, esmu nonākusi gluži “pretējā krastā” – viss notiek milzīgā ātrumā, kontakti un saziņa veidojas ar telefona, e-pastu un sociālo tīklu starpniecību. Citāda ikdiena vairs nav iedomājama arī man.
Piedzīvotā spektrs ir gana plašs un daudzpusīgs, un tā ir viena no manām bagātībām! Bet no publiskas uzstāšanās, kas nekad nav bijis mans aicinājums (tāpēc taču izvēlējos “mierīgo” bibliotekāra profesiju), īsti izvairīties tomēr nav izdevies – tagad nākas organizēt un vadīt pasākumus bibliotēku nozares speciālistiem. Lai gan šī auditorija nav pati atsaucīgākā, esmu sevi nedaudz pārvarējusi arī šajā jomā un uzskatu to par izaicinājumu, kas man ir bijis nepieciešams un pat palīdzējis nedaudz lauzt savu raksturu, jo pēc dabas esmu visai kluss un sevī vērsts cilvēks. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka informācijas speciālista un bibliotekāra profesija ir viena no sievietei piemērotākajām, savukārt tas, cik tā ir prestiža un konkurētspējīga sabiedrībā, atkarīgs vien no mums pašām – vienīgi mēs varam šo prestižu spodrināt vai graut. Mūsdienās daudzi studenti jau mācību laikā zina, ka pēc beigšanas strādās nevis bibliotēkā, bet kādā citā ar informācijas apstrādi vai datiem saistītā institūcijā, arī bankās, statistikas iestādēs u.c. Jāatzīst, ka arī no mana kursa, kas 1978.gadā absolvēja LU, ar bibliotēkām visu darba dzīvi bijuši saistīti ne vairāk par ceturtdaļu.
Kā sākās tavas gaitas bibliotekāra profesijā?
V.Lāča LPSR Valsts bibliotēkas Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodaļas metodikas sektora vadītāju Dzidru Dimperāni (vidū) pagājušā gadsimta 80. gados jubilejā sveic Jānis Turlajs un Anda Saldovere
Bibliotēku un informācijas zinātņu lasītavā (gadu gaitā tās nosaukums vairākkārt mainīts) nenokļuvu uzreiz. Pēc Filoloģijas fakultātes Bibliotēku un informācijas zinātņu nodaļas absolvēšanas tiku norīkota darbā toreizējā V.Lāča Latvijas Valsts bibliotēkā. Mani izvēlējās nodaļa ar visai smagnēju nosaukumu – Zinātniski metodiskā un bibliogrāfiskā darba nodaļa, kuru vadīja ievērojama un spilgta personība Mirjama Dimenšteine. Mana tiešā priekšniece bija Metodiskā darba sektora vadītāja Dzidra Dimperāne. Sākumā mēģināju kļūt par metodiķi, tomēr tas bija visai grūti, jo nekad nebiju strādājusi ierindas bibliotekāra darbu. Nevarēju kļūt par teorētisku un praktisku padomdevēju pieredzējušiem cilvēkiem – ilggadējiem rajonu un ciemu bibliotekāriem –, prasīt no viņiem kaut ko un kontrolēt. Tiku nosūtīta uz kursiem varenajā “brāļu tautu” galvaspilsētā Maskavā, šī pieredze bija spilgta un atmiņā paliekoša…
Komandējumā Saldus Centrālajā bibliotēkā 1979.gadā. Vidū Anda Saldovere, trešā no kreisās Inta Sallinene
Foto: Valdis Anaparts
Vairākkārt stažējos rajonu bibliotēkās. Tas bija ļoti iedvesmojoši un atvēra man pilnīgi jaunu, iepriekš nepazītu pasauli. Nodaļā strādāju kopā ar interesantiem kolēģiem: Ilizanu Rudeni, Mārīti Puriņu, Jāni Turlaju, Ritu Kiti, Līgu Garonsku, Dzidru Šmitu, Baibu Sporāni, Astrīdu Vanagu, Intu Sallineni, Zintu Geršmani – visus nosaukt nav iespējams. Kopā braucām komandējumos. Tā bija iespēja ne vien iepazīt bibliotēku sistēmu, bet arī izbraukāt Latviju. Visa šī pieredze, arī darbs par mani vecāku darbinieku kolektīvā bija interesants un tomēr… mulsinošs.
Komandējumi uz Latvijas rajonu un pilsētu centralizētajām bibliotēku sistēmām toreiz metodiķiem bija jāplāno vismaz reizi ceturksnī. Dažreiz tie ilga pat vairākas nedēļas. Šīs bibliotēkas bija Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodaļas metodiķu un bibliogrāfu darba galvenie adresāti, tāpēc viņu darbs, prasības un vajadzības bija jāiepazīst klātienē, jākonsultē. Ilgā prombūtne no mājām un dzīve viesnīcās ne vienmēr bija savienojama ar ģimenes interesēm un bērnu audzināšanu.
Tāpēc, atgriezusies no vairākiem tīri sievišķīgiem darba pārtraukumiem, piekritu nedaudz mainīt specializāciju – pārņemt tolaik necilo, bet pamazām progresējošo nozares lasītavu. Tās pārzinātāja Rūta Prikule posās pensijā un meklēja kādu, kam savu lolojumu uzticēt. Strukturāli lasītava vienmēr atradusies tās pašas nodaļas – tagadējā Bibliotēku attīstības centra – sastāvā, tādēļ pāriešana noritēja plūstoši, pirmo darba dienu lasītavā neatceros.
Kāda bija pagājušā gadsimta 80.gadu vidus lasītava un bibliotekāri?
Sākumā bijām divas darbinieces, dažus gadus vēlāk – jau četras. Telpa bija vairāk nekā pieticīga, par lasītavu to varēja saukt tikai nosacīti, bet nebija jau alternatīvas. LNB zinātniski metodiskais bibliotēku zinātņu fonds tika izveidots 20.gadsimta 50.gados. Sākumā tas bija neliela apjoma metodisku materiālu krājums, adresēts galvenokārt nodaļas darbinieku un citu bibliotēkas kolēģu pašizglītībai. Laika gaitā pieticīgā grāmatu kopa paplašinājās, diemžēl lielākā daļa izdevumu tolaik bija krievu valodā un tas šķita pašsaprotami. Grāmatas angļu un citās svešvalodās bija retums, un nebija jau arī daudz šo valodu zinātāju. Savukārt latviski bibliotēku nozarē nekad nav bijis daudz izdevumu – mūsu teorētiķi šajā ziņā nav izcēlušies ar produktivitāti. Ievērojami vairāk nekā bibliotēkzinātnē pētīts un rakstīts par grāmatniecību un tās vēsturi. Nodaļā regulāri tapa vairāku paralēlu sēriju metodiskie un bibliogrāfiskie materiāli – tā bija raksturīga 20.gadsimta nogales iespiedprodukcija, un tieši to sagatavošana bija viens no būtiskākajiem manu kolēģu pienākumiem.
Kaut arī caurstaigājamā lasītava bija neērta, putekļaina un tur pastāvīgi pūta caurvējš, diskomfortu atsvēra jaukais un sirsnīgais kolektīvs. Kopā ar metodiķiem un bibliogrāfiem ap 30 cilvēku lielā nodaļas saime bijām kā viena liela un draudzīga ģimene. Cits citam palīdzējām darbos, kopīgi svinējām svētkus. Arī pēc atsevišķu kolēģu pensionēšanās saikne ar daudziem saglabājas gandrīz tikpat cieša kā aktīvajā darba periodā.
Aizvadīto četrdesmit gadu laikā mainījies tik daudz! Gan daba virzieni un pamatkoncepcijas, gan nodaļas iekšējā struktūra un personāls. Kaut pašai tas liekas neticami, šobrīd esmu palikusi “visvairāk pieredzējusī” strādājošā nodaļas darbiniece.
Kā gadu desmitu laikā mainījušies tavi pienākumi? Kas motivējis vienā profesijā un lasītavā nostrādāt tik ilgus gadus?
No pirmās lasītavā aizvadītās darbdienas mani pienākumi bijuši saistīti ar krājuma veidošanu un uzturēšanu, kā arī ar lasītāju apkalpošanu un lasītavas darba procesu uzraudzīšanu. Atskatoties uz visu ar laika distanci, domāju, ka tieši proporcionālais laika un personiskā potenciāla sadalījums starp minētajiem darba virzieniem ir bijis izšķirošais apstāklis, kas ļāvis man šajā profesijā, un tieši bibliotēku nozares lasītavā, nostrādāt tik ilgus gadus. Te ir iespējams sevi izpaust, līdzsvarojot stiprās un vājās rakstura puses. Bibliotekāra darbs, īpaši mūsdienās, ietver pa druskai no visa, un pats labākais ir tas, ka neviena diena nelīdzinās iepriekšējai. Man patīk sadarbība ar cilvēkiem, pozitīva komunikācija. Gandarījumu vienmēr sniedzis arī darbs ar tekstiem, jo ļoti cienu labu un pareizu latviešu valodu. Ir prieks rūpēties par krājuma satura daudzveidību, pieejamību un vizuālo noformējumu. Lasītavas darbiniekam jādara viss nosauktais – tātad, šis arī ir mans īstais darba lauciņš.
Tomēr nav iespējams salīdzināt darba pienākumus toreiz un tagad. 80.gadu vidū, kad kļuvu par lasītavas vadītāju, katras saņemtās grāmatas apraksta kartītes rūpīgi tika ievietotas divos katalogos – alfabētiskajā un sistemātiskajā –, savukārt katrs nozīmīgs raksts no lasītavā ienākošajiem periodiskajiem izdevumiem (sākumā pārsvarā krievu valodā) tika aprakstīts ar roku un ievietots kādā no kartotēkām. Šobrīd, protams, varam savu darba laiku un resursus veltīt kam daudz noderīgākam, taču katram laikam piemīt sava realitāte.
Tu esi bibliotekārs bibliotekāriem. Kādi lasītāji ir bibliotēku speciālisti un studenti?
Pirmo lasītāju neatceros, toties atmiņā palikusi sākotnējā nedrošība – ja nu ko nezināšu, nespēšu sameklēt vai pareizi novietot plauktā? Protams, Rūtas Prikules uzraudzībā pamazām atraisījos un tagad varu sacīt – savus lasītājus allaž esmu cienījusi un gaidījusi, vienīgi… reizēm bibliotekāri par maz lasa profesionālo literatūru. Mūsdienās tās ir daudz, var atrast profesionālu palīdzību visās situācijās un darba virzienos. Reizēm domāju, ka esam savā profesijā pārāk noslogoti. Darba pienākumi tikai vairojas, bet bibliotekārs jau tā ir cilvēks, kuram jāspēj un jāpagūst tik daudz! Ko paturēt, no kā atteikties, tas jālemj pašam. LNB kolēģi kā lasītāji mūs apmeklē biežāk nekā agrāk, taču kopumā lasītavas pakalpojumi daudziem Latvijas reģionu bibliotekāriem ir tīri fiziski grūti sasniedzami.
Kad sāku strādāt lasītavā, gan LU studenti, gan arī tagadējās Kultūras koledžas audzēkņi profesionālo literatūru izmantoja krietni vairāk. Tas arī ir saprotami, jo nebija vēl sevi pieteicis drukāto resursu nopietnākais konkurents – vispasaules tīmeklis. Toreizējais krājuma apjoms prātā nav palicis, bet tie varēja būt pāris tūkstoši grāmatu. Saņēmām bibliotēku nozares žurnālus, tajos bija daudz rakstu, un, cik nu paguvām, tik izrakstījām kartotēkām, kuru izmantošana bija vērā ņemama. Mācību literatūru krievu valodā un arī citus izdevumus saņēmām vairākos eksemplāros, tādēļ varējām tos izsniegt uz mājām. Tā kā tolaik nebija kopēšanas iespēju un lasītājiem – vien pāris krēslu ap kopējo galdu, citādi nemaz nevarēja. Tolaik lasītājiem vairāk uzticējāmies, vēl nebija konkrēti iezīmēta arī nozīmīgā nacionālās bibliotēkas krājuma saglabāšanas funkcija. Studentiem tika izsniegts pat pa desmit grāmatām. Diemžēl, ne vienmēr tās atrada ceļu atpakaļ uz bibliotēku. Kopumā varu teikt, ka bibliotekāri nav paši priekšzīmīgākie lasītāji.
Pagājušā gadsimta 90.gadi – pārmaiņu laiks valstī. Kā tas atspoguļojās nodaļas un lasītavas dzīvē?
90.gadu vidū lasītava uz pāris gadiem pārcēlās uz Krišjāņa Barona ielu 14 (tolaik galveno LNB ēku, sauktu arī par “lielo māju”), pēc tam – uz bijušās zivju fabrikas “Kaija” renovētajām telpām Tērbatas ielā 75. Jutāmies kā spārnos – tāds serviss, plašums, speciāli lasītāju galdi! Lasītavas funkcijas paplašinājās, vairāk veicām informatīvo darbu, strādājām ar visiem pieejamajiem nozares dokumentiem (arī no ārvalstīm iegūtajiem) un pašmāju nepublicētajiem materiāliem un preses kopijām. Tērbatas ielas periodā pat saņēmām komplimentus, ka esam ērtākā un viesmīlīgākā LNB lasītava. Kaut šobrīd šīs atmiņas raisa smaidu, tas ir mūsu piedzīvotais un saglabājams atmiņu “failos” par agrākajiem laikiem un citādu skatījumu uz lietām un norisēm.
Bijušo un esošo LNB Bibliotēku dienesta darbinieku tikšanās 1990.gadu sākumā LNB Bibliotēku dienestā Vāgnera ielā
90.gadu otrā puse nesa daudz lielu pārmaiņu gan valstī, gan bibliotēku nozarē un arī mums katram. Nodaļas vadību no Ilizanas Rudenes pārņēma Bibliogrāfijas sektora vadītāja Dzidra Šmita. Nodaļa kļuva par Bibliotēku dienestu, beidzot bija iespējams daudzpusīgi mācīties no ārvalstu kolēģiem – braukt komandējumos, iesaistīties starptautisku semināru norisē un organizēšanā, lasīt Rietumu un citu reģionu valstu izdevumus. Kamēr tie vēl bija retums, izmantojām mūsu trimdas kolēģu – latviešu izcelsmes bibliotēku darba speciālistu – atbalstu un paliels izdevumu skaits tika nokopēts un iesiets. Oriģinālus vēl tikai sākām iegādāties.
Tā kā tajā laikā strādāju Bibliotēku dienesta Bibliogrāfijas sektorā, piebildīšu, ka tieši 90.gados Dzidras Šmitas vadībā notika “revolūcija” arī bibliogrāfisko un metodisko izdevumu sistēmā. Viens no spilgtākajiem piemēriem – Bibliotēku dienesta biļetens “Es daru tā”, kura pirmais numurs iznāca 1994.gadā. Tā iniciatore Dzidra Šmita jau toreiz bija pārliecināta, ka izdevums pāraugs žurnālā. Tieši tā arī notika, un gadsimtu mijā izdevums bija izaudzis līdz jaunam nosaukumam “Bibliotēkas Pasaule”.
1995.gadā tika noorganizēta pirmā Latvijas bibliotēku novadpētniecības konference. 2001.gada 1.oktobrī Dzidra Šmita kļuva par Rīgas Centrālās bibliotēkas direktori.
Nedaudz vēlāk tika dibināts Bibliotēku attīstības institūts – jauna LNB struktūrvienība. Tās vadību uzņēmās ievērojama un spilgta nozares profesionāle, agrākā terminoloģe un pētnieciskā darba attīstītāja Anna Mauliņa. Tika iezīmēta institūta galvenā funkcija – visu veidu atbalsts Latvijas bibliotēkām un bibliotekāriem. Galvenie akcenti: daudzpusīgs konsultatīvais darbs, bibliotēku vizitācijas, semināru un konferenču organizēšana, profesionālā izdevuma “Bibliotēku Pasaule” (nosaukums vairākkārt mainīts) izdošana, diskusijkluba “Gūtenberga galaktika” iedibināšana u.c.
Kā nozīmīgs posms vienotajā organismā jaunajos procesos iekļāvās arī lasītava un tās darbinieki. Mūsu dzīvē ienāca datori, pamazām – arī elektroniskais katalogs. Daudz mācījāmies. Sākām pilnveidot darba metodes. Izprotot bibliotekāru ikdienas aizņemtību, lielāku vērību veltījām individuālajai informācijai atbilstoši katra darbinieka specializācijai un veicamajiem pienākumiem. Sekojot rūpīgi izstrādātam krājuma profilam, krājuma veidošana kļuva mērķtiecīgāka. Mūsu rīcībā bija ārzemju nozares izdevēju piedāvājums. Lai izvēlētos labāko un piemērotāko, vienlaikus nepārsniedzot sākotnēji vēl visai ierobežoto budžetu, vajadzēja apgūt svešvalodas un terminoloģiju.
Kādas pārmaiņas lasītavā ienesa 21.gadsimts?
Divtūkstošo gadu sākumā atklājām, ka varam darboties vēl mūsdienīgāk un demokrātiskāk. Sākām arī lasītavā organizēt regulārus pasākumus un tikšanās tieši bibliotekāriem – aicinājām kolēģus, apguvām citu pieredzi, uzklausījām jautājumus un atbildes. Daudz domājām par to, kā pilnveidot darbu. Uzsākām regulāru sadarbību ar LU Sociālo zinātņu fakultātes lektoriem un studentiem, sākām piedāvāt elektroniski tematisku informāciju par lasītavas un nozares jaunumiem. Iedzīvināt minētos un citus jaunievedumus mūs rosināja idejām allaž atvērtā jaunā nodaļas vadītāja Evija Vjatere, kura tajā laikā atgriezās LNB no darba Kultūras ministrijā.
Privātas viesošanās laikā ASV, Čikāgā, 2016.gada decembrī pie Amerikas Bibliotekāru asociācijas mītnes
Mūsu lasītavas izmantotāji pārsvarā joprojām bija bibliotēku specialitātē studējošie jaunieši, Rīgas bibliotēku darbinieki un tuvākie kolēģi no Tērbatas ielas, bet SBA kārtā – arī citu Latvijas reģionu bibliotekāri praktiķi. Bibliotēku nozares speciālistu – gan studējošo, gan strādājošo – skaits mūsu nelielajā valstī ir visai ierobežots, tāpēc arī lasītavas apmeklētāju skaits nekad nav bijis īpaši liels. Vienlaikus varam lepoties, ka mums ir sava lasītava tieši informācijas speciālistiem un bibliotekāriem – daudzās valstīs tā ir apvienota ar sociālajām zinātnēm.
Divtūkstošo gadu sākumā būtiski mainījās lasītavas krājuma sastāvs. Saņemot aizvien vairāk izdevumu dažādās svešvalodās, bija iespēja atslogot krājumu no morāli novecojušām grāmatām un periodikas krievu valodā. Žurnālu elektroniskās versijas un piekļuves iespējas dažādām sociālo zinātņu datubāzēm ļāva atteikties no periodisko izdevumu drukātajām versijām. Tā kā mūsdienu studenti nenoliedzami dod priekšroku lasīšanai angļu valodā, krājums atbilst viņu zināšanu un mācību vajadzību līmenim.
Lasītavas personāls laika gaitā ir mainījies, esmu vienīgais “pastāvīgais kadrs” jau vairāk nekā 30 gadu. Un visus šos gadus viena no manām (un arī lielākās daļas kolēģu) rūpēm ir bijusi – izdarīt visu iespējamo, lai studentiem lasītava asociētos ar viņu otrajām mājām, ar vietu, kur atgriezties vēlreiz.
Kā mainījās dzīve, kad beidzot tika piepildīts vairāku paaudžu bibliotekāru sapnis par savu “Gaismas pili”?
Līdz ar pārcelšanos uz Daugavas kreiso krastu 2014.gada augustā sākās pilnīgi jauna dzīve gan visiem bibliotēkas cilvēkiem, gan arī LNB apmeklētājiem. Kā zināms, šis brīdis tika gaidīts ilgi – nepārspīlēšu, ja teikšu, ka aptuveni visu manu līdzšinējo darba mūžu, turklāt, ne vien ar cerībām, bet arī ar zināmām bažām: kā tas notiks, vai ātri iekārtosimies un viegli iegaumēsim ceļu uz jaunajiem kabinetiem, kā būs lielāko dienas daļu atrasties Pārdaugavā? Sagatavošanās, telpu, aprīkojuma un krājuma izvietojuma plānošana bija gara un detalizēta, bet pati pārcelšanās – apbrīnojami viegla un profesionāli organizēta. Pie visa labā cilvēks pierod ātri, tāpēc tagad liekas, ka esam jaunajā ēkā jau ilgi. Pozitīvi uzlādē ērtie sadzīves apstākļi, mūsdienīgais interjers, tomēr visvairāk – apmeklētāju labvēlīgā attieksme. Ikdienu bagātina gan Latvijas iedzīvotāju, gan ārvalstu viesu prieks un sajūsma par skaisto bibliotēku. Šī ēka – mūsu valsts simbols – mums visiem bija ļoti nepieciešama.
2016.gada 25.maijā LNB Bibliotēku un informācijas zinātņu lasītavā kārtējā pasākumu ciklā “Tikšanās bibliotekāru stāvā: jaunieguvumi un pieredze” viesojas Ķekavas novada bibliotēku pārstāvji un Ķekavas jauniešu teātra grupa “Jaunais Miltu teātris” ar izrādi “5 Raiņi un Aspazija”
Bibliotēku nozares profesionāļiem un studentiem jaunajā LNB ēkā atvēlēts viss astotais stāvs: šeit atrodas Bibliotēku attīstības centrs ar tā darbinieku kabinetiem un nozares lasītavu, kā arī Kompetenču attīstības centrs, kurā jaunas zināšanas apgūst visas Latvijas bibliotekāri. Jaunajā LNB ēkā mainījušās daudzas lietas, piemēram, darbinieku savstarpējā komunikācija. Tolaik, kad bibliotēka atradās vairākās ēkās, saskarsme bija ierobežota. Pamanāmākā pārmaiņa lasītavā ir visiem atvērtais brīvpieejas krājums, kā arī fakts, ka tagad nozaru lasītavas un citas publikai pieejamās telpas vairs neapmeklē tikai speciālisti, bet jebkurš var brīvi pārvietoties pa stāviem un jebkur lasīt jebko – vai arī vienkārši baudīt skaisto Rīgas panorāmu. Mūsu viesi atzīst, ka skats, kas paveras tieši no mūsu – Bibliotekāru stāva – lasītavas, ir pats plašākais un relaksējošākais. Gan es, gan manas kolēģes ļoti novērtējam mums dāvāto iespēju pēc daudzo gadu sarežģītajiem apstākļiem strādāt harmoniskā, sakārtotā vidē. Varam lepoties un izbaudīt ērtības gan lasītāju, gan darbinieku zonā.
Jauna ēka – jauns darba saturs?
Loģiski, ka jaunā LNB ēka nozīmē ne vien jaunu formu, bet arī jaunu darba saturu, pārsvarā pakalpojumus. Kā jebkura mūsdienu bibliotēka, arī LNB ir kardināli mainījusi un dažādojusi savas funkcijas.
Protams, te lasa grāmatas un gūst visu veidu informāciju (un prieks par to!), tomēr visvairāk šeit mutuļo kultūras dzīve. Izstādes, tikšanās, lekcijas, koncerti, filmas… beigu beigās cilvēki šeit vienkārši tiekas un patīkamā vidē kārto darījumus vai malko kafejnīcā kafiju. Bibliotekāru stāvs savukārt ir vieta, kur tikties, komunicēt un apgūt profesionālas zināšanas pašiem bibliotekāriem. Ja nebūtu zinošu, mācīties motivētu profesionāļu, kā gan būtu iespējams piepildīt bibliotēkas ar augsta līmeņa mūsdienīgu saturu?
Apzinoties, ka mūsdienās viss notiek aizvien ātrāk un bibliotekāri ir ļoti aizņemti ar daudziem pienākumiem, saprotam, ka arī informācijai jābūt ātrai un lietišķai, nereti tai pašai jāmeklē savs lasītājs. Ņemot vērā šos faktorus, daudz domājam, kā taupīt bibliotekāru laiku un piegādāt pašu nepieciešamāko informāciju katram individuāli atbilstoši viņa interesēm. Bibliotekāru stāva lasītava ir ļoti piemērota dažādiem ar nozari saistītiem pasākumiem – semināriem, diskusiju cikliem. Nu jau četrus gadus notiek diskusiju cikls “Tiekamies bibliotekāru stāvā: jaunieguvumi un pieredze”, kurā nozares profesionāļi dalās ar interesantu sava darba vai ārvalstu komandējumu pieredzi. Cikls guvis lielu atsaucību – atsevišķus pasākumus apmeklē ap 100 cilvēku gan no LNB, gan no citām Rīgas un reģionu bibliotēkām. Cenšamies šos pasākumus padarīt pieejamus arī attālināti – veidojam video vai audio failus, ko pēc tam iespējams aplūkot internetā. Lasītavas telpa tiek izmantota daudzveidīgi – dažādiem semināriem, LU studentu mācību nodarbībām, maģistra darbu pilnveidošanai u.c. vajadzībām.
Kā tu raksturotu vidējo bibliotēkas apmeklētāju?
Jautājums liek aizdomāties. Visdrīzāk varu runāt par mūsu nozares lasītavas apmeklētājiem, jo citās lasītavās neesmu strādājusi. Ja runājam par bibliotēku nozares lasītāju, tā ir sieviete ap gadiem 30, ar nopietnu attieksmi un pētnieciskām interesēm, apzinīga un atbildīga, dažreiz arī ļoti steidzīga. Informācijas un bibliotēku nozaru studentus pārsvarā var pazīt pa gabalu – laikam topošajiem bibliotekāriem piemīt kas īpaši raksturīgs. Parasti jau tradicionālajā pirmā kursa LNB iepazīšanās apmeklējumā var secināt – būs mūsu kolēģis pēc dažiem gadiem vai drīzāk ir kļūdījies profesijas izvēlē.
Bet kopumā vidējais LNB apmeklētājs drīzāk ir pajauns vīrietis, kurš studē kādā no Rīgas augstskolām, vai arī svarīga izskata kungs, kurš velta laiku sava redzesloka paplašināšanai vai izklaidei, mīl netraucētu un mierīgu atmosfēru un novērtē skaisto skatu uz Daugavas labo krastu. Mūsu stāvu diezgan reti apmeklē tā dēvētā “interneta publika”, biežāk šeit iegriežas vietējie un ārvalstu tūristi, kuri atnākuši aplūkot bibliotēku. Un, cerams, te vēl atgriezties.
Kas jāprot mūsdienu bibliotekāram?
Jāpadomā, vai ir kas tāds, kas viņam nav jāprot. Protams, nevaram līdzināties saviem kolēģiem pagastos, kuriem vēlamais apgūstamo profesiju uzskaitījums būtu vēl plašāks – psihologs, sociālais darbinieks, dakteris, lietvedis, daiļamata meistars utt. Iespējams, ka LNB šis spektra aptvērums ir mazāks, bet nepieciešamas plašākas zināšanas. Laikam jau tālajā pagātnē, kad LU Filoloģijas fakultātē tika izveidota bibliotekāru programma, kas paredzēja apgūt bioloģijas, ķīmijas, augstākās matemātikas un citu eksakto nozaru pamatus, mērķis bija līdzīgs, tikai programma nebija līdz galam precīzi izstrādāta. Teikšu īsāk, bibliotekāram ir jāmācās nemitīgi un cilvēkam pašam jāsajūt, kā pietrūkst un ko izvēlēties no plašā piedāvājuma.
Latvijas bibliotēku festivālā LNB 2017.gada 25.aprīlī ar kursabiedreni – Ventspils bibliotēkas lasītāju apkalpošanas speciālisti Marutu Osi
Ja bibliotekārs nav kompetents, lasītāji to uzreiz jūt, jo viņi mūsdienās ir gan prasīgi, gan gudri. Motivācijai jābūt šādai – vienmēr censties zināt un prast nedaudz vairāk par lasītāju, prognozēt viņa vēlmes. Tātad latiņai jābūt gana augstai. Kopumā labam nozares ekspertam jāpārvalda ne vien profilējošā nozare, bet arī informācijas pārvaldība, darbs ar personālu un klientiem, komunikācija, psiholoģija, vairākas svešvalodas, pasākumu organizēšana un vadīšana, laba un pareiza rakstu valoda. Lielā mērā šīs zināšanas šobrīd piedāvā gan LU Sociālo zinātņu fakultātes Informācijas un bibliotēku studiju nodaļa, gan arī LNB Kompetenču attīstības centrs, piepulcinot zinošus speciālistus.
Kas tev darbā sniedz vislielāko gandarījumu?
Pēdējā laikā vislielāko gandarījumu sniedz jau pieminētā vide un tas, ka par šo visu – gan krājumu, gan pakalpojumiem, gan arī citām šīs ēkas un bibliotēkas iespējām – varu ar lepnumu stāstīt mūsu apmeklētājiem un redzēt pozitīvu attieksmi, sajust to, kā apmeklējuma laikā mainās viedoklis. Sākumā, kā jau tas mēdz būt pie mūsu tautiešiem, tas var būt visai skarbs vai skeptisks. Gandarījumu rodu arī tiešā saskarsmē ar lasītājiem, apkalpojot nozares studentus un kolēģus vai piedāvājot kādu jaunu izdevumu, par kura eksistenci viņi nav nojautuši. Priecē telefona zvani vai e-pasta vēstules, kas saistītas ar mūsu lasītavas pasākumiem, piemēram, – kad būs un par kādu tematu plānota nākamā tikšanās. Arī labi izdevusies pasākuma relīze vai cita publikācija sniedz nelielu gandarījuma brīdi.
Kuri kolēģi palikuši atmiņā?
Kolēģu aizvadītajos 40 gados bijis daudz. Gandrīz ikviens palicis atmiņā ar kādu nozīmīgu sadarbības epizodi vai sarunu. Ir cilvēki, ar kuriem turpinu tikties arī pēc viņu aiziešanas no LNB.
Ziemassvētki LNB Bibliotēku dienestā Tērbatas ielā 1990.gadi. 1.rindā centrā Anda Saldovere, 2.rindā no kreisās LNB bibliotēku dienesta vadītāja Dzidra Šmita, galvenās bibliotekāres Inta Sallinene un Zinta Geršmane
Nožēloju, ka neesmu veidojusi nodaļas darbinieku svarīgāko datu un foto arhīvu, jo būtu to varējusi. Domāju, ka šo 40 gadu laikā tajā būtu ieraksti par teju 100 darbiniekiem, tajā skaitā par aptuveni 10 lasītavas kolēģiem. Šobrīd, kad top LNB 2019.gadā gaidāmās simtgades enciklopēdija (un ne tikai šim mērķim), tas būtu ļoti noderīgi. No kā esmu mācījusies visvairāk? No daudziem, bet, ja jāmin vien daži, tad – Rūta Prikule, Dzidra Dimperāne, Jānis Turlajs, Anna Mauliņa, Ingrīda Kalinka… No ikviena cilvēka ir, ko pārņemt savas pieredzes bagātināšanai. Reizēm noder arī piemēri, kā nevajadzētu darīt un kā es nekad nerīkošos.
Kāda ir tava lasītavas nākotnes vīzija?
Tas laikam ir visgrūtākais jautājums šajā intervijā. Ne tāpēc, ka man būtu grūti to formulēt. Taču saskaņā ar pašreizējo koncepciju bibliotekāros pakalpojumus iecerēts attīstīt, telpu vēl vairāk atvēlot pasākumiem, mazāk – tieši lasīšanai. Savukārt, lai plauktos būtu vienkopus pārskatāms un izvērtējams viss sociālo zinātņu bloks, ir iecere nozares teorētisko izdevumu krājumu apvienot ar pārējām sociālajām zinātnēm un izvietot LNB zemākajos stāvos. Pēdējo 20 gadu laikā bijušas dažādas versijas, kā pilnveidot un uzlabot lasītavas darbu, kā padarīt profesionālo literatūru tuvāku un vieglāk pieejamu arī ļoti aizņemtiem un noslogotiem bibliotekāriem.
Anda Saldovere un Māra Jēkabsone „RCB Gadagrāmatas 2016” atvēršanas pasākumā Rīgas Centrālajā bibliotēkā
Foto: Daina Ģeibaka
Pastāvēs, kas pārvērtīsies? Jā, šis teiciens ir apbrīnojami universāls. Viena no agrākajām vīzijām – pilnveidot lasītavu par profesionālās informācijas centru, kur norisinās gan komunikācija starp nozares profesionāļiem, gan nopietns studiju un pētniecības process, tiek sniegtas visu veidu uzziņas un konsultācijas nozarē un notiek akadēmiskas studiju nodarbības – tika īstenota jau neilgi pēc pārcelšanās uz jauno ēku. Nākamais etaps? Šobrīd tiek plānots, kā to iedzīvināt praksē, un pieļauju, ka būs vērā ņemamas izmaiņas. Varbūt krājums vairāk tiks izmantots attālināti. Bet skaidrs ir viens – jādara viss iespējamais, lai šī bibliotekāriem tik nozīmīgā nozare attīstītos arī turpmāk, vēl vairāk kopīgi diskutējot, pārņemot labāko pieredzi gan no vietējo kolēģu sasniegumiem, gan mācoties no ārvalstu bibliotēkām.
Tava privātā dzīve vienmēr ir bijusi aizsargāta ar tādu kā mazu noslēpumainības plīvuriņu. Varbūt šoreiz ļausi tajā mazliet ielūkoties?
Pat, ja es būtu sabiedrībā populārs cilvēks, nekādā veidā nespētu piesaistīt dzeltenās preses uzmanību – darba vieta viena un tā pati, vīrs tas pats, un tā jau teju 40 gadu garumā.
Lielākais prieks ārpus darba ir manas trīs meitenes – abas meitas un pagaidām vienīgā mazmeita. Citas aizraušanās ir kultūras vides cilvēkiem visai tipiskas: grāmatas, ar mākslu saistītas aktivitātes plašā spektrā (visvairāk teātris, bet arī kino, koncerti, izstādes), ceļošana – gan pa Latviju, gan tālāk. Šajā dzīves posmā ceļojumu maršruti ir visai paredzami, jo, tā kā abu meitu ģimenes pašlaik nedzīvo Latvijā, iespēju robežās viņas apciemoju. Bet arī mūsu valsts ar draugu un domubiedru grupu izbraukāta krustu šķērsu. Pagaidām citiem vaļaspriekiem laika neatliek, varbūt drusku vēlāk – kad būšu pensijā…
Ar Andu Saldoveri sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
Foto no Andas Saldoveres personīgā arhīva.
