Velga ciemos pie meitas Īrijā. Foto no personīgā arhīva
Saruna ar RCB filiālbibliotēkas „Rēzna” galveno bibliotekāri VELGU LIEPIŅU.
Filiālbibliotēkas “Rēzna” galvenajai bibliotekārei Velgai Liepiņai šogad nozīmīga darba jubileja – Rīgas Centrālajā bibliotēkā nostrādāti 35 gadi. Saruna notiek krāšņā rudens piektdienā, 2018. gada 26. oktobrī, un īpašā vietā – RCB ārējā apkalpošanas punktā Rīgas patversmes dienas centrā. Jau tūlīt pēc atvēršanas lasītavā ir aizņemtas gandrīz visas vietas. Biju iedomājusies, ka līdz ar ekonomiskās krīzes beigām te apmeklētāju būs mazāk.
Vai Latvijas simtgades gadā RCB ārējais apkalpošanas punkts Rīgas patversmes dienas centrā joprojām ir aktuāls?
Jā, man pat liekas, ka ekonomiskā krīze vēl līdz galam sevi nav izsmēlusi, tikai kaut kur dziļi paslēpusies. Par to vienkārši vairs nav pieņemts runāt, bet krīzes sekas joprojām ietekmē daudzu cilvēku dzīvi. Kopš 2009. gada 1. maijā tika atvērts RCB ārējais apkalpošanas punkts, tas visus šos deviņus gadus ir bijis kupli apmeklēts. Mainījušās tikai sejas – vecie klienti ir aizgājuši, viņu vietā atnākuši citi. Labi, ka tagad ir patversmes un dienas centri, jo, ja cilvēkam kas atgadās, vismaz kādu laiku ir kur palikt.
Kādi bibliotekārie pakalpojumi šeit ir visvairāk pieprasīti?
Internets. Cilvēki tajā meklē darbu un dzīves vietu, taču tiek spēlētas arī datorspēles, skatīti sludinājumi. Katru rītu aktīvi tiek lasīti jaunākie laikraksti un žurnāli. Ja cilvēks šeit pavada ilgāku laiku, tad lasa daiļliteratūru. Tiek apmeklēti bibliotēkas rīkotie pasākumi. Grāmatas mēs izsniedzam arī uz mājām vai – kur nu kurš ir atradis naktsmītni.
Mūsu sarunas laikā lasītavā valda mūsdienu bibliotēkās neierasts klusums. Kā jūs raksturotu šīs lasītavas apmeklētājus?
Dienas centra lasītava
Foto Daina Ģeibaka
Apmeklētāji ir dažādi. Pārsvarā vīrieši. Daži te nāk gadiem ilgi, katru dienu, citi uzkavējas īsu brīdi. Ne visi pēc smagiem dzīves triecieniem prot saņemties. Ja nav atbilstošas izglītības, grūti atrast normālu darbu, bet, ja samaksa ir minimāla, nav iespējams noīrēt dzīvokli. Vienam otram ir dažādas atkarību un veselības problēmas – tāds apburtais loks. Taču ir cilvēki, kas spēj sākt jaunu dzīvi.
Vai bibliotekāra darbam šeit ir īpaša misija?
Lai strādātu par bibliotekāru ir vajadzīgs aicinājums, jābūt sava darba entuziastam. Tas ir sirds darbs. Nosēdēt darba stundas nav nozīmes, darbs ir jāmīl. To, kurš bibliotekārs mīl savu darbu, bet kurš tikai pilda pienākumus, var pateikt uzreiz.
Darbā RCB filiālbibliotēkā „Rēzna”
Foto Daina Ģeibaka
Man strādāt dienas centrā ir vieglāk nekā filiālbibliotēkā. Par mani te ir teikuši: “Tā labā bibliotekārīte”. Esmu principiāla, prasu ievērot iekšējās kārtības noteikumus. Man ir savs darba stils un stingrība. Bibliotekāram ir vajadzīga laba humora izjūta, reizēm arī prasme parunāt ar klientu “viņa valodā”. Esmu vienu otru modinājusi, piesolījusi pa logu izmest, ja nepratīs uzvesties, kā šeit pieņemts. Varu paskatīties uz dzīvi no šo cilvēku skata punkta, iejusties viņu ādā. Kolēģi, kuri paši nav piedzīvojuši krīzes situācijas, to nevar vai negrib. Dzīve no krīzes punkta izskatās citādāka. Es ļoti labi izprotu krīzes centra apmeklētājus, jo pati kādā dzīves posmā nonācu līdzīgā situācijā un gandrīz iekritu šinī bedrē.
Kā tas notika?
1989.gadā ciemos pie Ziemassvētku vecīša
Mana dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. Bijuši gan skaisti, gan smagi brīži. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākums un jaunā gadsimta pirmie gadi man bija īpaši grūti. Nomira vīrs. Bijām kopā nodzīvojuši sešus gadus. Kļuvu atraitne ar trim maziem bērniem Jāni, Juri un Ilzi. Tad viens pēc otra nomira vecāki. Tikai vīramāte, cik varēja, man palīdzēja. Vienai bez tēva audzināt bērnus, īpaši dēlus, ir pagrūti. Pusaudžu gados puikas sāka ņemt virsroku pār mani. No īrētā dzīvokļa Sarkandaugavā nācās izvākties. Dzīvojām dažādās vietās un apstākļos, līdz atradu dzīvokli Matīsa ielā. To arī tagad īrēju. Protams, pieļāvu kļūdas, jo biju viena un jauna. Galvenais, ka pēc visiem šiem smagajiem triecieniem nenodzēros. Klusēdama tiku ar visu galā. Saņēmos un gāju uz priekšu.
Kas jums palīdzēja pārvarēt krīzes situāciju?
Darbs. Tās ir manas pirmās zāles. Pie ārstiem eju ļoti reti. Pati smejos, ka esmu precējusies ar bibliotēku. Visus smagos triecienus man palīdzēja pārvarēt lielā cilvēcība, kas valda bibliotēkā – kolēģu attiecībās un saskarsmē ar lasītājiem. Uz darbu gāju ne tikai strādāt, bet arī atpūsties no savām problēmām. Darbā piemirsās viss dzīves smagums.
Vieglu mūžu jau es sev nemeklēju. Lai arī pašai problēmu pietika, centos palīdzēt mirušās māsas bērniem, kuri vēl bija pusaudži. Katru otro sestdienu un svētdienu braucu pie viņiem uz laukiem. Tas, ko darīju, deva man atpakaļ spēku un stimulu jauniem darbiem. Jo vairāk darīju, jo spēcīgāka kļuvu.
Kas jums deva šo dzīves rūdījumu?
Dzīves rūdījumu ieguvu bērnībā un skolas gados. Esmu dzimusi Liepnā – tā ir pa pusei Latgale, pa pusei Vidzeme. Mamma bija latgaliete, tētis vidzemnieks. Tā es arī jūtos – pa daļai vidzemniece, pa daļai latgaliete, bet vairāk nekā 35 gadus esmu rīdziniece. Bailes es nepazīstu kopš bērnības. Skola atradās septiņu kilometru attālumā no mājām. Bija gan norīkots autobuss, kas bērnus veda līdz skolai un atpakaļ, bet dažreiz, īpaši sestdienās, šoferītis “aizmirsa”, ka bērni jāatved arī atpakaļ. Abas ar māsu gājām uz mājām raudādamas. Tolaik vēl bija ziemas ar pamatīgu salu. Pa ceļam iegājām klasesbiedru mājās apsildīties. Bija tumšs, gaudoja vilki, bet baiļu nejutu. Dažreiz vecāki jūdza zirgu un brauca pretī meklēt savus bērnus. Arī tagad, braucot ciemos uz dzimtajām mājām, kur joprojām dzīvo māsas bērni, nākas tos septiņus kilometrus mērot kājām. Nav grūti.
Vai bibliotekāra darbs ir jūsu sapņu profesija?
Reiz bija katalogu skapji
Foto no personīgā arhīva
Jā, no divpadsmit gadu vecuma zināju, ka būšu bibliotekāre. Liepnā bija kultūras centrs – klubs un bibliotēka. Gāju palīgā bibliotekārei Emīlijai Līdzekstei. Viņa man ierādīja bibliotekāra darbus, reizēm pat atļāva apkalpot lasītājus. Skolas laikā visi zināja, ka Velgu starpbrīžos vienmēr var atrast bibliotēkā.
Reiz, kad iznāca runāt par nākotnes profesijām, skolotāja teica, lai es pēc skolas beigšanas eju strādāt par slaucēju. Lepni atbildēju, lai viņa pati iet slaukt govis, bet es būšu bibliotekāre. Nekad neesmu gribējusi sev citu profesiju. Mamma strādāja pienotavā, un es viņai palīdzēju. Tas bija fiziski smags darbs. Mamma gribēja, lai man būtu vieglāka dzīve, un tādu grūtu darbu nenovēlēja. Tētis bija šoferis, bet, aizgājis pensijā, vēl ilgi strādāja mehāniskajās darbnīcās. Vecāki manai izvēlei neiebilda, tikai teica, ka bibliotekāram maz maksā.
Uzsākot mācības Kultūras darbinieku tehnikumā 1981.gada 1.septembrī
Zināju, ka bibliotekāra alga ir maza, bet štrunts par to! Man tas bija aicinājums. Iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā bibliotēku specialitātē. Mācījos vienā kursā ar tagadējo RCB Bibliotēku dienesta vadītāju Gidu Zepkāni. No mūsu kursa tikai mēs divas tagad strādājam Rīgas Centrālajā bibliotēkā. Studiju prakses laikā darbojos Rīgas pilsētas 9. bibliotēkā, tagadējā filiālbibliotēkā “Vidzeme”. 1983. gadā pabeidzu tehnikumu un sāku strādāt filiālbibliotēkā “Rēzna”. Kopš tiem laikiem bibliotēkā ir nomainījušās septiņas vadītājas, bet es joprojām te strādāju.
Vai esat meklējusi arī papildu peļņas iespējas?
Jā, kad bērni paaugās, meklēju, kur vēl nopelnīt naudiņu. Bija laiks, kad cēlos četros no rīta un liku Sarkandaugavas trolejbusu parka trolejbusos laikraksta “Diena” bezmaksas pielikumu “Piecu Minūšu Avīzi”, lai tā būtu pieejama jau pirmā reisa pasažieriem.
RCB filiālbibliotēkas „Rēzna” kolektīvs
Foto Daina Ģeibaka
Otru savas dzīves profesiju atradu, strādājot bibliotēkā. Filiālbibliotēka “Rēzna” sadarbojas ar sociālajām mājām. Es ar lielo ratu somu vedu bibliotēkas grāmatas šo māju iemītniekiem, iepazinos ar viņiem. Reiz man piezvanīja Aina Ģirupniece un palūdza aiznest grāmatas viņai uz mājām. Vai man grūti! Redzēju, cik sliktos apstākļos dzīvo pirmās grupas invalīde. Iepriekšējie sociālie darbinieki bija palīdzējuši maz. Man kļuva Ainas kundzes žēl. Pieteicos par sociālo darbinieci – viņas aprūpētāju. Ainas kundze ir Veronikas Srēlertes krustmeita, ļoti prasīga un inteliģenta kundze, kura daudz lasa, pasūta laikrakstus un žurnālus. Viņa uzskatīja, ka obligāti jāpasūtīta vismaz četras avīzes. Es tomēr pārliecināju kundzi, ka ne viss ir jāpērk, sevišķi, ja pensija nav liela, bet vairāk jāizmanto bibliotēkas pakalpojumi. Lai taupītu Ainas kundzes pensiju, tagad pēc darba dienas beigām nesu viņai lasīt periodiku no bibliotēkas. Viņa to pa nakti vai svētdienu izlasa, bet es, ejot uz darbu, paņemu izlasīto un aiznesu atpakaļ. Man ir vēl otrs aprūpējamais. Aprūpējot divus cilvēkus, es kā sociālā darbiniece papildus nopelnu pusi no savas bibliotekāra algas. Darba samaksa ir atkarīga no nostrādātajām stundām. Ja paņemtu klāt vēl kādus trīs aprūpējamos, būtu iespējams nopelnīt vairāk nekā bibliotēkā.
Šķiet, ka smagākais jūsu dzīves laiks ir sekmīgi pārvarēts.
Jā, bērni ir izaudzināti. Meita ir precējusies ar indieti un dzīvo Īrijā. Viņu ģimenē pelnītājs ir vīrs, meita mājās audzina divus dēlus. Vecākais mazdēls Ranjahs ir 11 gadu vecs, bet Danielam ir pieci gadi. Meitas ģimene brauc ciemos. Abi mani dēli strādā, un pagaidām vēl dzīvojam kopā.
Bibliotēkā runā, ka arī jūsu dzīvē ir ienācis īstais cilvēks.
Jā, jau septiņus gadus esmu kopā ar Aigaru. Iepazināmies viņam grūtā dzīves brīdī, šajā pašā lasītavā. Man viņa uzvārds šķita pazīstams, jo tāda ģimene kādreiz dzīvoja Liepnā. Uzrunāju viņu kā novadnieku, tomēr izrādījās, ka Aigars nav no Liepnas. Taču saruna bija iesākta un turpinājās. Tā mēs iepazināmies. Aigars pārvarēja krīzi, atrada darbu. Mani bērni un mazbērni ir viņu pieņēmuši kā ģimenes locekli.
Ko vēl gribētos piedzīvot?
Daudz pozitīvu emociju esmu guvusi darbā un kopējā atpūtā ar kolēģiem. Šī gada jubilāru brauciens uz Cēsīm bija jauks. Gribētos, lai kolektīva kopīgās atpūtas tradīcijas turpinātos.
Man patīk garas pastaigas. Uz darbu un mājām eju kājām. Grāmatas tagad lasu mazāk. Esmu jau daudz izlasījusi, man šķiet, ka literatūrā sižeti atkārtojas, reizēm varu paredzēt turpmāko notikumu gaitu, tāpēc nav interesanti. Pasakas gan šad tad pārlasu. Mūsdienās ir ļoti daudz citu izklaides iespēju, piemēram, datorspēles.
Mana dzīve ir piepildīta. Nav ko nožēlot. Ir bijuši gan skaisti, gan smagi brīži. Tagad man ir pat divi darbi, kurus mīlu un daru ar prieku, ir tuvi cilvēki, uz kuriem varu paļauties. Lai dzīve turpinās!
Ar Velgu Liepiņu sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
