Evita “Rīgas Centrālās bibliotēkas bibliotekāru atmiņu grāmatas” atvēršanā
Foto: Santa Mūrniece
Uz jautājumiem atbild RCB Projektu un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja pienākumu izpildītāja EVITA HOFMANE.
Rīgas Centrālās bibliotēkas bibliotekāri literāti
Evita Hofmane ir bibliotekāre, žurnāliste, bet kā rakstniece-stāstu autore ir kļuvusi pazīstama pavisam nesen. Aizvadītais, 2019. gads Evitas profesionālajā dzīvē bibliotēkā ir bijis nozīmīgiem notikumiem bagāts – iegūts jauns amats Projektu un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas pienākumu izpildītāja un saņemta Rīgas domes Izglītības kultūras un sporta departamenta gada balva “Baltais zvirbulis”.
Uzziņa.
Evita Hofmane dzimusi Valmierā, 1979. gadā, strādnieku ģimenē.
2002. gadā beigusi Latvijas Kultūras skolu (tagad Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras koledža) bibliotekāra specialitātē.
2018. gadā absolvējusi Latvijas Rakstnieku savienības un Literārās izglītības un jaunrades atbalsta centra kultūrizglītības programmas Literārā akadēmija Prozas meistardarbnīcu.
Strādājusi Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā par medicīnas māsu palīgu, sociālo pētījumu centros par intervētāju un radio “NABA” par raidījuma vadītāju. Strādā par brīvo žurnālisti medicīnas un kultūras laikrakstos.
Rīgas Centrālajā bibliotēkā strādā no 2001. gada decembra. Mārtiņa filiālbibliotēka, bibliotekāre (2001–2003). RCB Bērnu literatūras nodaļa, galvenā bibliotekāre (2003–2019). RCB Projektu un sabiedrisko attiecību nodaļas projektu vadītāja (2019). No 2019. gada decembra nogales – RCB Projektu un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas pienākumu izpildītāja.
Kas noteica jūsu profesijas izvēli?
Profesijas izvēle bija likumsakarīga nejaušība. Bērnībā un pusaudžu gados samērā daudz laika pavadīju Valmieras pilsētas bērnu bibliotēkā, pēcāk – arī pieaugušo bibliotēkā. Es biju, kā man šķiet, savam vecumam netipisks lasītājs, jo savu neskaitāmo rezidēšanas stundu laikā bibliotēkās es neredzēju nevienu citu, kurš tur pavadītu tik daudz laika. Tagad, tinot atmiņu rullīšus, es esmu nonākusi pie atziņas, ka bērnu bibliotēkā nebija daudz lasītāju, turpretim pieaugušo bibliotēka gan allaž čumēja un mudžēja no lasītājiem. Iespējams, lielo drūzmas iespaidu sekmēja fakts, ka telpas bija šauras, pieblīvētas ar grāmatu plauktiem, bet bērnu bibliotēkā bija salīdzinoši plašāks. Tomēr manas atmiņas liecina, ka, gluži tāpat kā šodien, bija bērni, kuri lasīja, bet vairums tomēr bibliotēkām meta līkumu vai apmeklēja ārkārtējas nepieciešamības gadījumā. Tajos laikos tautas ataudze notika itin sekmīgi. Valmiera nav maza pilsēta. Internets vēl kaut kur kūņojās kāda iztēles ainās, tamdēļ teorētiski bibliotēka varēja ņudzēt no maziem un lielākiem apmeklētājiem, taču šādu ainu uz manas atmiņas kartes nav.
Rīgas Centrālās bibliotēkas direktore Dzidra Šmita un Evita Hofmane 2017.gada decembrī “Rīgas Centrālās bibliotēkas Gadagrāmatas” atvēršanas svētkos
Foto: Daina Ģeibaka
Bērnu literatūras piedāvājums mani jau agri sāka garlaikot, tāpēc arī bibliotēkā mēdzu izvēlēties savas vecumam it kā neatbilstošu literatūru. Par laimi, bibliotekāres manu izvēli neierobežoja. Kopumā atceros, ka pamatīgi sirgu ar populāro lasītāju kaiti, kas saucas: „Galīgi nav nekā, ko lasīt!” Par laimi, atdarījās pieaugušo bibliotēkas durvis, es kļuvu par pilntiesīgu lasītāju, un tad šai ligai bija gals uz visiem laikiem.
Ar lielu aizrautību (un īpaši fanātisku kāri – par mūziku) lasīju arī periodikas izdevumus, priekšroku dodot „lielo” avīzēm un žurnāliem. Pieļauju, ka interesi par avīzēm un žurnāliem manī iesvēla fakts, ka ģimenē allaž tika abonēti daudzi periodiskie izdevumi. Taču 90. gadu sākums, Latvijas neatkarības atgūšanas laiks tāpat kā daudzus ļaudis, finansiālā ziņā skarbi skāra arī manu ģimeni. Preses abonēšana kļuva par ekstru, ko mēs vairs nevarējām atļauties. Tāpēc es biju pusaudzis, kurš sēdēja bibliotēku lasītavās un lasīja avīzes un žurnālus. Atceros, ka mani valdīja milzīgas informācijas slāpes, ko daļēji, taču ne pilnībā, veldzēt līdzēja tieši bibliotēkas apmeklējumi. Šo slāpju remdēšanai bija arī savi mazliet uzjautrinoši blakusefekti, kas izpaudās tādējādi, ka mana leksika ievērojami atšķīrās no daudzu vienaudžu runas veida. Avīzes, žurnāli, grāmatas, radio un TV pārraides, kā arī dzīve kopā ar vecvecākiem izveidoja tādu mistrojumu, ka ar smaidu atceros draudzenes teikto – tad, kad iepazināmies, es esmu runājusi tādā! valodā. Man pašai par to tobrīd nebija ne jausmas, jo es jau nevienu dienu nebiju pavadījusi šķirti pati no sevis. Nebija ar ko salīdzināt.
Absolvējot vidusskolu, tēlaini izsakoties, man nebija skaidras vīzijas par to, kādā virzienā doties. Viena lieta, ko gan zināju skaidri – es gribu uz Rīgu, jo mana dzimtā pilsēta šķita kā galvā uzbāzts putekļains maiss, no kura jātiek ārā. Dzīve bija kaut kur citur. Manas draudzenes strādāja medicīnas jomā. Viena par medicīnas māsu Rīgā, Gaiļezera slimnīcā (tagad Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca), kur nodaļā bija medicīnas māsu palīga vakance. Finansiālā situācija ģimenē mudināja sākt strādāt, tāpēc devos lielajā dzīvē un pēc vidusskolas uzsāku darbu Gaiļezera slimnīcas Pulmonoloģijas nodaļā. Tas bija nopietns izaicinājums, jo slimnīcas man līdz tam bija mazpazīstama vieta. Darbs jebkurā medicīnas jomā un amatā ir prasīgs kā fiziski, tā garīgi. Darba dienās es strādāju nakts maiņās (no 18.00–8.00) un brīvdienās diennakts maiņās. Esmu lepna par šo dzīves skolu, jo pierādīju, ka man ir pa kaulam uzveikt nedrošību un ielekt nezināmajā. Protams, atalgojums medicīnā nav bijis un arī patlaban nav adekvāts darbam, kas jāveic.
Kāpēc izvēlējāties mācīties tieši Latvijas Kultūras skolā?
Nākamā gada vasarā es nolēmu, ka jāturpina mācīties un jāiegūst dokumentāli apstiprināta profesija. Es nejutu medicīnu kā savu sirds aicinājumu un slimnīcu kā vietu, kur vēlētos pavadīt ikkatru sava mūža darba dienu, tāpēc iesniedzu dokumentus trīs pavisam atšķirīgās mācību iestādēs. Mani interesēja fotografēšana (te jāpiemetina, ka tobrīd ikvienam nebija pat fotoaparāta – ziepjutrauka, nerunājot par viedajām kamerām telefonos un visādu smalku tehniku). Saistoša šķita tūrisma joma, jo manī bija nerealizētas alkas pēc tālām zemēm. Bibliotēkas bija vietas, kas šķita pazīstamas, tuvas un nozīmīgas, tādas, kur pavadīts daudz jauku brīžu, tāpēc trešā mācību iestāde, kur iesniedzu dokumentus, bija Latvijas Kultūras skola (LKS), kas izauklējusi tik daudzus kultūras darbiniekus. Tovasar es, pretstatā iepriekšējam gadam, izvēlējos pazīstamu jomu, nevis jaunu nezināmo. Nokārtojusi iestājpārbaudījumus, es sāku mācīties LKS. Izvēle bija vienlaikus gan nejauša, gan likumsakarīga. Agrāk neatminos prātojusi, ka kļūšu par bibliotekāri.
Latvijas Kultūras skolas bibliotekāru kurss
Foto no Evitas Hofmanes personīgā arhīva
Kādi spilgtākie studiju gadu iespaidi saglabājušies atmiņā?
Divi gadi, laiks, kurā tobrīd LKS tika apgūta bibliotekāra profesija, aizlidoja vēja spārniem. Mēs bijām mazs, draudzīgs un diezgan trakulīgs kurss. Pēdējais kurss, kurš mācījās klātienē. Pāršķirstot Latvijas Kultūras skolas 55. gadadienas izdevumu, tajā lasītais mudina pasmaidīt. Paraksts zem mūsu kursa fotogrāfijas vēsta: “Šīs meitenes lauzušas stereotipus, ka bibliotekāru kurss ir garlaicīgs, neievērojams un neaktīvs.”
Mācoties 2. kursā sāku darba gaitas. Pasniedzēja Ilizana Rudene, kuras lekcijas man allaž gāja pie sirds, kādu dienu teica, ka vairākās RCB filiālēs ir vajadzīgi darbinieki. Tajā skaitā arī uz pusslodzi, ko bija iespējams apvienot ar mācībām. Neatceros, ka tobrīd būtu īpaši alkusi atsākt strādāt, bet finansiālā situācija mudināja nolikt savas vieglās dienas un doties darba druvā. Bibliotekāra darba gaitas uzsāku 2001. gada decembrī RCB Mārtiņa bibliotēkā Pārdaugavā. Kolektīvs bija mazs – vadītāja Aldona Volkova un bibliotekāre Lidija Čivkule. Viņas mani uzņēma silti, un pēc lekcijām LKS, es ar prieku devos uz 5. tramvaju, lai brauktu uz darbu. Pēc kāda laika man sestdienās atļāva strādāt vienai. Sākumā tas bija nedaudz mulsinoši, bet vienlaikus lieliski. Jutos kā bērns, kuru kādu dienu pirmo reizi atstāj vienu pašu mājās, kad gaidāms nezināms skaits svešu ciemiņu, jo Mārtiņa bibliotēka bija bērnu bibliotēka, ko apmeklēja visu vecumu lietotāji.
LKS laiku un savas kursa biedrenes joprojām atceros ar spēcīgu nostalģiju. Kaut vai tūdaļ esmu gatava ceļot laikā, lai atgrieztos tajā laikā, vietā un kopā ar tiem cilvēkiem. Kolīdz būšu beigusi konstruēt savu laika mašīnu, pirmais reiss noteikti būs uz Bruņinieku ielu 57. Un es zinu, ka man būs ne viens vien līdzbraucējs!
Tā nu manis iesvaidīšana bibliotekāra kārtā notika gan teorētiski skolas solā, gan praktiski – strādājot. Esmu pārliecināta, ka tas ir labākais veids, kā uzsākt darbu kādā jomā. Darba prakse pieredzējušu, atbalstošu kolēģu lokā. Man ļoti paveicās ar pirmo bibliotēkas darba kolektīvu, jo bez lielas steigas un spriedzes varēju spert pirmos praktiskos soļus kā bibliotekārs, nevis tikai bibliotēkas lietotājs.
2003.gadā darbu turpināju RCB Bērnu literatūras nodaļā. Vairāk par šo laiku un manām atmiņām var palasīt Rīgas Centrālās bibliotēkas izdotajā “Bibliotekāru atmiņu grāmatā”.
Kā jutāties saņemot Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta gada balvu kultūrā “Baltais zvirbulis” nominācijā Rīgas pilsētas pašvaldības bibliotēkas darbinieks” par ceļojošās izstādes “100 grāmatas bērniem” kataloga tekstu veidošanu?
Uzzinot, ka saņemšu šo balvu, biju pārsteigta, bet iepriecināta un pagodināta. Šis panākums bija visas darba grupas kopdarbs, sākot ar izstādes ieceri, kas radās RCB direktorei Dzidrai Šmitai. Bez šīs interesantās idejas izstāde un katalogs nebūtu tapuši. Mans vislielākais paldies visiem, kuri bija līdzdalīgi izstādes un kataloga tapšanā, kā arī ikvienam, kurš to apmeklēja un piedalījās pasākumos!
Evita “Baltā zvirbuļa” pasākumā
Foto: Daina Ģeibaka
Esmu priecīga, ka izstāde, pēc ceļošanas pa Rīgas bibliotēkām, turpina īstenot savu mērķi: ar grāmatu starpniecību rosināt paaudžu dialogu un stāstīt par Latvijas grāmatniecības vēsturi kā lieliem, tā maziem. 2020. gadā izstāde viesojās Salaspilī, Ventspilī un ciemosies citviet lielākās un mazākās bibliotēkās.
Bibliotēkas, darbs kultūras jomā un izvēlētā profesija ir bijusi ļoti nozīmīga manas personības veidošanā un attīstībā.
Kādi iemesli mudināja uzņemties papilddarbus?
Primāri tā bija interese darboties žurnālistikas jomā, jo rakstīšana tās daudzveidīgajās formās allaž bijusi mana aizraušanās. Ne mazāk nozīmīgs faktors, protams, ir arī finansiālais aspekts. Tāpat kā ne vienam vien bibliotekāram, arī man papilddarbs ir vajadzīgs.
Medicīnas žurnālistiku uztveru kā darbu, kam ir ļoti liela pievienotā vērtība. Izdevums, kurā strādāju jau vairāk nekā desmit gadus, ir bezmaksas avīze, kurā galvenokārt publicētas intervijas ar medicīnas jomas speciālistiem vai arī viņu sagatavoti raksti par dažādām aktuālām tēmām. Augsti kvalificētu, izglītotu, zinošu ļaužu padoms un sniegtā objektīvā informācija ikvienam avīzes lasītājam ir pieejama bez maksas. Ja manas brīvdienas un atvaļinājuma dienas, kā arī brīvie vakari, kas veltīti šim darbam, var palīdzēt kādam cilvēkam saglabāt, uzlabot vai atgūt veselību, esmu gandarīta un priecīga. Avīze „Tauta un veselība” un tās specializētie pielikumi par onkoloģiju, bērnu veselību un citām tēmām ir pieejami lielākajos medicīnas centros visā Latvijā.
Nelielā darbošanās Latvijas Rakstnieku savienības laikrakstā “konTEKSTS” ir tematiski pietuvinātāka darbam bibliotēkā. Literatūras pasaule, rakstnieki, radošums, norises kultūras telpās – tas viss iet rokrokā. Reizi četros mēnešos, veidojot Latvijas lasītāju pirktāko grāmatu topu, iepazīstu arī tādus autorus un grāmatas, ko pati pēc savas iniciatīvas, intereses vai ziņkārības vadīta, visbiežāk nelasītu. Taču arī šai nodarbei atvēlētais laiks paplašina redzesloku.
Uzziņa.
“Plašākā publikā Evita Hofmane kā rakstniece parādījās strauji – jau debijas gadā kultūras periodikā publicēti četri stāsti. Kaut sākusi kā “gargabalniece”, ātri apguvusi īsprozas priekšrocības, vairākas desmitgades ietverošu vēstījumu kompresējot lakoniskā, bet vienlaikus niansēm bagātā stāstā. Viņas uzmanības centrā ir dzīve, kādu nu mēs to redzam savām acīm un dzirdam laikabiedru vēstījumos, fantāzijas pasauli atstājot citu autoru izpētei. Ikdienībā tiek pamanīti it kā nejauši sīkumi, detaļas, kas veido likteņus; izceļot tās saulītē, apžāvējot maigā iztēles vējā un izvēloties pareizo apgaismojumu, no tām izaug stāsts. Evitas Hofmanes proza mazāk tverama ar racionālo prātu, vairāk – ar visām maņām, tā atbrīvojot ceļu arī noklusētajam”. (Literatūrzinātniece Austra Gaigala).
Raksta prozu. Īsprozas publikācijas Latvijas drukātajos un interneta medijos (“konTEKSTS”, “Domuzīme”, “Punctum”, “Jaunā Gaita”, “Kultūrzīmes”).
2018. gadā patīkams pārsteigums – pēkšņi sevi piesaka jauna rakstniece. Kā un kad jums radās vēlme rakstīt?
Vēlme rakstīt mani pirmo reizi piemeklēja agros pusaudža gados, kad sāku izdomāt tēlus, sižetus, notikumus un tos pierakstīt. Rakstīju dienasgrāmatu. Nekad neesmu iemēģinājusi roku, rakstot dzeju, lai arī esmu dzirdējusi, ka daudziem jaunajiem autoriem tieši dzejas formā notiek pirmie radošie mēģinājumi. Līdz pat mācību sākumam Literārajā akadēmijā, es ne reizi nebiju mēģinājusi rakstīt arī īsprozu. Manas ieceres allaž bija vērienīgākas. Atceros, bija viens gads, man varēja būt 14-15 gadi, kad es praktiski atmetu daiļliteratūras lasīšanu, kas pirms tam bija mana otrā maize. Togad izlasīju tikai obligāti nepieciešamo skolas vajadzībām, un tas bija apmēram nekas. Brīvajā laikā biju tā aizrāvusies ar rakstīšanu, ka man bija zudusi jebkura interese par to, ko raksta citi. Man bija pašai savs rakstāmais un lasāmais materiāls. Mūzika allaž bijusi ļoti nozīmīga manas dzīves daļa, un tobrīd topošie darbi bija par mūziķu dzīvi, kuru tolaik gan pazinu tikai savā iztēlē.
Jūsu literārie tēli bieži darbojas padrūmā vidē, – slimnīca, cietums, grausti, vardarbība, narkotikas…, arī uzburtās ainas nereti liek šausmās nodrebēt: “Iznīcinātāju rēkoņai rimstot, kaimiņu zarnas karājās zaros” (Stīga) .
Minētās darbības vides ir tikai neliela daļa no tām daudzajām vietām, kur norit manu daiļdarbu varoņu dzīve. Medicīnas iestādes jau daudzus gadus ir vietas, kur iegriežos sava otrā darba – žurnālistes – gaitās. Šī pieredze nereti rada zināmu ierosmi un mudina reflektēt. Manā skatījumā slimnīca nav drūma vide. Tā ir vieta, kur dzīvo cerības. Darbinieki dodas uz darbu, lai palīdzētu saslimušajiem atgūt veselību. Pacientiem stacionārs sniedz iespēju atgūt veselību un dzīves kvalitāti. Kas notiktu, ja slimnīcu nebūtu? Protams, medicīnas aprūpes joma Latvijā ir kliba, taču mana pārliecība ir tāda, ka šajā darbā strādā daudz sirds cilvēku, kuru dzīves misija ir palīdzēt citiem.
Evitas stāsts “Vakardienas meklējot” portālā la.lv.
Cietumu tēma manā daiļradē pašlaik nav īpaši izvērsta, tikai vienā stāstā – „Mantiņas” (publicēts iiteratūras un filozofijas žurnālā „Punctum”). Nozieguma un soda tēma tikusi iztirzāta jau Bībelē. Mans gabals ir par atbildību. To, ka visam ir sava cena. Katra rīcība izraisa sekas.
Vardarbība ir tēma, kas skarbi ieskanas ne vienā vien manā prozas darbā. Kamdēļ tā? Tāpēc, ka vardarbība – psiholoģiska un/vai fiziska – ir valdījusi, pastāv un diemžēl arī būs sastopama ik uz soļa. Daudzas lietas, kas ir absolūti nepieņemamas, mūsu pasaulē pastāv kā norma. Piemēram, vardarbība ģimenē. Ir skumji redzēt statistiku par to, cik daudz bērnu skaitās saskārušies ar emocionālu vardarbību skolā vai ģimenē. Tā nav pat aisberga virskārta. Tās ir pāris sasalušas asaras no visām bēdām, ko izraud bērni un arī pieaugušie. Klusēšana, noliegšana, nosodījums un cietušo stigmatizācija, ja viņi tomēr runā, daļā sabiedrības ir ļoti, ļoti augsts. Tāpēc daudzi klusē, melo, izliekas, tiek sakropļoti vai mirst. Vardarbība rada vardarbību. Es rakstu, jo par ļaunumu ir jārunā. Es rakstu arī to vārdā, kuru klusums kliedz.
Stāsts “Stīga” ir balstīts vēsturiskos notikumos, kas norisinājušies 2. Pasaules kara laikā, tāpēc ainava – kā jau karā.
Es rakstu reālistisku prozu. Kādā no darbiem var iezagties arī kāds mistiski fantastisks notikums, taču – kas vakar bija fantastisks, šodien ir realitāte. Robeža starp reālo un izdomu ir netverama un nav atzīmēta nevienā kartē. Manas prozas tēmu izvēle nav pašmērķīga. Es netīksminos vai necenšos šokēt. Es rakstu par jautājumiem, kuri šķiet nozīmīgi, kuri manī pulsē un vēlas tikt ārā.
Personāžu darbība nereti notiek pagātnes laikā, kuru Jūs neesat piedzīvojusi. Kāpēc tāda izvēle?
Mani prozas darbi ir dažādi. Šeit akcentētā pagātnes forma nav tik izteikta, kā varētu domāt, balstoties uz līdz 2019. gadam publicēto internetā un drukātajos izdevumos. Būtībā tikai “Silta vieta” un “Stīgas” notikumi raisās laikā, kurā manis pašas vēl nebija. Citos publicētajos (un arī nepublicētajos) īsprozas darbos esmu klātesoša, ja ne pati ar savu dzīves pieredzi, tad dzīvojusi tajā laikā, pazinusi cilvēkus, laikmetu, krāsas un otas.
Man savā daiļradē nav interesanti visu laiku riņķot ap sevi. Arī tamdēļ, ka redzu autorus, kuri publicē, piemēram, stāstu krājumu, kurā rakstnieks pats no sevis neatiet ne par desmit centimetriem, lai arī it kā raksta par dažādiem citiem cilvēkiem. Man patīk pētīt dažādas jomas, tematiku. Tas ir viens no iemesliem, kamdēļ citkārt lēni rit pats rakstīšanas process. Es tik aizrautīgi iegrimstu tēmas izpētē, ka rakstīšanai paredzētais laiks rezultējas ar lielu izlasīto apjomu, jaunām, interesantām zināšanām, bet mazu uzrakstīto apjomu.
Vai nav iecerēts kāds stāsts saistībā ar bibliotēku – uz pozitīvām vērtībām orientētu vidi?
Tādi daiļdarbi top. Viens no tiem – īsprozas gabals, otrs – iecerē apjomīgāks. Bibliotēkas un mana darba dzīve glabā daudz stāstu. Pieļauju, ka ne viena vien ideja vēl izšķilsies arī turpmākajos darba gados.
Kā veicas darbs pie iecerētā stāstu krājuma?
Darba process pie stāstu krājuma notiek iedvesmoti, bet nesteidzīgi. Ieceru ir pulka. Es nesirgstu ar ideju trūkumu, drīzāk interešu jomu un ierosmju pārpilnību, kas drūzmējas un stumdās, cīnoties par manu uzmanību, laiku un vietu prioritāšu saraksta augšgalā. Ir stāsti, kuru varoņi un sižeti manā dzīvē iejoņo spēji un pieprasa tūlītēju un nedalītu uzmanību. Citi dzīvo kopā ar mani ilgu laiku, ir pastāvīgi klātesoši, bet pacietīgi gaida, kad sākšu tos skicēt. Radīšana man sagādā lielu prieku un ir viena no mīļākajām nodarbēm.
Ir dažas lietas, kas ir mainījušās, kopš atsāku rakstīt un mācījos Literārajā akadēmijā. Viena no tām – esmu kļuvusi daudz prasīgāka pret autoriem, kuru darbus lasu. Otra – tad, kad sāku rakstīt, es primāri rakstīju sev, jo jutu tādu nepieciešamību – izteikties rakstveidā un radīt. Tagad es rakstu ar domu un vēlmi, lai agrāk vai vēlāk zināma daļa manis radītā tiktos ar lasītājiem. Tā ir būtiska atšķirība, kas arī stimulē pilnveidoties, jo viena lieta ir rakstīt sev vienai, otra – arī citiem. Esmu ļoti pateicīga gan drukātajiem, gan interneta izdevumiem, kuru satura veidotāji un redaktori ir novērtējuši manis radīto un snieguši iespēju publicēt darbus.
“konTEKSTĀ” veidojat rubriku “Grāmatnīcās topā”. Kādas grāmatas jums šobrīd ir topā? Vai jums ir kāds īpaši iemīļots rakstnieks, grāmata?
Jāteic, ka, pretēji iepriekš minētajai ainai par rakstīšanas uzsākšanas efektu uz lasīšanas procesa sarukšanu, tagad, otrajā radošā uzplaukuma laikā, es sāku lasīt daudz vairāk nekā tad, kad nerakstīju. Piemēram, 2019. gadā izlasīju simts grāmatas – gan bērnu, gan pieaugušo, kā darba vajadzībām, tā savas lasītkāres vadīta. Simts – tas izskatās un arī ir daudz, bet šajā skaitā ietilpst kā plānas bērnu grāmatas, ko var pievārēt desmit minūtēs, tā biezi 500+ romāni, tāpēc nav gluži tā, ka ik mīļu, brīvu brīdi mani var redzēt ar kādu milzu monogrāfiju rokās.
Lasīšana rakstniekam ir ļoti nepieciešama, bet vienlaikus tā ir ļoti traucējoša, jo apēd laiku, ko varētu veltīt savai daiļradei. Tā nu mani varoņi nereti cīnās ar citu autoru varoņiem par laiku, vietu un tiesībām piedalīties manā dzīvē.
Lasu dažādas grāmatas – gan daiļliteratūru, gan nozaru. Ļoti aizrauj mūziķu un grupu biogrāfijas un autobiogrāfijas. Mūzika arī ir viena no manas dzīves kaislībām, kurai nācās paiet maliņā, kad atsāku radošo rakstīšanu.
Ar interesi sekoju savu Literārās akadēmijas Prozas meistardarbnīcas kursa biedru literārās karjeras attīstībai. Mēs esam ražīgs kurss. Šo divu gadu laikā kopš absolvēšanas grāmatas iznākušas Rolandai Bulai, Ramonai Indriksonei, Ingrīdai Zaķei, 2020. gadā iznāks Vijai Laganovskai un būs vēl. Mēs esam talantīgi, uzņēmīgi un mērķtiecīgi, tamdēļ ikviens no mums, ja vien meklēs un būs gana cītīgs, atradīs savu vietu literatūrā.
Jau ilgāku laiku jūtu īpašu iekšēju saikni ar Somiju, tostarp arī literatūras darbiem, tamdēļ ikvienas somu autora grāmatas tulkojums latviešu valodā izraisa īpašu uzmanību. Ir autori, kurus lasot man gribas skaļi izsaukties – kā tu zināji?! – tik lielā mērā es spēju identificēties ar viņu varoņiem. Arī viņiem pašiem, jo arī autors vienmēr ir klātesošs savos darbos. Viena no manām iecienītākajām somu autorēm ir Rīka Pulkinena.
Vienus no spilgtākajiem pagājušā gada lasīšanas piedzīvojumiem sagādāja nīderlandiešu autora Hermana Koha provokatīvais romāns „Vakariņas” un armēņu autores Narinē Abgarjanas aizkustinošais darbs „No debesīm nokrita trīs āboli”. Pateicoties „Jāņa Rozes apgādam” un darbībai LRS avīzē „konTEKSTS”, man bija iespēja satikt un intervēt abus šos lieliskos autorus. No latviešu autoru darbiem īpaši atmiņā palicis Ineses Dreimanes vēsturiskais romāns „Vēstule ar pielikumu”.
Tomēr mana visiecienītākā autore ir Evita Hofmane. Viņas daiļrade gan pagātnes šķērsgriezumā, gan nākotnes perspektīvā mani interesē visvairāk. Dienas, kad sagaidu kādu jaunu viņas prozas publikāciju, ir svētku dienas. Grāmata, kuras iznākšanu es gaidu visvairāk, ir tā, ko viņa reiz sarakstīs un kāda izdevniecība izdos.
Paldies par sarunu!
2020. gada 18. martā.
Evita Hofmane atbildēja uz RCB Bibliotēku dienesta galvenās ekspertes bibliotēku jomā Intas Sallinenes jautājumiem.
