Saruna ar RCB Imantas filiālbibliotēkas galveno bibliotekāri NATAĻJU MINAJEVU.
“Bibliotēkā strādā radošs, draudzīgs kolektīvs. Problēmas personāla jomā nav”. Tā rakstīts RCB Imantas filiālbibliotēkas 2019.gada pārskatā. Divām no deviņām RCB Imantas filiālbibliotēkas darbiniecēm ir vienādi uzvārdi – Minajeva: Tamāra un Nataļja. Uz sarunu aicinu vienu no viņām – galveno bibliotekāri Nataļju Minajevu.
Nataļja perfekti pārzina informācijas meklēšanas un izguves jaunās iespējas, izcili orientējas daiļliteratūrā, viņai ir teicamas komunikācijas prasmes, sirsnīgs smaids… un šo pozitīvo uzskaitījumu vēl varētu ilgi turpināt, bet aicināšu pašu Nataļju atbildēt uz dažiem jautājumiem.
Kāpēc izvēlējāties bibliotekāra profesiju?
Kopš bērnības man bija īpaša attieksme pret grāmatu. Mūsu ģimenē grāmatai vienmēr tika atvēlēta īpaša vieta un statuss. Mammai bija draudzene, Maigas tante, kura savā laikā strādāja grāmatu veikalā “Globuss” Aspazijas bulvārī. Katru reizi, atnākot pie mums ciemos, Maigas tante atnesa man dāvanu – jaunu grāmatu. Pārsvarā tās bija lielas, krāšņas grāmatas, biezos vākos, ar kolosālām ilustrācijām. Līdz šim atceros to brīnuma gaidu sajūtu, ar kuru katru reizi atvēru jauno grāmatu. Pakāpeniski izveidojās mana personīgā bibliotēka, kurai bija atvēlēts diezgan daudz vietas. Man ļoti patika kārtot grāmatas plauktā, pārlasot un šķirstot tās. Mana pirmā iepazīšanās ar bibliotēku notika vēl tajos laikos, kad apmeklēju bērnudārzu, kas atradās slavenā kinoteātra “Ударник” pagalmā. Cik es atceros, mēs apmeklējām tuvāko rajona bibliotēku un tā laikam bija tagadējā filiālbibliotēka “Rēzna”. Bija 1978.gads, protams, es atceros ne visu, tikai epizodiski. Bibliotekāre parādīja mums grāmatu par Buratīno, nedaudz kaut ko pastāstīja, un tas bija viss. Diemžēl no bērna skata punkta pirmā vizīte bibliotēkā bija vilšanās. Gribējās grāmatas paņemt rokā, pašķirstīt, bet mums neļāva. Tādas, lūk, bērnības atmiņas. Realitātē… sākumā neredzēju sevi bibliotekāra lomā, gribēju saistīt savu dzīvi ar aviāciju. Apkārt visi runāja vienā balsī, ka es pēc skata un talantiem esmu “izlieta” stjuarte. Bet liktenis bija lēmis savādāk. Tomēr nostrādāja senā kaislība – grāmata un lasīšana, kā arī nepieciešamība pastāvīgi atrasties informācijas plūsmas centrā.
Kā iepazināties ar RCB Imantas filiālbibliotēkas vadītāju Tamāru Minajevu?
Ar Tamāru iepazinos kā ar sava puiša mammu. Toreiz es vēl nezināju, ka Tamāra strādā Imantas bibliotēkā. Es Imantas bibliotēkā sāku strādāt 1991.gada 2.augustā.
![](https://www.rcb.lv/wp-content/uploads/2020/04/Natalja_Minajeva_intervija_2020-7.jpg ""Kāpēcīšu skola"")
![](https://www.rcb.lv/wp-content/uploads/2020/04/Natalja_Minajeva_intervija_2020-6.jpg ""Kāpēcīšu skola"")
Vai RCB Imantas filiālbibliotēka ir jūsu pirmā darba vieta?
Nē. Pirms tam strādāju skaitļošanas centrā RVTK. Darbs bija interesants. Es paspēju pastrādāt ar skaitļošanas tehnikas “dinozauriem”, tādiem kā ES-4 sistēma un SM. Joprojām atceros, kā maiņas sākumā bija jāliek lielajos skapjos ruļļi ar magnētiskām lentēm un jāinstalē ārējie datu nesēji diski liela izmēra iekārtās. Pēc kāda laika sākās pāreja uz pirmajiem personāldatoriem IBM. Lielākais mīnuss bija darbalaiki un maiņas. Strādājam pa 12 stundām. No 8.00 līdz 20.00, nākamajā dienā no 20.00 līdz 8.00, un tad 2 dienas brīvas. Tādu ritmu personīgi man bija grūti izturēt, īpaši nakts maiņas, un pēc 2 gadiem es aizgāju.
Vai atceraties savu pirmo darba dienu bibliotēkā ?
Miglaini, bet tomēr atceros. Ļoti uztraucos, kā mani pieņems kolektīvs, jo gāju uz darbu ne kā parasta jaunā kolēģe, man bija cits statuss. Esmu līdzsvarots, komunikabls cilvēks, ar humora izjūtu. Gandrīz viss kolektīvs mani pieņēma, un mēs ātri atradām kopīgu valodu un intereses. Dažas kolēģes pret mani izturējās visnotaļ vēsi, un es arī nekad necentos izcīnīt viņu labvēlību un tādēļ sevī kaut ko mainīt. Vienmēr esmu uzskatījusi un uzskatu, ka, ja jums manī kaut kas nepatīk, tad tās jau ir jūsu problēmas. Jāpiebilst, ka ļoti ilgu laiku nācās dažiem kolēģiem pierādīt, ka darba attiecības un mājas attiecības nav saistītas.
Pirmajā “RCB gadagrāmatā 2003” publicēta RCB Imantas filiālbibliotēkas vadītājas Tamāras Minajevas intervija. Uz jautājumu ”Kāds ir jūsu ģimenes modelis?” Tamāra atbild: “Dzīvojam kopā trīs paaudzes. Es uzskatu, ka tas ir pareizi. Vecākajai ģimenes sievietei ir jābūt tik gudrai, lai prastu atzīt savas kļūdas un piekāpties. Nevajag gaidīt, lai jaunie šai ziņā būtu gudrāki. Mums ir izveidojušās ļoti labas attiecības. Ceru, ka tādas būs arī turpmāk, jo ģimene ir mana stiprā aizmugure. Mēs pat izklaidējamies visi kopā. Mans vīrs prot gatavot ļoti garšīgus ēdienus. Man ir ļoti labs dēls, kādu es varu novēlēt visiem vecākiem. Mana vedekla Nataša ir bibliotekāre. Viņa strādā mūsu bibliotēkā un studē bibliotēku zinātnes. Mājās par bibliotēku un darbu runājam reti, mums ir citas sarunu tēmas. Mazbērni Eduards un Aleksandrs mācās Anniņmuižas ģimnāzijā, viens sestajā, otrs pirmajā klasē”. (Minajeva Tamāra. Sapratu, ka tagad dzīvoju starp grāmatām. RCB gadagrāmata, 2003, 148.lpp). Kopš tās intervijas ir pagājuši septiņpadsmit gadi. Kā jūs komentētu Tamāras teikto? Kādas vērtības, tradīcijas ģimenē ir saglabātas? Ko tagad dara Eduards un Aleksandrs?
Negribētos komentēt tik sen atpakaļ teikto. To lai dara Tamāra pati. Es, savukārt, varu piebilst, ka attiecības mums ir stabili labas. Tradīcijas ģimenē paliek nemainīgas: netīros – nomazgāt, atvērto – aizvērt, izsalkušo – pabarot, noskumušo – apskaut un mierināt. Viss ir vienkārši. Bērni jau ir pieauguši cilvēki un dzīvo katrs savu dzīvi. Pirms 6 gadiem Eduards pabeidza augstskolu un saņēma TSI aviācijas speciālista diplomu, strādā Smartlyx aviokompānijā un paralēli mācās aviācijas maģistratūrā. Aleksandrs arī ir absolvējis augstskolu – RSU, juridisko fakultāti.
Varbūt jau esat vīramāte?
Nē. Pagaidām veidot jaunu ģimeni nav dēlu plānos. Bet kas to lai zina. Viss var notikt ļoti ātri un negaidīti.
Kādai ir jābūt “gudrai” vedeklai?
Uff… Man šķiet, ka atslēgvārds šeit ir GUDRS, pārējais jau ir atkarīgs no jūsu sociālās lomas ģimenē un sabiedrībā: sieva, māte, kolēģe, vedekla, vīramāte, sievasmāte, priekšnieks, padotais utt. Mana dzīves pieredze rāda, ka eksistē divas paralēles: dēls – māte un vīrs – sieva. Ģeometrijas likums nosaka, ka paralēles nekad nekrustojas. Ja visi ievērtu šo elementāro likumu un nejauktos svešā paralēlē, tad vispār būtu daudz mazāk problēmu.
Ko jūs esat mācījusies no Tamāras bagātās dzīves un darba pieredzes ?
“Galms veido karali”! Es uzskatu, ka mūsu kolektīvā ir pareizi sadalīti amata pienākumi. No katras tiek prasīts pēc viņas spējām: kādai labāk padodas strādāt ar tehniku, kādai vadīt pasākumus, kādai saskarsme ar cilvēkiem. Tamāra nekad nebaidās savākt komandu no spilgtām un talantīgām personībām, kuras strādā ar maksimālu atdevi. Jāpiebilst, ka Tamāra vienmēr aizstāv sava kolektīva intereses, dažreiz esot pretrunās ar administrāciju. Būt vadītājai, līderim, tas nenozīmē realizēt savas ambīcijas, precīzāk tā ir milzīga atbildība par darba procesa organizēšanu un savu kolektīvu.
Kādi ir galvenie nosacījumi, kā mūsdienu konkurences apstākļos veidot draudzīgu un radošu kolektīvu?
Man šķiet, ka mums kolektīva iekšienē konkurence nepastāv. Nav jau ko dalīt! Visas strādājam vienādos apstākļos, ar vienādu algu un vienādiem amatiem. Pārējais atkarīgs jau no rakstura īpašībām, kādai ir līdera īpašības, citām komforta zona ir būt izpildītājai. Universāla recepte neeksistē, jo vienmēr ir jāreaģē atbilstoši konkrētajiem apstākļiem un problēmai.
Kādas ir kolektīva tradīcijas?
Izteikšos var būt banāli, bet mēs kopā svinam kolēģu vārda un dzimšanas dienas. Tas ir ļoti svarīgi mums, kaut nedaudz atvēlēt laiku neformālai saskarsmei, vienkārši pasēdēt un parunāties par nesaistītām tēmām, bet šādā gaisotnē apspriesti darba jautājumi ļauj uz tiem paraudzīties no cita rakursa, rodas jaunas idejas. Vēl mums ļoti patīk apmainīties ar anekdotēm un vienkārši no visas sirds pasmieties. Mūsu kolektīvā tiek ļoti cienīta humora izjūta.
Kādas rakstura īpašības kolēģos vērtējat visaugstāk?
Profesionalitāti un atbildību. Spēju strādāt komandā. Sirsnīgas attiecības savā starpā, lai vienmēr var saņemt atbalstu no savu kolēģu puses.
Vai nekad nav gribējies mainīt profesiju, darba vietu?
Protams, ka gribēju. Cilvēkam ir nepieciešamas pārmaiņas. Savulaik provējos telediktores vietai. Ja vien tas kanāls būtu ilgāk pastāvējis, kas zina, kur es būtu šodien… Bet tā – pagaidām ir citi amata pienākumi, darba apstākļi bibliotēkas ietvaros. Kas būs tālāk, man grūti prognozēt. Dzīve rādīs.
Paveiktais, ar ko lepojaties, mirkļi, kurus gribējies apstādināt?
Apstādināt neko negribu, jo esmu pārliecināta, ka viss skaistākais un interesantākais vēl priekšā. Cenšos mazāk skatīties pagātnē, jo tur nekas jauns nav. Bet tas nenozīmē, ka visas dzīves mācības jau aizgājušas garām. Vislabākais dzīves skolotājs – pieredze. Godīgi sakot, ņem dārgi, toties saprotami izskaidro.
Dzīves skaistākie mirkļi?
Skaistākie mirkļi dzīvē: visdrīzāk tie saistīti ar bērniem. Kā katrai mātei man ir prieks un lepnums par dēliem, kuri veiksmīgi absolvējuši augstskolu. Kā arī skaistākie un spilgtākie dzīves mirkļi saistīti ar ceļojumiem. Bija ļoti interesanta pieredze, kad man radās tāda unikāla iespēja ieiet Boeing lidmašīnas pilota kabīnē, iepazīties ar ekipāžas kapteini, uztaisīt dažas bildes. Jāpiebilst, ka man tādā ziņā ir paveicies. Vairākas reizes biju uz tankera borta, pat izgāju jūrā, tagad zinu arī, kā izskatās no iekšpuses virsskaņas iznīcinātājs. Esmu pabijusi arī zemūdenē. Droši apgalvoju, klaustrofobijas man nav!
Spilgtākie mirkļi, kas saistīti ar darbu: varu nosaukt pagaidām vienu notikumu, kur bija gan draivs, gan ekstrīms: kad Imantā sāka mainīt logus ziemas vidū. Ārā -20 grādi, mēs sēžam virsdrēbēs, bet lasītāji nesalst, viņi tikai nāk un nāk. Lūk, ko nozīmē slāpes pēc informācijas un mīlestība pret bibliotēku.
Vai bibliotekāra darbs mūsdienu sabiedrībā tiek novērtēts?
Viennozīmīgi atbildēt grūti. Kopumā jā, bet ir nianses. Sāksim ar to, ka mūsdienu sabiedrībā valda patērētāja kults. Diemžēl šī kulta sekas jūtamas arī bibliotēkās. Īpaši tas izpaužas jauno māmiņu vidū, kuras uzskata, ka visi apkārt viņām parādā. Tagad, atnākot ar bērnu uz bibliotēku, nezinu kāpēc, tādas māmiņas savas vecāka funkcijas pārceļ uz bibliotēkas darbiniekiem. Es uzskatu, ka tas nav pareizi. Arvien biežāk nākas noklausīties pretenzijas no lasītāju puses, kāpēc bibliotēkā nav kādas konkrētas grāmatas, kāpēc tagad viņiem jābraukā pa citām filiālēm, lai dabūtu meklēto grāmatu. Uz aicinājumu savlaicīgi elektroniskajā katalogā pašiem apskatīties, kur un kas ir atrodams, reizēm nākas uzklausīti visai nepatīkamus komentārus. Cilvēki ir pieraduši, ka visu var dabūt tūlīt, uz vietas un tieši tādā formātā, kā viņiem vajag.
![](https://www.rcb.lv/wp-content/uploads/2020/04/Natalja_Minajeva_intervija_2020_8.jpg "Gatava Ziemassvētku lasījumiem bērnudārzā "Margrietiņa"")
Kādu jūs redzat nākotnes bibliotekāru un bibliotēkas apmeklētāju?
Protams, ka bibliotekāra profesija neizzudīs. Ļoti iespējami, ka pārveidosies, bet neizzudīs. Ja mēs ieskatāmies vēsturē, ir skaidri redzams, ka bibliotekāra profesija un tās funkcijas jau krietni atšķiras no senlaikiem. Nav jēgas iedziļināties detaļās, bet pietiekami paskatīties uz LU Sociālo zinātņu fakultātes bakalaura programmas nosaukumu “Informācijas pārvaldība”. Pašreiz var droši apgalvot, ka mūsdienīgs bibliotekārs ir pilnvērtīgs informācijas moderators, kurš labi orientējas informācijas plūsmā, nodarbojas ar informācijas vākšanu, apstrādi un organizēšanu, glabāšanu, informācijas meklēšanu un izguvi, kā arī izplatīšanu. Pēc manām domām bibliotekāra profesija attīstīsies tālāk tieši šajā virzienā.
Ar ko RCB Imantas filiālbibliotēka ir īpaša un atšķirīga pārējo RCB sistēmas bibliotēku vidū? Ar ko tā ir mīļa jums?
Nesalīdzināšu mūsu filiāli ar citām, jo katram bibliotekāram tā mīļākā ir tieši savējā, kurā ieguldīts laiks, enerģija un dvēsele.
Ko no pēdējā laikā paveiktā bibliotēkā vērtējat visaugstāk?
Nevar nošķirt, kurš no bibliotēkas darbiem ir svarīgāks, kurš mazāk nozīmīgs, kurš vērtīgāks vai bez kura var iztikt. Vērtība ir cilvēkiem, komandai, kas diendienā cītīgi strādā, lai lasītāji mūs ir priecīgi redzēt arī uz ielas.
Kāda nozīme ir lasīšanai un grāmatai jūsu dzīvē?
Viss atkarīgs no tā, ko tu lasi. Ja runa ir par daiļliteratūru, mīļākajiem autoriem un grāmatām, tad tā ir atpūta un iespēja atslēgties no realitātes un problēmām. Ja mēs runāsim par darbu – tad lasīšana un informācijas avoti ir mani darbarīki, bez tiem nekā. Elementāri, ja kāds man prasa par, teiksim, jaunu skandalozu grāmatu, es cenšos to pati izlasīt, lai sastādītu personīgo subjektīvo viedokli, nekā operēt ar svešām emocijām vai uzskatiem. Pēc dabas esmu tāds cilvēks, kurš nevar eksistēt informācijas vakuumā. Līdz ar to es jūtos komfortabli lielās informācijas plūsmās. Blakus man pastāvīgi skan radio ar pēdējām ziņām, atvērti vairāki ziņu portāli internetā, kā arī sekoju informācijai sociālajos tīklos.
Klasiskā vecā, labā grāmata man ir kaut kas gandrīz sakrāls. Protams, pēc iespējas dodu priekšroku klasiskai grāmatai, un tās lasīšana ir īsta atpūta. Savukārt mūsdienīgā dzīve ar savu trako ritmu nosaka arī manu dzīvesveidu. Lasīšanai paliek arvien mazāk laika. Tāpēc es klausos audiogrāmatas. Un ziniet? Man patīk. Ceļā, veicot kādu darbu mājās, braucot transportā, paralēli es klausos lejuplādētas audiogrāmatas. Forša laika taupīšana. Lasīt no planšetes vai no citām ierīcēm man gan nepatīk.
Vai jums ir mājas bibliotēka? Pēc kādiem principiem to veidojat?
Nosacīti ir. Neteikšu, ka liela. Grāmatu mums pietiekami daudz ir darbā. Mājās cenšamies turēt tikai tās grāmatas, kuras tiešām ir vērtīgas mūsu skatījumā. Vienkāršāk sakot, tikai tās, kas patīk un kuras laiku pa laikam ir vēlme pārlasīt. Izņemot klasisko grāmatplauktu, man ir mana personīgā bibliotēka, kura atrodas mana klēpjdatora cietajā diskā. Tā ir audiogrāmatu kolekcija, ko es labprāt klausos. Man ir īpatnēja gaume, man patīk fantastika. Fantastika visās tas izpausmēs. Ļoti cienu A.Azimova, Nika Perumosa, Rodžera Žeļazna, S.Lukjanenko, Andreja Beļanina daiļradi.
Iecienītākās brīvā laika nodarbes?
Vislielākais hobijs man ir ceļošana. Protams, ne vienmēr sanāk, bet es izmantoju katru iespēju apmeklēt kādu interesantu vietu. Pēdējais ceļojums bija uz Balkāniem. Es vienkārši iemīlējos Melnkalnē, tās dabā, cilvēkos, glāsmainajā Adrijas jūrā. Brīvajā laikā es labprāt noskatos kādu jauku dinamisku filmu ar savdabīgu, nešablonisku sižetu, arī kādu kvalitatīvu mistiska vai asa sižeta filmu. Esmu liela mūzikas cienītāja. Kad es neklausos audiogrāmatu, man vienmēr austiņās skan mūzika: pārsvarā tas ir roks. Klasiskais roks: U-2, Duran Duran, Stings, A-ha. Patīk tādas grupas kā Enigma, Gregorian. Ja izdodas apmeklēt kādu no šo mākslinieku koncertiem, tad man ir pozitīvu emociju lādiņš ilgam laikam.
Kas jūs uztrauc mūsdienu pasaulē, arī bibliotekārajā?
Uztrauc cilvēku bezatbildība. Pēdējie pasaules notikumi ar Covid-19 vīrusa izplatīšanos krāšņi parāda, ka cilvēki pēc savas būtības ir ļoti bezrūpīgas būtnes. Uztrauc nespēja domāt kritiski un nespēja laicīgi pieņemt svarīgus lēmumus un uzņemties atbildību.
Ar Nataļju Minajevu sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene, 2020.gada 15.aprīlī.
