1990.gada 4.maijā Augstākā padome ar 138 deputātu balsīm pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
1990.gada 4.maijs un 2020.gada 4.maijs. Šīs dienas šķir trīsdesmit gadu. Sagaidot svētku dienu, Rīgas Centrālā bibliotēka un filiālbibliotēkas sagatavojušas virtuālu izstādi, kurā skatāmi tā laika notikumus, kā arī bibliotēkās notikušus pasākumus atspoguļojoši fotoattēli.
Fotoattēli sniegs ieskatu, kā RCB filiālbibliotēkās atzīmē Latvijas neatkarībai veltītos Baltā galdauta svētkus. Dalīties atmiņās par šiem notikumiem un to laiku mūsdienu kontekstā aicinājām arī bibliotēku darbiniekus un sadarbības partnerus.
Svētku sajūta
Foto: Anita Tarvida, Nataļja Minajeva, Daiga Lapāne, Sanita Goldšmite
![](https://www.rcb.lv/wp-content/uploads/2020/04/Latvijai_Zemgale-scaled.jpg "Svētkiem saposušās RCB filiālbibliotēkas "Zemgale" bibliotekāres Dzidra Gudļevska (tagad bibliotekāre filiālbibliotēkā "PŪce") un Sallija Krauze")
2020.gada aprīlī atmiņās dalās dzejnieks Valdis Rūja
Valdis Rūja “Brīvības ielas stāstos”
„Daži vārdi par Latvijas dziesmoto revolūciju – 3.Atmodu un 4.maiju.
Latvijas vēsturiskā pagrieziena laikā (no izdevniecības darba aizgāju pensijā) ilgāku laiku dzīvoju Jūrmalā – īrējām istabu arī Rakstnieku mājā Dubultos. Piedalījāmies vietējos pasākumos, sadevāmies rokās pie Baltijas jūras, uzstājos bibliotēkās. Sagaidīju Atmodu ar garāku dzejoļu ciklu par cīņām pret Bermontu, aizsūtīju to Patriotisko dzeju konkursam Toronto, cikls saņēma 3. prēmiju. Fragmentu drukāja „Strēlnieku avīze” Latvijas Strēlnieku muzejā, to lasīja arī ļaudis uz 1991. gada janvāra barikādēm. Pilns cikla „Daugavas sargi” teksts publicēts manā grāmatā „Rīgas puikas tiltu taisa”, ko dāvināja Rīgas dome visām galvaspilsētas skolām.
2018. gada pasākumā „Brīvības ielas svētki” vairākās vietās pilsētvidē visas Brīvības ielas garumā bija izvietoti stendi, kur ikviens interesents varēja iepazīt laikabiedru atmiņas par Brīvības ielu un notikumiem tajā, arī man tika parādīts liels gods: 6. tramvaja gala punktā Juglā bija stends ar īsu biogrāfisko ziņu par manu mūžu un kultūras darbību, kā arī fotouzņēmums. Tādi stendi bija veltīti arī Džemmai Skulmei un citām personībām”.
Krāc un puto Daugava,
Atmiņām sirds pilna.
Kā tu spēji, Daugava,
Velt tik augstu vilni?
Visu mūžu, Latvija,
Es uz tevi gāju.
Kad es guršu, Latvija,
Dod man mūža māju…
(Teksts no populāras dziesmas ar dzejnieka Valda Rūjas tekstu.)
Pasākumi bibliotēkās
![](https://www.rcb.lv/wp-content/uploads/2020/04/Dainis_Ivans_Zemgale-scaled.jpg "RCB filialbibliotēkas "Zemgale" rīkotā tikšanās ar Daini Īvānu skolu audzēkņiem")
Atmiņu mozaīka
„Atceros, ka klausījos balsošanas rezultātus radio. Bija satraukums un neziņa par to, kāda tad būs šī neatkarība, jo par pirmo neatkarības laiku neko daudz nezināju. Mamma bija vēstures skolotāja un neko nebija stāstījusi. Sargāja mani, lai skolā kaut ko lieki neizrunātos. Atceros, ka reiz uz ielas vēroju, kā bariņš cilvēku gāja ar paceltu Latvijas karogu. Tad gan sirsniņa notrīsēja, jo redzēju to pirmoreiz. Tas šķita kas īpašs,” atceras Līga Zītara.
„1990. gada 4. maija pēcpusdienā biju Jēkaba ielā. Satraucoši! Augstākās Padomes deputāti balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Prieks un asaras! Mums izdevās! Deputāti nāca ārā no Jēkaba ielas nama. Visi devāmies uz Daugavmalu,” atmiņās dalās Rīgas Centrālās bibliotēkas Juglas filiālbibliotēkas lietotāja Aina Audze.
„Emociju atmiņas. Esmu padomju laika bērns. Vienīgais bērns vidēji pārticīgā ģimenē. Bērnība – saulaina, jaunība skaista – zāle zaļāka un debesis zilākas! Mamma laulājoties paturēja savu uzvārdu. Teicās, ja laiki mainīsies, varbūt varēs atgūt mājas, zemi un būs vieglāk juridiski pierādīt piederību. Es domāju un teicu: “Nu ko Tu, mammu, kas gan var mainīties?” Un tomēr mainījās!
„Atmodas laiks bija pārsteidzošām emocijām bagāts! Dziesmotā revolūcija, mītiņš par sarkanbaltsarkano karogu Mežparkā. Atgriešanās mājās – tramvaji ļaužu pilni, bet visi draudzīgi, laipni, starojoši. Turpinās sadziedāšanās. Vēl tagad to atceroties, skrien tirpiņas.
No 1990. gada 4. maija atceros, ka skatījāmies TV ar satraukumu, bažām, cerību un tad lielu PRIEKU! Lai gan īsti nesapratu, kas tā par Neatkarību un Brīvību, jo manam gada gājumam nebija ar ko salīdzināt. Prieks ir galvenais, ko atceros!
Un tad satraucošais 1991. gada sākums. Neizprotami un baisi kadri no Viļņas! Cilvēku upuri! Tautas frontes līderis Dainis Īvāns aicina uz manefestāciju Daugavmalā! Tā ir svētdiena, 13.janvāris. Man gada nogalē uzstādīta onkoloģiska diagnoze, 14.janvārī jābūt slimnīcā uz operāciju. Tomēr lēmums, ko kopā ar vīru pieņēmām, ir viennozīmīgs. Dosimies, pievienosimies manifestācijai! Manī ir spēcīga pārliecība, ka jāizpilda savs pilsoņa pienākums pret Dzimteni! Varbūt pēdējo reizi! Un šis patriotisms aizēno bažas un bailes par manu rītdienu!
Tagad domāju, ka tieši 4.maijs bija tas pagrieziena punkts, kas radīja apzināto valsts un pilsoniskuma apziņu. Vai tad mēs ietu uz manefestāciju padomju laikā? Domāju, ka nē, jo tad zinājām tikai 1.maija un 7.novembra demonstrācijas, no kurām centāmies izvairīties”. Šīs atmiņas saņemtas anonīmi.
