Uz jautājumiem atbild Rīgas Centrālās bibliotēkas ārējā apkalpošanas punkta „Saulaino dienu bibliotēka” Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā galvenā bibliotekāre ILZE SILIŅA.
Rīgas Centrālās bibliotēkas (RCB) ārējais apkalpošanas punkts “Saulaino dienu bibliotēka“ ir īpašs, jo atrodas Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) un apkalpo tās klientus, viņu apmeklētājus un slimnīcas personālu. Šogad, 19. decembrī „Saulaino dienu bibliotēka” atzīmēs 15. dzimšanas dienu.
Lai strādātu bibliotēkā, kas atrodas bērnu slimnīcā, nepietiek būt tikai augstas raudzes bibliotēku zinātnes profesionālim, ne visi bibliotekāri grib un var strādāt slimnīcas vidē. RCB ārējā apkalpošanas punkta „Saulaino dienu bibliotēka” galvenā bibliotekāre Ilze Siliņa apmeklētājiem sirsnīgi uzsmaida jau astoto gadu. Lai ieskatītos bibliotēkas ikdienā, aicinu Ilzi uz sarunu.
Kad un kāpēc izvēlējāties darbu tieši „Saulaino dienu bibliotēkā”?
Bērnu slimnīcā strādāju kopš 2006. gada kā interešu izglītības pedagogs, kurš bērniem un pusaudžiem piedāvā dažādas interesantas nodarbes, lai īsinātu laiku un novērstu domas no sāpēm un raizēm. Tā paša gada decembrī durvis vēra RCB ārējais apkalpošanas punkts “Saulaino dienu bibliotēka” BKUS, un mans darba pienākums bija pavadīt pacientus līdz bibliotēkai un atpakaļ līdz nodaļai. Slimnīca ir ļoti liela un tajā var viegli apmaldīties, tāpēc bērni nodaļu var atstāt tikai pieaugušo pavadībā. Gan man, gan bērniem un pusaudžiem bibliotēka bija ļoti iemīļota vieta. Mēs tajā apmeklējām interesantus pasākumus, izvēlējāmies grāmatas lasīšanai, pusaudžiem toreiz tā bija vienīgā iespēja slimnīcā lietot interneta un datorpakalpojumus. Biju sadraudzējusies ar bibliotekārēm Ilzi Margu un Artu Broļņicku. 2013. gada vasarā apmeklējot bibliotēku, uzzināju, ka Arta izdomājusi darīt ko citu un Ilze sev meklē kolēģi. Viņa ieteica man kandidēt uz šo darba vietu, un es aizdomājos… Kāpēc gan nepamēģināt? Pēc pārrunām ar RCB administrāciju tiku pieņemta darbā. 2013. gada septembrī uzsāku strādāt RCB ārējā apkalpošanas punktā “Saulaino dienu bibliotēka” BKUS.
Vai atceraties savu pirmo darba dienu, emocijas?
Pirmo darba dienu atceros kā jauna ceļa sākumu, kad priekšā tik daudz nezināma, bet interesanta un vilinoša. Ilze ar lielu mieru un pacietību ierādīja man darāmos darbus. Ar katru dienu vairāk pārliecinājos, cik no malas bibliotekāra darbs izskatās viegls, bet patiesībā tur slēpjas daudz zināšanu, prasmju un pieredzes.
Foto: Daina Ģeibaka
Ilze labprāt dalījās ar pieredzes stāstiem, un es ar interesi tos visus klausījos, mēģināju iegaumēt. Es labprāt uzņēmos vadīt pasākumus, palīdzēju plānot mākslas izstādes, uzmeistaroju Bikibuku plauktu. Ilze ir brīnišķīga skolotāja, viņa man iemācīja ļoti daudz: par grāmatu klasificēšanu, krājuma izvietošanu bibliotēkā, par pasākumu organizēšanu, vadīšanu un lasītāju apkalpošanu. Esmu bezgala pateicīga Ilzei par visu, ko viņa man ierādīja! Ar Ilzi kopā piedzīvots ir tik daudz interesanta, iepazīti dažādu jomu profesionāļi ar mirdzošām acīm, gūta pieredze, kas noteikti bagātina manu dzīvi. Ilze man atklāja bērnu literatūras konferences, kuras kopš 2014. gada apmeklēju ar lielu interesi, katru gadu baudot profesionālu sniegumu un zināšanas. 2016. gadā Ilze pieņēma aicinājumu strādāt Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrā un es ”Saulaino dienu bibliotēkā” paliku viena. Ar Ilzi joprojām esam labas draudzenes, un mums vienmēr ir interesantas sarunas.
Kādas rakstura īpašības un prasmes nepieciešamas slimnīcas bibliotekāram?
Bibliotekāram jābūt empātiskam un atvērtam komunikācijai ar dažāda vecuma lasītājiem, labi jāpārzina krājums, jo bieži slimnieciņu vecāki lūdz ieteikt grāmatu savam bērnam. Domāju, ka man darbā palīdz tas, ka pārzinu slimnīcas struktūru, zinu nodaļu profilus, pazīstu ārstus un māsiņas, citus speciālistus un Bērnu slimnīcas fonda darbiniekus. Šīs zināšanas palīdz veiksmīgi komunicēt un ātri reaģēt uz radušos situāciju.
Ja Jūs sevi raksturotu, tad teiktu, ka…
… esmu zinātkāra, komunikabla, empātiska, izpalīdzīga, atbildīga, sirsnīga 🙂 Visu laiku alkstu apgūt ko jaunu, apmeklēju kursus, seminārus, meistarklases, patīk komunicēt ar zinošiem un pieredzes bagātiem cilvēkiem.
Kāda izglītība iegūta un darba pieredze uzkrāta pirms kļuvāt par bibliotekāri?
Mana pirmā profesija ir mākslinieciskās apdares grāmatsējēja. Pēc pamatskolas uzsāku mācības 5. poligrāfijas mākslas arodvidusskolā. Tie bija četri brīnišķīgi gadi, kas man saistās ar Vecrīgu (Poligrāfijas skola atradās blakus Doma baznīcai), Jāņa Erenštreita vadīto skolas meiteņu kori, skolas tautas deju kolektīvu un TDA “Gatve”. Skolā apguvu ne tikai vidusskolas mācību vielu, bet arī profesiju, un tā man patika. Meistarīte Valda Ozola iemācīja iesiet grāmatas, blociņus, gatavot skaistus grāmatu vākus, kārbiņas, somas un jostas. Prakses tika aizvadītas tipogrāfijā, un tas man likās interesanti, jo citādi nebūtu bijusi iespēja palūkoties cehos, kur top grāmatas, smaržo pēc svaigas drukas un smird pēc kaulu līmes.
Pēc tam iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā un studēju Pirmsskolas un sākumskolas fakultātē, iegūstot sākumskolas skolotāja kvalifikāciju un Pedagoģijas bakalaura diplomu. Ceturtajā kursā studējot, paralēli sāku strādāt Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolā, direktore man uzticēja audzināt 1. klasi. Tas bija interesants laiks, mācījos pati un mācīju mazos. Man bija brīnišķīga klase, tā bija vērtīga pieredze, kura bagāta ar daudziem izaicinājumiem, veiksmēm un kļūdām, sirsnību un prieku.
Nākamā darba vieta ir Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, kurā tobrīd pieteicos uz vakanci – interešu izglītības pedagogs. Darbs slimnīcā ļauj iepazīt reālo dzīvi ar visu, kas tajā lemts. Te ir iespēja redzēt lielas sāpes, dziļu līdzpārdzīvojumu, sāpīgu šķiršanos un patiesu prieku, novērtējot veselību, un reizēm emocionāli tas ir ļoti grūti. Es ļoti cienu ārstus un māsiņas, kuri ik dienu spēj palīdzēt mazajiem un lielajiem bērniem. Tā ir laime pazīt šos sirsnīgos profesionāļus, kuri reizēm paveic prātam neaptveramas lietas, lai glābtu bērna dzīvību un veselību. Novērtēju to, ka līdzās ir slimnīcas kapelāni un psihologi, kuri atsaucīgi sniedz atbalstu.
Strādājot bibliotēkā, novērtēju savus tuvākos kolēģus Maiju Gailumu un bibliotēkas vadītāju Sanitu Goldšmiti un draudzīgas komandas darbu, kurā katrs uzņemas pienākumus, realizējot savus talantus un prasmes. Tikai darbojoties kopā var paveikt daudz.
Tagad Jūs studējat Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžā Bibliotēku informācijas speciālista programmā. Kā vērtējat jau apgūtās zināšanas un prasmes? Vai tās palīdz ikdienas darbā?
Jā, visu laiku urdīja nemiers par izglītības trūkumu bibliotēku specialitātē. Šobrīd, studējot Bibliotēku informācijas speciālista programmā, pārliecinos, ka studijas ir pareiza izvēle. Tās sniedz zināšanas par bibliotēkzinātni un, ja ikdienā praktizēju lasītāju apkalpošanu, izstāžu un pasākumu organizēšanu, tad koledžā iepazīstu bibliotēku kopumā ar tās vēsturisko attīstību. Novērtēju iespēju mācību praksi iziet RCB Komplektēšanas un apstrādes nodaļā, kur tās vadītāja Ineta Kaļķe iepazīstināja ar Komplektēšanas un apstrādes nodaļas darbu. Es uzskatu, ka man studijas LKK paplašina manu zināšanu loku un rada izpratni par bibliotēku daudzveidību. Žēl, ka Covid-19 pandēmijas dēļ studiju ietvaros mums ir liegts klātienē apmeklēt Latvijas Bibliogrāfijas institūtu, Latvijas Valsts arhīvu un citas institūcijas. Novērtēju iespēju klausīties lekcijas pie profesionāļiem: Aldonas Volkovas, Ilonas Kauces, Dainas Valeines.
Viens no Jūsu studiju pētījumu tematiem ir slimnīcu bibliotēkas. Kādi ir galvenie šī pētījuma secinājumi? Vai „Saulaino dienu bibliotēkai” ir „māsas” Latvijā un ārzemēs? Ko no tām varam mācīties?
Uz šiem jautājumiem labprāt atbildēšu pēc kursa darba aizstāvēšanas.
Covid-19 zīmē bibliotēkās rit otrais darba gads. Kādas izmaiņas tas nesis jūsu bibliotēkas darbā?
Visvairāk pārdzīvoju to, ka šobrīd strauji samazinājies kontakts ar BKUS pacientiem. Mobilās bibliotēkas pakalpojumi tagad ir liegti, bet regulārā lasītāju apkalpošana nodaļās nodrošināja bibliotēkas atpazīstamību un apmeklētāju mums netrūka. Tas pats jāsaka par bibliotēkas un slimnīcas rīkotajiem pasākumiem, kuri notika bibliotēkas telpās un piesaistīja jaunu lasītāju uzmanību. Šobrīd izbaudām iepriekš ieguldītā darba augļus – tie bērni, kas slimnīcā uzturas atkārtoti un iepazinuši mūs pirms pandēmijas, nāk paši, izvēlas grāmatiņu un atgriežas slimnīcas palātā. Tas liek domāt par jaunu bibliotēkas reklāmu izvietošanu slimnīcas nodaļās. Piestrādājam pie komunikācijas ar BKUS sabiedrisko attiecību nodaļu un regulāri iesūtam jauno grāmatu apskatus, kuri tiek ievietoti darbinieku mājaslapā, tādejādi popularizējot bibliotēkas krājumu un pakalpojumus. Esam ļoti pateicīgas bibliotēkas vēstnešiem – interešu izglītības pedagogiem, kuri darbdienās, komunicējot ar slimnīcas pacientiem, izstāsta par iespēju apmeklēt bibliotēku un lasīt grāmatas. Pēc viņu ieteikuma nāk vecāki un izvēlas grāmatu sev un bērnam. Šobrīd vairāk kā iepriekš novērtējam bibliotēkas atrašanās vietu, tā atrodas pie slimnīcas 1.reģistratūras pretī kafejnīcai, līdz ar to cilvēki, ienākot slimnīcā, caur logiem jau pamana košos grāmatu plauktus un nāk apjautāties par bibliotēkas lietošanas noteikumiem.
Vai arī šim „krīzes mākonim” saredzat „zelta maliņu”?
“Zelta maliņa” ir straujā tehnoloģiju apguve, kas piedāvā saturu attālināti, piemēram, apmeklēt daudzus seminārus, pasākumus, kuros lasītājs tiekas ar grāmatu autoriem. Virtuālo izstāžu izstrādes apguve, manuprāt, paliks kā vērtība ilgtermiņā.
Vai šis laiks nesīs kādas būtiskas izmaiņas turpmākajā bibliotēkas darbā?
Grūti teikt, laiks rādīs.
Vai „Saulaino dienu bibliotēkas” bibliotekāriem tika piedāvāta iespēja vakcinēties reizē ar mediķiem?
Jā, mēs abas ar kolēģi Maiju pieteicāmies BKUS vakcinācijas kabinetā un esam saņēmušas abas potes.
Sabiedrībā nereti valda uzskats, ka bērni grāmatas nelasa, bet „Saulaino dienu bibliotēkas” izsniegums pierāda pretējo – bērni lasa grāmatas. Intervijā Sievietespasaule.lv jūs sakāt: ”Bērni lasa. Viņi ir zinātkāri.” Teikto pamatojat ar 2020. gada pieprasītāko grāmatu topu pirmsskolas, sākumskolas un pamatskolas vecuma bērniem. Kā Jūs ieinteresējat bērnus lasīšanā?
Ja bērns vai pusaudzis ir atnācis uz bibliotēku un vēlas lasīt, atliek vien aprunāties, kas viņu interesē, kādas nodarbes sagādā prieku, un tad jau var mēģināt piedāvāt konkrētu žanru grāmatas. Tā noteikti ir saruna, kas palīdz iepazīt lasītāju un tad izvēlēties piemērotāko grāmatu. Ar mobilo “Saulaino dienu bibliotēku” ir citādi. Es pārvietojamajā plauktā salieku grāmatas dažādām vecuma grupām, un starp tām ir dzeja, daiļliteratūra un nozaru literatūra. Pieklauvējot pie palātas durvīm, vienmēr ir neziņa, ar ko būs tikšanās. Bet tas ir īss mirklis, veras durvis, es sasveicinos, izstāstu, kas esmu un ko piedāvāju, un vēroju klausītāja reakciju. Ir bērni, kas uzreiz ar mirdzošām acīm vēlas uzzināt, kas ir plauktā. Ir bērni, kas vēro mani un nogaida, kas būs tālāk. Es stāstu un parādu grāmatas, lai viņi var apskatīt un izvēlēties. Ir bērni, biežāk pusaudži, kas skaidri pasaka: paldies, nē. Es cienu un respektēju arī šo atbildi, un novērtēju tiešu un patiesu komunikāciju. Es nezinu, kāpēc uzrunātais tā atbild, iespējams, viņš tūlīt dosies mājās, lasa elektroniski, nav garastāvoklis vai viņam ir citas intereses? Komunicējot ar lasītājiem, paļaujos uz intuīciju, un man vienmēr ir lasītāji, kurus reģistrēt, iepazīstināt ar lietošanas noteikumiem un izsniegt grāmatas. Nodaļās piedzīvotas ļoti dažādas situācijas, īpaši emocionāla bija hematoonkoloģijas pacientu apkalpošana, tur pieredze ir citāda, jo bērni slimnīcā atrodas mēnešiem ilgi, par to es varētu stāstīt daudz.
Kādu literatūru visvairāk pieprasa pieaugušie bibliotēkas apmeklētāji – mediķi, bērnu vecāki?
Tās ir divas ļoti atšķirīgas mērķauditorijas, bērnu vecāki biežāk izvēlas vieglu un pozitīvu literatūru, jo personīgā pieredze, kas saistās ar bērna traumu vai diagnozi, ir smaga, un tai pretī jāliek kas dvēseli spēcinošs.
Mediķi iecienījuši sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatas, tagad ar lielu aizrautību lasa jaunās sērijas “Es esmu…” grāmatas. Populāri ir detektīvi, trilleri un ģimenes sāgas.
Kas jums sniedz vislielāko gandarījumu darbā?
Gandarījumu sniedz iespēja iepriecināt lasītāju ar viņu interesējošu grāmatu. Izbaudu tos brīžus, kad lasītājam iemirdzas acis skatoties uz piedāvāto grāmatu, un viņš no bibliotēkas iziet apmierināts. Ja lasītājs atgriežas, sakot: ”paldies, man ļoti patika! Ieteiksiet vēl kādu grāmatu?”, – esmu ļoti gandarīta.
Man ļoti patīk iepazīties ar māksliniekiem, grāmatu ilustratoriem, viņi ir personības, ar kurām raisās interesantas sarunas. Aicinu māksliniekus iekārtot “Saulaino dienu bibliotēkā” personālizstādes. Pirms pandēmijas organizēju pasākumus, kuros slimnīcas pacienti varēja satikt mākslinieku un ar viņu kopā radoši darboties. Tas vienmēr ir sagādājis jaunu, neparedzamu, bet ļoti interesantu pieredzi.
Kādu ceļa maizi dzīvei jums iedeva vecāki?
No vecākiem esmu saņēmusi lielu mīlestību un atbalstu. Ģimeni kopš bērnības sajūtu kā savu drošības salu, kur viens uz otru paļaujas un cits citam palīdz. Ģimenē apgūst atbildību par savu rīcību, darba tikumu un mīlestību uz savu zemi. Es izaugu kopā ar divām māsām, un bērnība man saistās ar dziedāšanu, zīmēšanu, dejošanu, ogošanu dārzā un mežā … Tās ir skaistas vasaras laukos, peldoties Abavā, strādājot dārzā un iepazīstot dažādus ārstniecības augus.
Kāda nozīme grāmatai ir jūsu dzīvē?
Grāmatai ir būtiska nozīme manā dzīvē, bērnībā ļoti patika bilžu grāmatas un arī skolas laikā daudz laika pavadīju pie mākslas grāmatām. Mājās bija bagātīgs grāmatu klāsts, uz bibliotēku nebija vajadzības iet. Manā bērnībā, jubilejās un citās svētku reizēs bieži dāvināja grāmatas, jo tāda bija ģimenes tradīcija un grāmatas toreiz bija lētas, bet visi apzinājās tās literāro vērtību. Nevaru nosaukt vienu mīļāko grāmatu, domāju, ka katrā dzīves posmā man tā ir cita. No pēdējā gadā izlasītajām grāmatām ļoti patika Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”, Laimas Kotas “Cilvēks ar zilo putnu”, de Vigāna “Lojalitātes”, Daces Rukšānes “Krieva āda”.
Lūdzu, iepazīstiniet ar savu ģimeni. Kādas ir Jūsu ģimenes tradīcijas?
Ģimene ir mana miera osta, spēka vieta un atbalsta komanda, laulībā nodzīvoti 24 gadi, šovasar sudrabkāzas. Dēlam Emīlam 22 gadi un meitai Elzai 19. Mums kopā patīk piektdienas vakaros cept picu un skatīties labas filmas. Mēs esam teātra un mūzikas koncertu cienītāji un mums patīk apceļot Latviju. Ģimene vienmēr atbalsta manas idejas, dēls atsaucīgi piedalījās bibliotēkas videofilmu “Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti”, “Saulaino dienu bibliotēka iesaka lasīt”, “Apburtā princese” veidošanā. Meita iesaistījusies bibliotēkas pasākumos, palīdzot radīt vajadzīgo noskaņu. Man ļoti patīk Līgo svētki, kad visas māsas kopā ar ģimenēm, sabrauc pie vecākiem, pošamies tautas tērpos, pinam vainagus un, daudzbalsīgi dziedot, pie ugunskura pavadām gada īsāko nakti.
Laiks sev un vaļaspriekiem…
Vaļasprieki man ir vairāki, man patīk dziedāt Bērnu slimnīcas jauktajā korī, apmeklēt floristikas darbnīcas “Ziedulaiva” organizētos seminārus un meistarklases, apgūstot arvien jaunus materiālus un tehnikas. Esmu Grāmatu klubiņa “Ar grāmatu azotē” dalībniece. Mēs tiekamies reizi mēnesī un runājam par izlasīto grāmatu, apspriežam jaunumus kultūras laukā. Man patīk rokdarbi, esmu apguvusi daudz dažādas tehnikas, ļoti saista leļļu gatavošana.
Vai jums ir sava mājas bibliotēka?
Mērķtiecīgi veidoju ģimenes bibliotēku, iegādājoties grāmatas, kas uzrunā, rosina domāt un augt. Manā grāmatu plauktā ir daudz mākslas grāmatu, bez kurām es nevaru iedomāties savu dzīvi.
Kad mūsu dzīvi vairs nenoteiks Covid-19, ko Jūs darīsiet vispirms?
Izbaudīšu iespēju apmeklēt kultūras pasākumus un apkalpot lasītājus Bērnu slimnīcas nodaļās.
RCB ārējā apkalpošanas punkta “Saulaino dienu bibliotēka” BKUS galvenā bibliotekāre Ilze Siliņa atbildēja uz RCB Bibliotēku dienesta galvenās ekspertes Intas Sallinenes jautājumiem 2021. gada 20. maijā.
Foto no Ilzes Siliņas personīgā arhīva
