Pēteris Zeltiņš piedzima Augstrozē, 1880. gada 25. decembrī, pirmajos Ziemassvētkos. Viņa tēvam Jēkabam bija vairākas laulības un kopā 12 bērni. Pēteris bija visjaunākais. Vecākie bērni, ar kuriem viņam bija diezgan liela gadu starpība, jau bija aizbraukuši no Augstrozes. Daži tika pārcēlušies uz Limbažiem, kas bija Augstrozei tuvākā pilsēta, bet vairākas pusmāsas no tēva pirmās laulības bija devušās uz Rīgu un apmetušās Šreienbušā, tajā pusē, kur Rīgā ievijas Vidzemes puses ceļi. 

Pēc tēva nāves Pēteris Zeltiņš ar māti Dārtu arī pārnāk uz Rīgu un apmetas pie radiem Šreienbušā.

Ģimenē ir saglabājies „Albums savai jaunības draudzībai par piemiņu”, kuru Seltiņu Pēters uzsāk 1901.gadā Rīgā, Šreienbušā. Šajā albumā ir daudz dzejoļu, vēlējumi, kurus ierakstījuši viņa draugi, radinieki. Ir sirsnīgs paša Pētera rakstīts dzejolis „Manai Dzimtenei” (“Augstroze, tu mīļā vieta, Stāv man allaž piemiņā… “).

Albuma pēdējā lapas pusē ir astoņu gadu kopsavilkums:

“1899. gada 28. aprilli 18.gadus vecs būdams savu Dzimteni Augstrozi atstājos.

  1. gada 20. aprilli 20 g. vecs būdams Rīgu atstājos un iestājos dārznieka arodā.

1903 .gada 21 gadu vecs būdams, Cēsīs esot un savu arodu papildinot darbs Melbārda dārzniecībā un mācības grāfa Siversa Pomoloģiskajā dārzā Kārļu muižā.

  1. gada 17. jūnijā 23 gadus vecs būdams aizbrauc – uz Odesu iz Rīgas.

Strādā „uz Melnās jūras krasta iekš kņaža Gagarina dāčas.

  1. gadā 26 gadu vecumā – uzņemdams pirmo vietu Benderos (toreizējā Rumānijā), cietoksnī, inženieru distancē”.

Un nobeigumā atziņa „Ar labu gribu un pacietību ir pasaulē vēl daudz kas sasniedzams!” (saglabāta Pētera Zeltiņa rakstība un stils).

Vēlāk dzīves gaitas Pēteri Zeltiņu ar ģimeni aizveda uz Saratovas guberņas Kamišinas pilsētu, kur viņš ilgāku laiku strādāja par pilsētas galveno dārznieku.

Latvijai izcīnot neatkarību, Pēteris Zeltiņš kopā ar sievu Hermīni un meitu Mildu atgriežas dzimtenē. Sazinoties ar radiem, Zeltiņu ģimene noskaidrojusi, ka pēc kara un juku laikiem Latvijā ļoti trūcis sāls. Nekādas lielās un smagās mantas jau līdzi atvest nevarēja, tāpēc iedzīve tika pārdota un nopirkts liels maiss ar sāli. Pa saujiņai  vien deficīta preci tirgojot, esot iekrāta nauda zemes gabala pirkšanai Šreienbušā. Vispirms zemes gabala pašā galā tika uzcelta maza koka mājiņa, kur ģimenei apmesties, un kūtiņa lopiņiem, kas bija sievas Hermīnes ziņā.  Pēteris Zeltiņš pats  nodarbojās ar dārzkopību, iekopa skaistu dārzu, uzcēla siltumnīcas dārza dienvidu pusē, audzēja vīnogulājus.

Viņš  strādāja arī  daiļdārznieka un ainavu arhitekta Andreja Zeidaka vadībā, iekārtojot Brāļu kapus un Meža kapus.  Apzaļumojis arī vairāku pazīstamu cilvēku dārzus, tai skaitā Benjamiņu ģimenes dārzu, un kapavietas Meža kapos, kā arī stādījis Gaujas ielas liepu aleju.

Pēteris Zeltiņš bija ļoti sabiedrisks cilvēks. Viņš darbojies Šreienbušas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valdē, bijis aktīvs Čiekurkalna kultūras veicināšanas biedrības dalībnieks, dziedājis vietējā korī un piedalījies vairākos Dziesmu svētkos. 1933. gadā viņš tika sumināts savu dziedoņa gaitu 45 gadu jubilejā.

Tā, smagi strādājot un taupot, pamazām tika uzbūvēts mūra nams Čiekurkalna 2. šķērslīnijā 6.  To iesvētīja 1928. gadā.

Pie otras  mājas Čiekurkalna 2. šķērslīnijā 5a, Zeltiņš ticis pavisam savādā kārtā. Šo zemes gabalu Pirmā pasaules kara priekšvakarā nopircis kāds itāļu komersants Džovanni Antonio Veneciani, lai iekārtotu nelielu ķīmijas uzņēmumu. Taču uzņēmējdarbību acīmredzot pārtraucis karš, un pāri palikušas vien dažas necilas būdiņas. Tad kāds vietējais ormanis šo gruntsgabalu noskatījis sev. Taču pietrūcis naudas un viņš lūdzis aizdevumu Zeltiņam. Aizņēmies vienreiz, otrreiz, bet trešajā reizē teicis, ka nespēs aizņēmumu atmaksāt un zemi nopirkt, lai ņemot Zeltiņš pats. Tā ģimene tikusi pie īpašuma ar itālisku „piesitienu”. 

Arī pie šis mājas bija zemesgabals, kuru Pēteris Zeltiņš iekopa ar lielu mīlestību. Žoga vietā visam zemes gabalam apkārt tika iestādītas daudzas ceriņu šķirnes. Līdzās sakņu dārzam auga krāšņas gladiolas. Tika audzēti košumkrūmi, augļu koki un ogulāji.

1938. gadā Rīgas domē tika pieņemts lēmums pārdēvēt Bērzmuižas ielu. Tā kā Pēteris Zeltiņš bijis populārs un cienīts cilvēks Čiekurkalnā, Šreienbušas ugunsdzēsēju biedrība un iedzīvotāji ierosinājuši ielu nosaukt par Augstrozes ielu, par godu Pētera un Hermīnes dzimtajai vietai. Tā nu Augstrozes iela savu nosaukumu saglabājusi līdz mūsdienām.

Pētera Zeltiņa iekopto dārzu ar vīnogulājiem, jasmīniem un ceriņiem 80. gados izpostīja brutāla daudzdzīvokļu nama izbūve klusajā šķērsielā. Siltumtrase, kanalizācijas vadi, ūdensvads – viss tika rakts cauri dārzam, izcērtot lielu daļu ceriņu stādījumu un augļu kokus, izpostot dobes un noplicinot zemi….

Tagad  Pētera Zeltiņa dzimtas mājā dzīvo viņa mazbērni, mazmazbērni un mazmazmazbērni – jau piektā paaudze apdzīvo viņa celto namu, saglabā un kopj viņa dārzu. Un aizvien aug viņa stādītā lazda dārza malā, stipri stāv vecais ozols… Lielais bērzs diemžēl  neizturēja pagājušā pavasara vētru. Bet  saglābtie ceriņi un jasmīni aug un pavasarī piesmaržo visu apkārtni.

Pēteris Zeltiņš nodzīvoja garu un bagātu mūžu. Tajā bija viss – smags darbs un prieka mirkļi, un zaudējumu sāpes.   Viņš satikās ar daudziem  cilvēkiem, un katram no tiem viņš palika citādā atmiņā.

Man viņš vienmēr būs mīļais opaps, kurš lasīja priekšā grāmatiņu, gāja ar mani lasīt ozolzīles un nesavtīgi deva savu mīlestību.

Atmiņu autore: Elga Skane