Esmu čiekurkalniete Guna Sprosta, kura ienākusi Heinrika un Annas Sprostu ģimenē. Viņi iepazinušies Čiekurkalna Misiones draudzē, dziedot korī, ko turpināja mans vīrs Harijs, dziedot arī arhibīskapa vīru korī. Viņu privātmāja, ko bija cēluši paši savām rokām, bija Čiekurkalna 7. šķērslīnijā Nr. 9. 20. gs. sākumā viņi bija trešā paaudze savā dzimtā.
1972. gadā padomju vara pieņēma lēmumu pārņemt zemi un privātmājas, lai izvietotu padomju armiju, kas tika arī īstenots. Tagad visu teritoriju ielenc betona žogs, kur vēl redzama mūsu mājas pamatne, kas kalpoja kā caurlaide. Mūs izvietoja Skultes ielā 2 priekš krievu oficieriem labi celtā mājā, tad nu visas ģimenes jutāmies kā vienā mājā. Nekādi argumenti netika ņemti vērā. Pret iebildumiem mums tika pateikts, ka jūsu mājas īpašnieks Heinriks ir vācu fašists, jo dienējis vācu armijā. Tiešām, Heinriku Sprostu paņēma vācu armijā kā tulku, jo viņš pārvaldījis vācu valodu. Viņš krita kaujās Volkovas purvos. Viņš nevēlējās nekādā karā piedalīties, jo ģimenē auga 3 nepilngadīgi dēli. Lai izvairītos no jebkāda iesaukuma, tika paņemta no bērnu nama meitenīte Emīlija kā ceturtais bērns. Nekas jau netika ņemts vērā. Nakts vidū piebrauca vācieši un paņēma ar varu.
Sieva Anna palika ar četriem bērniem un, nevarot visus uzturēt, bija spiesta atdot Emīliju atpakaļ bērnu namā. Anna strādāja Rīgas manufaktūrā no agra rīta līdz vēlam vakaram, gādājot uzturu saviem dēliem – Harijam, Jānim un Elmāram. Lai arī Anna bija ticīga un kārtīga, neatlika daudz laika bērnu pieskatīšanai. Bija dažādas nepatīkamas lietas. Tagad visi dēli ir miruši.
Kā lielākais vairums čiekurkalniešu, mūsu ģimene apmeklē Čiekurkalna evaņģēliski luterisko Misiones baznīcu. Misiones draudzi dibināja mācītājs Arnolds Vilciņš 1921. gadā uz Kristīnes Purgailes dāvinātās zemes. Draudzes nams celts par draudzes ziedojumiem. Misiones nosaukumu draudze ieguva, sagatavojot Dieva vārda sludināšanai misionārus pa visu pasauli, kur vien mita latviešu kopienas.
Esmu draudzē no 1966. gada, kur mani ar Hariju salaulāja mācītājs Kārlis Grīnups. Savu uzplaukumu Misiones baznīca piedzīvoja Atmodas laikā, kad atsevišķā namiņā izveidojās Čiekurkalna Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) nodaļa. Misiones baznīcā tika iesvētīts Vides aizsardzības biedrības karogs. Misiones draudzes baznīcas pagrabstāvā 2001. gadā notika trūcīgo ģimeņu ēdināšana 50 cilvēkiem. Ēdināšanu sponsorēja diakonijas centrs, un vadīja Misiones draudzes priekšsēdētajā Otīlija Miķelsone. Tika pasniegtas kompleksās pusdienas, kuru gatavošanā piedalījos arī es. Ēdināšana notika draudzīgā atmosfērā plkst.13.00, sēdot visiem pie viena galda, tērzējot un apspriežot visādus tematus. Par šo tēmu rakstīja pat krievu avīze “Vesti”. Ēdināšanu vajadzēja pārtraukt ventilācijas trūkuma dēļ.
Vissvarīgākais, ko gribētos atzīmēt, ir arhitekta Oļģerta Miķelsona ieguldījums Misiones baznīcas namā. Šeit ir ielikta viņa sirds un dvēsele. Katrs oliņš un stikla mozaīkas gabaliņš ir ielikts ar viņa rokām. Protams, palīdzēja arī draudzes vīriešu kārtas pārstāvji. Viņš šajā Misiones baznīcā ir ieguldījis visu savu dzīvi, kalpodams kā diakons, komponists un korists, un ieguldījis visus savus naudas līdzekļus.
Kopš 2017. gada Misiones dekoratīvās apdares ansamblis ir iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Sākoties Covid-19 epidēmijai, sakarā ar ierobežojumiem ir sarucis apmeklējumu skaits. Gribētos sajust Dieva klātbūtni atkal lielākā skaitā. Mūsu Misiones baznīcā kalpo mācītājs Gundars Ceipe, kurš prot pasniegt un izskaidrot katru Bībelē ierakstīto Dieva vārdu. Viņš ir pelnījis lielāku auditoriju. Katru gadu tiek izdots arī ev.- lut. Misiones baznīcas kalendārs, ko veido foto un ievadteksta autore Zane Butnāre.
