Tautas lietišķās mākslas studijas „Austra” segu izstāde „Rudenīgās noskaņās” aplūkojama RCB Torņakalna filiālbiblotēkā (O.Vācieša ielā 2) no 3.oktobra līdz 30.novembrim bibliotēkas darba laikā – pirmdien, trešdien, piektdien 10.00 – 18.00, otrdien, ceturtdien 11.00 –19.00, sestdien 10.00 – 17.00, svētdien slēgts.
Tautas lietišķās mākslas studijas „Austra ” vadītāja Aina Bernava stāsta: “Aušana tas ir radošs process, kad, mācoties no mūsu senču paveiktā, pats var radīt savu unikālu audumu. Latvijas klimatiskajos apstākļos gultas segas ir tikpat nepieciešamas kā apģērbs un segas amatnieku – meistaru izpildījumā ir vienas no krāšņākajām latviešu tekstilijām tehniku un krāsu daudzveidības ziņā.
Piedāvājot apskatei Tautas lietišķās mākslas studijas “Austra” meistaru segas, neliels atskats latviešu segu vēsturē.
Precīzu datu par gultas segu izcelsmes laiku Latvijā nav, bet norādes vedina domāt, ka tās radušās 17. gadsimta sākumā vienā laikā ar gultām. Tad segas tika sauktas dažādi; Vidzemē tās dēvēja par gultas villainēm, Latgalē senākās sauktas palagi, koldras vai guņkas, jaunākās deči vai segas, bet Lubānas ezera austrumu krastā brunču audumiem līdzīgu plecu segu, ar kuru pārsedza guļvietu, dēvēja par villatni. Tā laika precētu zemnieču mantu sarakstā uzrādītas 2-3 segas, dažkārt pat 8, bet bija arī ģimenes, kurās katram ģimenes loceklim nebija savas segas.
19. gadsimta vidū segas bijušas vienkrāsainas no tumši pelēkas vai brūnpelēkas linu arīdzan kaņepju šķiedras. Lai panāktu iespējami biezāku audumu, segas darināja audu ripsa tehnikā. Audu ripss ir blīvs audums, kam audi pilnībā nosedz velkus.
Ar 19. gadsimta 3. ceturksni, kad dzijas krāsošanai sāka pielietot ķīmiskās krāsvielas, audējas uzsāka darināt svītrainas segas. Gultas segas, galvenokārt, auda amatnieki, kuri prata meistarīgi variēt pamata un svītru salikumus. Modē nāca „šatieri”, tas ir, audumos tiek izmantotas vienas krāsas atšķirīgas tonalitātes augošā vai dilstošā secībā. Šatieru popularitāti veicināja krāsu rūpniecība, kura piedāvāja dzijas krāsošanai īpašas šatieru lentes ar jau gatavām krāsu pārejām. Šādi svītru kārtojumi kļūst populāri gan segās, gan brunčos.
Krāsu salikumus meistari noskatīja dabā, tādējādi attiecīgo krāsu salikumu segā sauca pēc ziediem: rožu krāsa, ceriņkrāsa, rudzu puķu zils, pieneņu dzeltens, magoņu sarkans. Gūstot ierosmes no dabas, radās nosaukumi – silmalas deķi, rudens deķi, gada deķi, ieaužot audumā četras atšķirīgas krāsu svītras kā četrus gadalaikus. Tā kā dabas vērojums katram cilvēkam ir individuāls, krāsu salikumu variantu skaits ir bezgalīgs.
Izstādē apskatei piedāvājam tradicionālās Vidzemes šatiersegas un rožceliņa segas rakstainajā trinītī. Segu krāsu gammas ir iegūtas, audējai dzijas krāsojot ar dabas vai ķīmiskajām krāsvielām, iedvesmojoties no Latvijas skaistās dabas.
Ikvienam cilvēkam uzaust segu ir liels izaicinājums, jo ir jāapgūst auduma tehnikas, jāpilnveido praktiskās aušanas iemaņas un dabas dotās krāsu salikšanas prasmes. Aušanas studija “Austra” interesentiem piedāvā iespēju rast sev izaicinājumu un piepildīt savu sapni – uzaust segu.”
Kontaktinformācija bibliotēkā: tālrunis 67026211
