Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 2016.gada 25.novembrī.
Ingūna Stranga
RCB Bibliotēku dienesta
galvenā eksperte bibliotēku jomā
Atsevišķas piezīmes [1] no lektoru priekšlasījumiem:
[1] Teksts nav precīzs priekšlasījumu pieraksts. Izmantojot stāstniecības principu, tas ir brīvi veidots galveno atziņu, viedokļu izklāsts. Arī izmantotie stāsti ir brīva to satura improvizācija.
Baiba Moļņika (UNESCO LNK ģenerālsekretāre):
- mīlestība un radīšanas prieks – ir jēdzieni, kurus vienlīdzīgi var saistīt ar dzīves jēgas meklējumiem un arī ar stāstniecību;
- katrs cilvēks, kad tas ienāk pasaulē, ir kāda jauna stāsta sākums. Stāsts top, kad atceramies, no kurienes nākam, zinām, ka vēl priekšā ir ceļš ejams, bet arī esam te un tagad;
- arī par stāstniecību varētu izstāstīt stāstu, piemēram, izmantojot pasakas. Kādā pasakā sastopamies ar bagātību lādi, kuru sargā liels suns. Kā pielabināt sargsuni, kā atvērt lādi un piekļūt tajā esošajai bagātībai? Un, kas lādē atrodams? Izrādās – tajā ir brīnuma pupa. To iestādot auglīgā zemē un izaudzējot, iespējams nokļūt uz augšu – līdzīgi kā garīgajā vertikālē var kāpt un kāpt, būt virzībā uz augšu. Tikai tad, kad esam nokļuvuši augšā, varam ieraudzīt zelta ābeli ar zelta āboliem. Varam pastiept roku un saņemt šos brīnišķos augļus.
Jānis Ozoliņš (Latvijas Universitātes LFMI pētnieks):
- stāstījuma teorijas zinātnisko izpēti veic naratoloģija, tā ir nozare, kas analizē stāstījuma struktūru, dažādas stāstījuma tehnikas un to praktisku lietojumu. Šī literatūras teorija ir samērā jauna, radusies tikai 20. gs. otrajā pusē (Latvijā tikai gadsimta beigās);
- stāstījumu pētniecība šobrīd ir ļoti aktuāla, jo ne tikai analizē stāstījuma formas, bet arī izzina daudzveidīgās izmantošanas iespējas reālajā dzīvē;
- šobrīd arvien mazāk saklausāma ir individuālā personas interpretācija par notikumiem, lietām. Arvien mazāk lietojam mutvārdus, kad kaut ko pārstāstām. Biežāk izmantots kļūst princips Ctrl+C (kopēšana) / Ctrl+V (ielīmēšana);
- diskutējams ir jautājums par terminu ”stāstnieks”, jo literārās valodas vārdnīcā ar šo vārdu raksturojams rakstnieks, teksta veidotājs. Tāpēc iespējami lietojamais termins varētu būt – stāstītājs.
Guntis Pakalns (Latvijas Universitātes LFMI Latviešu folkloras krātuves pētnieks):
- ikvienam cilvēkam ir vēlme, vajadzība, nepieciešamība stāstīt, dalīties savā pieredzē, tomēr – ne katra runa ir stāsts. Stāstam ir noteikta struktūra, uzbūve – sākums, izklāsts, kulminācija, nobeigums. Tajā vienlīdz nozīmīgi ir sižets, personas klātbūtne, emocijas, balss, valoda;
- stāstniecības kustība daudzās valstīs tiek apzīmēta ar terminu ”storytelling”. Ir neredzamā stāstniecība (ģimenes, dzimtas stāsti), digitālā stāstniecība, stāstniecība biznesā, skolā, bibliotēkā utt.;
- ir neformāli un profesionāli stāstnieki, katram no tiem svarīgas ir ne tikai stāstīšanas ir prasmes, bet arī pieredze, sava tēla un stila veidošana. Nepieciešama ir vēlme mācīties, neapstāties pie sasniegtā;
- stāstniecība orientējas nevis uz aktiermeistarību, bet ir pamatota folkloras kustības pieredzē;
- stāstīšana nav teksta iemācīšanās no galvas, stāstnieks pats veido savu stāstu;
- stāstīšana ir sadarbība ar klausītāju, tas nav monologs. Stāstītājam svarīgi ir redzēt klausītāju reakciju un, atkarībā no tās, pielāgot stāstu;
- stāstīt var iemācīties katrs, ja vien ir vēlēšanās to darīt.
Risto Jarvs (Igaunija):
- Igaunijā ir realizēts mutvārdu pasaku projekts, kura uzdevumi bija – papildināt pasaku krājumu, veidot pasaku tipoloģiju un veikt pētījumus folkloristikā. Projektā iesaistījās 3 folkloras ekspedīcijas, piedalījās 30 stāstnieki, veikti 250 stundu audio ieraksti;
- projekta noslēgumā publicēts pasaku apkopojums spēļu kartīšu veidā. Katra no pasākām ir drukāta uz nelielas kartītes. Pasakas teksts nav garš, jo tā ir publicēta saīsinātā variantā. Spēles galvenais noteikums – pasaka ir jāpārstāsta citiem. Šādā veidā realizēta spēles pamata ideja – nevis precīzi uzrakstīt uz kartītes pilnu pasakas tekstu, bet dot materiālu, kas var kalpot par pamatu pasakas pārstāstīšanai.
Pireta Pēra (Igaunija):
- Igaunijas Tautas kultūras centrā Tallinā darbojas ”Stāstu skola”. Te notiek mācības, kursi, konferences, vasaras nometnes pieaugušajiem, pasākumi, stāstu rīti, sarīkojumi kopā ar mūziķiem u.c. Pasākumi tiek organizēti gan pieaugušajiem, gan bērniem. Izdoti stāstu krājumi, filmas DVD (piemēram, ”Stāsts grib būt stāstāms”), tiek veidoti projekti;
- ”Stāstu skolas” darbības princips pamatots nevis mācīšanā, bet iedvesmošanā. Stāsts stāstāms tik apburoši, lai klausītājs vēlas ar to dalīties tālāk, lai rodas vēlme ņemt grāmatu rokās un sākt lasīt;
- šodien nav problēma stāstu stāstīšanai, aktuāls ir jautājums par klausītāju. Visi labprāt runā, bet kas klausīsies? Dievs cilvēkam devis vienu muti un divas ausis. Tādā projekcijā tad tās arī varam lietot;
- stāsts var tapt, par pamatu ņemot personīgo stāstu iepazīšanas pieredzi, savu dzīvi, piedzīvotos notikumus. Piemēram, kāpēc vajadzēja uzņemties ”Stāstu skolas” vadību? Ir stāsts par baznīcas celšanu. Senos laikos bija ticējums – ceļot baznīcu, tā sienā jāiemūrē kādu, kurš ziedojas tautas labā, jo tad baznīca stāvēs ilgi. Un vienmēr atradās kāda jaunava, kura bija ar mieru to darīt…
- kādas pasakas mēs šodien zinām? Vai tās ir tautas pasakas, vai literārās pasakas? Varbūt tikai tās, kuras ir pasaulē populārākās, piemēram, par Sarkangalvīti? Stāstu veidošanas pamatā ir folkloras pārzināšana.
”Pasaka par bagātību un nabadzību” – Bagātība un Nabadzība sastrīdējās par to, kura ir skaistāka. Kad viņas satika kādu ceļinieku, lika tam strīdu izšķirt un pateikt, kura no abām ir tā ir skaistākā. Ceļinieks domāja: ”Ja pateikšu, ka Bagātība ir skaistāka, tad Nabadzība uz mani apvainosies un man neliks mieru. Ja teikšu, ka Nabadzība skaistāka, tad Bagātība apvainosies, un es pazaudēšu pēdējo.” Kādu brīdi apdomājies ceļinieks teica tā: ”Bagātība, tu esi skaista, kad tu nāc. Bet tu, Nabadzība, esi skaista no mugurpuses – ir tik skaisti, kad ej prom.” Rezultātā – neviens nejutās apvainots, visi bija apmierināti un priecīgi.
Markus Nau (Vācija)
- ar stāstiem vienmēr ir saistīts sociālais darbs. Katra cilvēka stāstu jāmāk klausīties. Klausīties tā, lai saprastu.
”Stāsts par Nasredinu” – Nasredins iet pa tirgus laukumu un ierauga skaistu putnu. Pieiet pie pārdevēja un vaicā cenu. Izrādās, ka cena ir ļoti liela. ”Kāpēc tāda augsta cena?” vaicā Nasredins. ”Putns ir īpašs un māk runāt,” atbild pārdevējs. Ja tā, Nasredins nopērk putnu. Nākošajā reizē, ejot pa tirgus laukumu, Nasredins atkal ierauga to pašu pārdevēju. Šoreiz viņš pārdod lādi. Tā ir skaista, un Nasredins apvaicājas, cik lāde maksā. Pārdevējs nosauc cenu, kas ir desmit reizes lielāka par to, cik samaksāts par runājošo putnu. ”Kāpēc tā, tā taču ir tikai lāde?” vaicā Nasredins pārdevējam. Uz ko pārdevējs atbild: ”Putns māk runāt, bet lāde māk klausīties.”
- stāsti dod iespēju runāt par pamatvērtībām. Tajos tiek izmantotas vispārcilvēciskas un nozīmīgās tēmas;
- viena no jūtīgām jomām sociālajā darbā ir nabadzība. Vecie cilvēki Vācijā kļūst arvien nabadzīgāki. Savu būtību ir mainījis stāsts par to, ka katrs ir savas laimes kalējs. Vecie cilvēki iepriekšējos gados ir bijuši čakli un panākumiem bagāti, bet vecumā – visu zaudējuši, kļuvuši slimi. Tad rodas atklāsme, ka stāsts nav taisnība, valsts netiek galā ar to, kas solīts. Cilvēki kautrējas runāt par savām problēmām, saskata nabadzību kā kaunu. Te var nākt palīgā stāsts par Ansīti un Grietiņu, kuri arī nāk vides, kur ir posts un trūkums. Tad sarunās var domāt par to, kāpēc tā noticis, vai un kas var palīdzēt;
- arvien vairāk sociālajiem darbiniekiem jāsaskaras ar vardarbības problēmu ģimenē. Vācijā nedrīkst pērt bērnus, bet ir vecāki, kuri to izmanto kā audzināšanas līdzekli. Vienlaicīgi vecāki atzīst, ka mīl bērnus. Tad jāmeklē stāsts, kas veicina izpratni par kopīgām vērtībām, par mīlestību;
- gadījumos, kad jāsaskaras ar jaunu vīriešu vardarbību, var sniegt argumentus, izklāstot reliģiskos un ētikas principus, bet ne visi ir reliģiozi. Tad jāstāsta ”Samuraja stāsts”.
Samurajs grib nodot savas prasmes māceklim. Viņam ir jāizvēlas vienu no trīs kandidātiem. Pārbaudei viņš novieto spilvenu uz durvju augšas. Spilvens kritīs, ja durvis atvērsies. Pirmais māceklis brīdī, kad spilvens krīt, izrauj zobenu un pārcērt to uz pusēm. Otrs – izrauj zobenu, bet uzreiz saprot, ka tas ir spilvens, un noliek zobenu vietā. Trešais – ļauj spilvenam nokrist un noliek to uz krēsla. Kuru no kandidātiem samurajs izvēlēsies par mācekli?
- ja krīzes situācijās cilvēkiem vienkārši nolasa likumu, parasti viņi sacīto nesaprot, no sarunas norobežojas. Cilvēkiem saprast vienam otru māca stāsti. Stāsti iesaista sarunā, liek domāt, līdzpārdzīvot.
Māra Mellēna (tradicionālās kultūras biedrības ”Aprika” vadītāja)
- stāstīšanai nepieciešamās prasmes ir – runāšana, klausīšanās un darīšana;
- cik ir cilvēku, tik ir stāstu. Stāsti ir dažādi – personiskās pieredzes stāsti (tie, kurus vecāki mums ir stāstījuši par bērnību), ir stāsti zīmējumos, lomās (dialogi), rakstītie, stāstītie u.c.;
- stāstīšana ir demokrātiskāks folkloras žanrs par dziedāšanu, dejošanu, jo katram ir kaut nelielas stāstīšanas iemaņas, turklāt tās ir krietni vieglāk apgūstamas;
- stāstu var sākt dažādi – ”Pastāstīšu jums pasaciņu…”, ”Es savām acīm redzēju…”, ”Ko es dzirdēju, no…”, ”Paklau, vai tu zini…” u.c. Dažādas ir arī stāstīšanas metodes – stāstu aplis, kur katrs stāsta savu stāstu, stāstīšanas konkursi, dalība svētkos ar stāsta stāstīšanu mikrofonā u.c.
Baiba Krogzeme-Mosgorda (Latvijas Universitātes LFMI Latviešu folkloras krātuves vadošā pētniece):
- stāstnieku festivāls „Pulkā eimu, pulkā teku”, ir nozīmīgākais bērnu un jauniešu folkloras festivāls Baltijā. ”Pulkā eimu, pulkā teku” ietvaros notiek dažāda veida aktivitātes, t.sk. pasaku stāstīšanas konkursi skolās. Bērni ir talantīgi stāstu un pasaku teicēji, tomēr, piedaloties vērtēšanas procesā, radušās pārdomas un ieteikumi šādu pasākumu rīkošanai;
- jādod iespēju bērnam pašam izvēlēties savu pasaku, to, kura interesē;
- pasakas stāstīšana – tas ir priekšnesums, kuram jāgatavojas;
- garākās pasakas var saīsināt, nav jācenšas, lai atkārtotu precīzu teksta kopiju;
- pasaku var stāstīt oriģināli, veidojot savu versiju;
- pasakām nav jābūt ”iekaltām” no galvas. Jāpārvalda tekstu tā, lai brīvi veidojas stāstījums, jābūt gatavam improvizēt;
- var izmantot ne tikai folkloras pasakas, bet arī citas, piemēram, konkursā ”Mana mīļākā pasaka…” – kādreiz lasītās pasakas, ģimenē klausītās, neparastas cittautu pasakas u.c.;
- pasaku stāstīšanas pasākumā var iesaistīt ne tikai mazākos bērnus, bet arī vecāko klašu audzēkņus.
Iveta Irbe (Rīgas 47.vidusskola):
- saistībā ar projektu ”Pulkā eimu, pulkā teku” ir veikta aptauja ”Vai vajadzīga stāstīšana?”, kurā piedalījās 4., 6., 7., 9. 12. klašu skolēni. Aptaujas jautājumi, rezultāti un secinājumi:
- ”Vai patīk uzstāties?” – 4. klasē skolēniem patīk, 6.klasē dominējošās ir atbildes – nē, bet 7., 9., 12. klasēs – 50/50 (pusei patīk, pusei nē);
- ”Ko vislabprātāk klausies?” – pasakas minētas maz, pamatskolas skolēni norāda, ka ikdienā tās netiek klausītas. Iespējamais iemesls – bērnus šajā vecumā vairāk interesē realitāte. Tomēr vārdu spēles literarajās pasākās bērniem patīk. Visās vecuma grupās visatzinīgāk vērtēta atgadījumu stāstīšana, mazāk – anekdotes;
- ”Kādu tekstu tu labprātāk runā?” – jo mazāks bērns, jo vairāk patīk atstāstīt cita autora tekstu (līdz 9.klasei). ”Kāpēc nepatīk izmantot savu tekstu?” – raksturīga ir atbilde ”Nepatīk, ka citi zina, ko rakstu”;
- ”Ko vislabprātāk uzklausi?” – pārsteidzoši, bet arī pusaudžu vidū dominē atbilde – pieaugušos (nevis vienaudžus);
- ”Kam pats labprātāk stāsti?” – vienaudžiem, tikai 4. klases skolēni norāda, ka pieaugušajiem;
- atsevišķas atziņas – kopumā pasakas žanrs raksturojams kā viens no grūtākajiem uzdevumiem stāstīšanā. Bērniem ir grūti izteikties publiski, grūtības sagādā arī rakstīšana – rakstu valodas prasmes atpaliek no mutvārdu valodas. Pamatskolas sākumā bērns vēl nespēj uzrakstīt savu domu, tāpēc vēlāk teksts var izklausīties neveikls. Bērnam ir motivācija runāt, bet mazāk – rakstīt.
Reģionālo stāstnieku festivālu pieredze:
- ”Gāž podus Rundālē” novada un Latvijas vēstures iepazīšana caur vietējo iedzīvotāju stāstiem Zemgales stāstnieku festivālā (Pilsrundāles bibliotēka);
- ”Stāsti krēslā” – stāstnieku kopiena kā komanda stāstīšanā, muzicēšanā, amatniecībā Vidzemes stāstnieku festivālā (Valmieras bibliotēka);
- ”Omotu stuosti” – novada podnieku stāsti Latgales stāstnieku festivālā (Preiļu Galvenā biblioteka).
Stāstīšana saistās ar drosmi iziet auditorijas priekšā, spēt izteikt un formulēt savu domu. Ja kāds reiz izbaudījis stāstīšanas burvību, no tās vairs nevar atbrīvoties. Uzmanību – rada atkarību!
