Saruna ar RCB Pļavnieku filiālbibliotēkas vadītāju LĪGU BERGMANI.
“Baltais zvirbulis” Līga Bergmane. Foto Guna Oškalna-Vējiņa
2016. gada 25. aprīlī RCB Pļavnieku filiālbibliotēkas vadītāja Līga Bergmane saņēma Rīgas domes Izglītības kultūras un sporta departamenta gada balvu „Baltais zvirbulis” nominācijā „Rīgas pilsētas pašvaldības bibliotēkas darbinieks”. Balva tika piešķirta par kvalitatīvu bibliotekāro darbu, veiksmīgi rīkotiem pasākumiem un nozīmīgu ieguldījumu bibliotēkas pakalpojumu kvalitātes uzlabošanā. Tā šī gada pavasarī uz RCB atlidoja vēl viens „Baltais zvirbulēns”.
Ziemassvētku gaidīšanas noskaņās 2016. gada 14. decembrī tiekamies sarunai Pļavnieku filiālbibliotēkā. Šo bibliotēku Līga vada tikai četrus gadus, taču pavisam RCB dažādos amatos nostrādāti gandrīz četrdesmit gadi.
Ko jums nozīmē balva „Baltais zvirbulis”?
Balva nāca kā patīkams pārsteigums. Sajutu gandarījumu, ka pamanīts un novērtēts mans darbs, ka tas ir citiem vajadzīgs, tātad eju pareizā virzienā. Saņēmu daudz apsveikumu, arī no bibliotēkas apmeklētājiem. Lasītāji seko visam, kas notiek bibliotēkā, un interesējas par mums tāpat kā mēs par viņiem.
Pļavnieku filiālibliotēka nevar lepoties ne ar ideālu atrašanās vietu, ne ar modernām telpām, un tomēr cilvēki uz bibliotēku nāk. Kāds ir jūsu īpašais „magnētiņš”?
Cenšamies strādāt tā, lai ikvienam būtu vēlme bibliotēkā atgriezties, nākt uz šejieni vēl un vēl, aicinot līdzi arī draugus, ģimeni. Viens no mūsu pamatprincipiem ir radīt pozitīvu bibliotēkas apmeklējuma pieredzi. Pļavnieki ir parasts Rīgas „guļamrajons”, taču šeit dzīvo dažādi ļaudis, dažādu tautību cilvēki. Tiecamies iepazīt savus novadniekus un cienīt viņu tradīcijas, jo tikai tā varam sagaidīt cieņu pret sevi. Bibliotēkā esam svinējuši masļeņicu, rīkojuši gruzīnu un uzbeku kultūras vakarus, plānojam armēņiem veltītu vakaru. Esam noskaidrojuši, ka Pļavniekos dzīvo daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki – kolekcionāri, mākslinieki. Aicinām viņus uz bibliotēku, rīkojam viņu darbu izstādes. Cenšamies aprunāties ar katru lasītāju, izzināt viņa intereses. Tā uzzinām arī par citiem novadniekiem un sarunas pavediens kā diedziņš aizved pie nākamā cilvēka.
Apmeklētāju būtu vēl vairāk, ja bibliotēkā būtu lifts. Man sāp sirds par to, ka pie mums nevar atnākt visi, kas gribētu. Jaunās māmiņas esam apkalpojušas pie ārdurvīm, jo ne visas ir tik spēcīgas, lai pa stāvajām kāpnēm uznestu bērnu ratiņus. Priecājos, ka viņām ir vēlme lasīt. Gan jau bērni paaugsies un kopā ar mammu atnāks uz bibliotēku. Parasti tā arī notiek. Cilvēki ar kustību traucējumiem ir teikuši, ka gribētu apmeklēt bibliotēku klātienē, paši izvēlēties grāmatas, izjust atmosfēru, tikties ar citiem lasītājiem un bibliotekāriem. Diemžēl tas nav iespējams. Arī daudziem senioriem ir grūti vai pat neiespējami pie mums nokļūt.
2017. gads jums būs 40. darba gads RCB sistēmā. 1977. gadā sākāt strādāt Rīgas pilsētas 20. bērnu bibliotēkā, tagadējā Sarkandaugavas filiālbibliotēkā. Kas noteica profesijas izvēli?
Bērnībā ļoti daudz laika pavadīju Rīgas pilsētas 20. bibliotēkā, jo tur strādāja mammas māsa Mirdza Blitsone. Bibliotēka atradās mājā ar dārzu, ēkas pirmajā stāvā. Tolaik to vadīja Anna Simonoviča, kurai dārzā bija pat savs bišu strops. Plaukti bibliotēkā slējās līdz griestiem, bet lasītāji tiem klāt netika, jo bija slēgtā pieeja fondiem. Bibliotekāre sameklēja vajadzīgās grāmatas un izsniedza pie lasītāju apkalpošanas galda. Man bija tā privilēģija grāmatas izvēlēties un paņemt pašai. 20. bibliotēku cītīgi apmeklēju arī skolas laikā. Klases audzinātāja man uzdeva sagatavot un vadīt politinformācijas, jo uzskatīja – ja jau skolnieces radiniece strādā bibliotēkā, tad viņai ir pieejama visa jaunākā informācija. Izvēles nebija, lasīju avīzes un gatavoju politinformācijas.
Tā no bērnības iepazinu bibliotekāra profesiju. Gan toreiz, gan tagad bibliotekāra darbā pats interesantākais man šķiet meklēšanas process. Man patīk meklēt atbildes uz vissarežģītākajiem jautājumiem. Vienmēr „rakšu līdz galam”, kamēr atradīšu atbildi uz uzdoto jautājumu. Tāpēc ar laiku par manu sirdsdarbu kļuva novadpētniecības darbs. Man patīk apkalpot lasītājus. Iespēju robežās to daru arī tagad, jo tikai tā var noskaidrot cilvēku vajadzības. Man patīk cilvēki. Kad vajag sakārtot domas un pabūt ar sevi, noder lauku klusums un miers, taču pēc tam atkal gribu būt pilsētā, cilvēkos.
Pēc skolas beigšanas sāku strādāt tajā pašā bibliotēkā, kolektīvā, kuru jau pazinu. Droši vien tāpēc pirmo darba dienu neatceros, jo bibliotēka man nebija nekas jauns, tikai no lasītājas biju kļuvusi par bibliotekāri. Manos pienākumos ietilpa sagatavot literatūras apskatus un nolasīt tos savā bijušajā skolā. Sākumā ļoti uztraucos, īpaši ja klasē sēdēja matemātikas skolotāja, ar kuru man skolas laikā nebija sevišķi labas attiecības. Bet ar laiku skolēna sindroms pāriet.
Drīz bibliotēku slēdza remontam. Pārcēlāmies uz pagaidu telpām Rīgas pilsētas 6.bibliotēkā, vēlākajā Sarkankalna filiālbibliotēkā. Savus grāmatu plauktus salikām garderobē, bet lasītava bērniem un pieaugušajiem bija kopīga. Gāja jau visādi ar to klusuma ievērošanu, tomēr sadzīvojām ļoti labi.
Savā pirmajā darba vietā tā arī neatgriezāties, jo pieņēmāt 6. bibliotēkas vadītājas Veltas Kudrašas piedāvājumu iekļauties viņas vadītajā kolektīvā. 1982. gada 7. jūnijs bija pirmā darba diena jaunajā darba vietā. Kādi motīvi noteica šādu izvēli?
Remonta laikā bērnu bibliotēkas kolektīvā mainījās darbinieki, pensijā aizgāja vadītāja Mirdza Blitsone, viņas darbu turpināja Lija Jankeloviča. Biju paspējusi sadraudzēties ar 6. bibliotēkas darbiniecēm. Velta Kudraša bija ļoti gudra vadītāja, mācēja veidot stipru komandu un strādāt kopā tā, lai būtu labs rezultāts. Veltai bija brīnišķīga intuīcija, viņa juta katra darbinieka spējas un piedāvāja piemērotu darbu. Mani bibliotēkas vadītāja virzīja uz novadpētniecības darbu.
RCB Sarkankalna filiālbibliotēkā nostrādājāt divdesmit septiņus garus un ražīgus darba gadus, pēdējos divus gadus bijāt vadītāja. Taču 2009. gadā bibliotēka tika reorganizēta. Kādas ir spilgtākās atmiņas, ko atstājis šis laiks?
Tas bija ļoti skaists laiks kopā ar brīnišķīgiem kolēģiem – Ilzi Porherāni, Silviju Mirkšu, Sandu Zālamani un daudziem citiem. Mēs bijām stipra komanda. Strādājām vienotā RCB sistēmā. Mūsu darbu vadīja un kontrolēja RCB metodiķi. Spilgti atceros vienu toreizējās metodiķes Doloresas Veilandes vizīti. Viņa pārbaudīja novadpētniecības kartotēku, kuru biju veidojusi ļoti rūpīgi. Tomēr Doloresa atrada vienu kartīti, kas nebija pārsvītrota ar sarkanu svītru (šāda svītra bija jāvelk pāri bibliogrāfiskajam aprakstam, ja dokuments neatradās mūsu bibliotēkā, bet kādas citas bibliotēkas krājumā). Visā kartotēkā nebiju pārsvītrojusi tikai šo vienu kartīti, bet Doloresa pamanīja tieši to. Nezinu kāpēc, bet atceros šo sarunu.
Kad bibliotēkas vadītāja Velta Kudraša aizgāja pensijā, visas pēc kārtas izmēģinājām vadīt bibliotēku, taču neviena šai amatā īsti labi nejutāmies. Negaidīti kolektīvā ienāca Vēsma Klūga. Bibliotēkas vadītāja viņa bija neilgi. „Jūs esat kā akmens!” Vēsma reiz mums teica. Varbūt arī bijām par cietu viņas vadības stilam. Nesastrādājāmies.
Sarkankalna filiālbibliotēkas reorganizācija nāca pēkšņi. Man bija skumji zaudēt šo bibliotēku. Biju iekārtojusi novadpētniecības lasītavu, daudz bija izdarīts novada un bibliotēkas vēstures izpētē, kolektīvā spējām viena otru saprast un radoši strādāt. Apzinājos, ka nekad vairs nestrādāsim visas kopā. Bet nebija daudz laika bēdāties, jo reorganizācijas process notika mēneša laikā. Sapratu, ka neko mainīt nevar, jāskatās uz priekšu un jāpieņem jauni izaicinājumi.
Pēc filiālbibliotēkas reorganizācijas jūsu jaunā darba vieta bija Rīgas Centrālajā bibliotēkā. Vai bija viegli pieņemt pārmaiņas, jaunos pienākumus un iejusties tik lielā bibliotēkā?
Tā bija milzīga dzīves skola, kuru būtu vērts izbaudīt ikvienam mūsu sistēmas darbiniekam. No malas šķiet, ka RCB ir „medus pods” – liela bibliotēka, daudz iespēju. Bet, kad esi tajā iekšā, tad saproti, ka darba ir vismaz divreiz vairāk un tas ir smagāks nekā filiālbibliotēkās. Tie vairs nav simts vai daži simti lasītāju dienā, bet tūkstotis! Bibliotēka izvietota vairākos stāvos un plašās telpās. Bibliotekāra darba ritms ir daudz intensīvāks. RCB Pieaugušo literatūras abonementa vadītāja Irisa Arāja prata saliedēt kolektīvu un panākt labu darba rezultātu. Pirms tam iztēlē biju idealizējusi RCB lasītājus – domāju, ka centra publika ir īpaša, ļoti inteliģenta. Jā, bija arī tādi apmeklētāji, bet nācās sastapties arī ar ne tiem labākajiem sabiedrības pārstāvjiem, piedzīvoju īstu „šoka terapiju”.
RCB Pieaugušo literatūras nodaļa. 2011. gads
Manu pienākumu lokā atkal bija novadpētniecība. Nācās pieņemt un sakārtot reorganizēto Vecrīgas un Hanzas filiālbibliotēku novadpētniecības krājumus. Kad atnācu, Pieaugušo literatūras nodaļā 6. stāvā bija tikai daži novadpētniecībai veltīti plaukti, bet, kad gāju projām, novadpētniecībai bija izveidota atsevišķa telpa – „Rīgas vēstures un novadpētniecības lasītava”. Uzskatu, ka katrā bibliotēkā novadpētniecībai ir jāiekārto sava telpa, jo tas ir bibliotēkas pamats – stāsts par bibliotēkas vēsturi un vietu kur tā atrodas.
RCB nostrādātais laiks un gūtais rūdījums man deva jaunu pieredzi un spēku uzņemties Pļavnieku filiālbibliotēkas vadību.
Viens dzīves spirāles posms noiets – atkal vadāt RCB filiālbibliotēku, tikai citā pilsētas rajonā. Kādi bija pirmie iespaidi jaunajā darba vietā?
Pļavniekos agrāk biju bijusi tikai kādas pāris reizes, bet bibliotēkā – nekad. Atteicos no direkcijas piedāvātā transporta, jo gribēju pati atrast jauno darba vietu. Biju pārsteigta, cik grūti tas nācās – bibliotēkas izkārtne nebija labi pamanāma, bet durvis un ārsiena bija aprakstīta ar grafiti. Ilgi neuzdrošinājos atvērt apķēpātās durvis, jo nespēju noticēt, ka tās ir īstās un aiz tādām durvīm var būt bibliotēka. Aiz durvīm – atkal priekšā apķēpāts stabs un drūma kāpņu telpa. Arī bibliotēkas telpas atstāja nepatīkamu iespaidu, tur bija tik daudz vecu lietu… Tomēr kolektīvs mani gaidīja, bija sarūpēta kafija, atceros ar zaļu galdautu apklātu galdiņu. Dažus jau pazinu, bijām kopā mācījušās.
Kādas bija jūsu atbildes uz klasiskajiem jautājumiem „Ar ko sākt?” un „Ko darīt?”
Pirmie iespaidi kalpoja ierosmei sākt ar pārmaiņām bibliotēkas ārpusē. Domāju – ja jau es ar tādām grūtībām atradu bibliotēku, kā tad to atrod lasītāji? Pirmais tika sarūpēts mājas numurs – 8, lai cilvēks zina, ka tas ir īstais nams. Šīs telpas sākotnēji tika celtas mājražotājiem. Pļavnieku iedzīvotāji stāstīja, ka pirmās uzceltas blakus mājas, bet mūsu ēka kā klucis ielikta starp divām daudzdzīvokļu mājām. Ēka slēpj sevī arī plānos neiezīmētus pārsteigumus, un tie nebūt nav patīkami, piemēram, rezerves kāpnes, kas beidzas nekurienē.
Pļavnieku filiālbibliotēkas kolektīvs 2016. gada rudenī Tukuma Centrālajā bibliotēkā.
No kreisās Ramona Burceva, Aija Štekele, Diāna Ungure, Jeļena Stahovska, Līga Bergmane, Anita Berziņa
Vienlaikus ķērāmies pie pārmaiņām iekštelpās, lai bibliotēka kļūtu gaišāka un šķietami plašāka. Esam atbrīvojušies no vecām, nevajadzīgām lietām, ir izremontēta Bērnu literatūras nodaļa, bijušās garderobes vietā izveidota jauna darba vieta, ceturtajā stāvā iekārtota izstāžu telpa. Mainīju bibliotēkas vadītāja kabineta vietu – tagad tas atrodas pašā augšā, ceturtajā stāvā, kāpņu galā. Kabineta durvis nekad neaizveru – tā es sagaidu ikvienu, kas nāk apskatīt izstādes un strādāt Klusajā lasītavā. Lasītājam ir jājūtas gaidītam. Arī bibliotekāru darba galdi nodaļās izkārtoti tā, ka, ienākot telpā, apmeklētājs uzreiz ierauga bibliotekāri. Lasītājam nav jāmeklē bibliotekārs kaut kur starp plauktiem! Dzīvojam ar domu par nākotni, vismaz vienu dienu uz priekšu.
Vai katrs sākums ir grūts?
Jā, pirmais pusgads šajā bibliotēkā man bija ļoti grūts, taču, pateicoties seno kolēģu atbalstam un sapratnei, viss sāka iet uz labo pusi. Paldies Irisai Arājai, Intai Eglītei, Daigai Bērziņai, Ingūnai Strangai. Administrācija bija ļoti pretimnākoša. Pirmajās darba apspriedēs bibliotēkas darbinieki klusēja un pat neskatījās uz manu pusi – ka tik kaut ko nepajautāju tieši viņam. Nu gluži kā skolēni! Tikai pamazām viss mainījās uz labo pusi.
Kādas pārmaiņas jūs īpaši priecē?
Ir nostabilizējies bibliotēkas kolektīvs. Tagad katram darbiniekam ir ko teikt, ir savas domas. Man patīk, ja cilvēki izsaka savu viedokli un to argumentē. Kolektīvā ir jābūt domu apmaiņai, jo tikai tā rodas jaunas idejas. Ja katrs klusē un sēž ar savu domu, tad ir kā konservu bundžā – tur nekas no jauna neveidojas. Esam kļuvuši savstarpēji atvērtāki, tāpēc arī darbs rit raitāk. Es nemeklēju kolēģu kļūdas, jo nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Mēs kopīgi meklējam risinājumus.
Esmu iepazinusi Pļavniekus. Man joprojām ir tuvs novadpētniecības darbs. Priecājos, ka esmu tajā ieinteresējusi galveno bibliotekāri Ramonu Burcevu. Sākumā viņa par to nebija sajūsmā, jo uzskatīja, ka Pļavniekos nekā interesanta nav. Tagad Ramona ir kļuvusi par azartisku novadpētnieci, viņa atrod arvien jaunus interesantus materiālus par Pļavniekiem, uzrok īstas ”novada pērles”. Ja gadās uzdurties rakstiem par kādu citu Rīgas rajonu, Ramona par to informē kolēģus. Sākotnējais viedoklis, ka te nekā nav, ir mainījies – patiesībā Pļavnieki ir bagāti, te dzīvo interesantas personības un mikrorajons attīstās. Tagad mums ir savs azartisks novadpētnieks.
Visvairāk priecē pārmaiņas Bērnu literatūras nodaļā. Tā mums ir iecelta saulītē, jo bērni taču ir paši svarīgākie bibliotēkas apmeklētāji. Ja iemācīsim mīlēt grāmatu un bibliotēku šinī vecumā, tad mīlestība turpināsies mūža garumā. Bērnam nedrīkst dot saplēstu grāmatu, tad viņš sapratīs, ka tai nav vērtības un turpinās plēst. Esam panākuši, ka bērni un pusaudži šurp nenāk vienkārši barā izdauzīties pa bibliotēku. Prasām ievērot disciplīnu, lai vienmēr līdzi būtu lasītāja karte. Šīs prasības maina attieksmi. Darām visu iespējamo, lai bērni un jaunieši šeit pavadītu laiku lietderīgi un interesanti – piedāvājam dažādas nodarbības, radošās darbnīcas. Pašlaik bibliotēkā ir izlikta bērnu zīmētu tautas tērpu izstāde. Tie ir tik dažādi! Pēc zīmējumiem vien var spriest par Pļavnieku daudznacionālo sastāvu. Priecē, ka arvien biežāk uz bibliotēku nāk visa ģimene kopā.
Saņemot balvu “Baltais zvirbulis” kopā ar RCB direktori Dzidru Šmitu un direktores vietnieci Doloresu Veilandi. Foto Guna Oškalna-Vējiņa
Kādu redzat Pļavnieku filiālbibliotēkas nākotni? Kādas pārmaiņas šeit iecerētas tuvākajos gados?
Mēs ticam, ka Pļavniekos reiz būs visiem pieejama bibliotēka un tās slieksnis nevienam nebūs „par augstu”, ka bibliotēkā ērti varēs iekļūt jaunās māmiņas ar bērnu ratiņiem un cilvēki ar kustību traucējumiem. Mūsu seniori varēs izvēlēties tikšanās telpu atbilstoši savam noskaņojumam un nodarbību raksturam, nevis to, līdz kurai mazāk pakāpienu.
Ceram, ka mūsu kolektīvam piepulcēsies gados jauni kolēģi. Pārsvarā mēs te esam vienas paaudzes bibliotekāres. Nākamajā gadā svinēsim vairākas nozīmīgas dzīves jubilejas. Kolektīvā jābūt dažādu paaudžu cilvēkiem, jo katram vecumam ir savs skatījums uz dzīvi. Jebkura jautājuma risinājums ir pilnasinīgāks, ja uz problēmu raugās no dažādu paaudžu viedokļa. Mums ir daudz ieceru. Viena no tām ir padziļināti izpētīt bibliotēkas vēsturi. Turpināsim pilnveidoties sevi, jo bibliotekāra profesija prasa nemitīgi papildināt zināšanas visdažādākajās jomās, bibliotekāram jābūt erudītam.
Kam veltāt brīvo laiku?
Mazbērniem. Viņiem nevaru atteikt neko, visu citu varu nolikt malā. Vecākajam mazdēlam Emīlam ir 18 gadu. Manai meitai Andai bērnībā mīļākā grāmata bija „Emīla nedarbi”, un dēliņu viņa nosauca par godu tās galvenajam varonim. Arī mūsu Emīls neiztika bez nedarbiem. Otras meitas Justīnes meitai Nellijai ir deviņi gadi, bet Meritai – divi gadiņi. Dēls Oskars mazbērnus vēl nav sarūpējis.
Neviens no maniem trim bērniem nav bibliotekārs. Andu interesē bioloģija un puķes, Justīnei patīk konditoreja, viņa jau bērnībā sapņoja par savu kafejnīcu ar tādām kūkām, kādu nav nekur citur. Pagaidām tas vēl tikai sapnis, jo Justīne mājās audzina savas meitiņas. Oskars ir tālbraucējs. Mūsu ģimenes mīļākā pastaigu vieta ir Mangaļsalas mols. Es tur gāju jau tad, kad mācījos skolā. Kaut kas šajā vietā, kur jūra ar upi satiekas, mūs visus pievelk. Esam tur braukuši arī naktīs, arī vētras laikā.
Kādas ir jūsu ģimenes tradīcijas?
Nozīmīgus jautājumus vienmēr apspriežam kopā, jo, lai atrastu labāko risinājumu, ir svarīgs katras paaudzes skatījums. Jautāju padomu bērniem. Kopīgi svinam svētkus. Mūsu ģimenes svētki ir Ziemassvētki. Pēdējos gados tiekamies ne vairs pie manis, bet pie meitas – lai jaunā paaudze turpina kopt dzimtas tradīcijas un pulcēt visus kopā. Vēl tādi mīļi ģimenes svētki, kurus es uzskatu pat vairāk par saviem, ir Līgo vakars, jo esmu Līga. Savā vārda dienā nekad neesmu aizmirsta, vienmēr tieku apsveikta.
Bet no Ziemassvētkiem līdz Jāņiem vēl saulei pusloks jāapmet. Varbūt tad sapnim par jaunu bibliotēkas ēku būs iezīmējušās noteiktākas kontūras. Novēlam viena otrai priecīgus Ziemassvētkus un ar pozitīvu noskaņojumu pa stāvajām kāpnēm dodos lejup pretī lietainajai ziemas dienai, būdama pārliecināta, ka Pļavnieku filiālbibliotēkas nākotne ar pozitīvām domām un labām pārmaiņām tiek veidota šodien.
Ar Līgu Bergmani sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
