Mākslinieka Edmunda Lūča (Luces) darbu izstāde, kuras konceptu un ekspozīcijas iekārtojumu veidojusi mākslinieka meita – māksliniece Justīne Lūce, ir neparasta un savdabīga. Tieši tāda, kāds bija mākslinieks – neparasts.
Justīne Lūce, iekārtojot Edmunda Lūča izstādi, kompozīciju veido akcentējot iekārtojuma nozīmi: „Vēlos noņemt darbus no mūra baltajām sienām un grīdu pārvērst par izstāžu sienu. Lielākoties cilvēki redz lietas tikai “sava horizonta līmenī”; pat lielveikalos produktu izkārtojums ir tāds, lai cilvēki pamanītu un iegādātos mārketingam izdevīgākos produktus. Šī izstāde liek apskatīties un ievērot to, kas notiek zem mūsu kājām. Mākslinieki bieži vien mākslas darbus izkārto uz zemes, lai labāk ieraudzītu kopskatu, tos novērtētu un par tiem varētu izteikt spriedumus.“
Mākslinieks Edmunds Lūcis gandrīz vienmēr savas izstādes veidoja konceptuāli: ar konkrētu vēstījumu noteiktā kontekstā. Katra izstāde bija pārdomāta līdz smalkākajai detaļai, ne tikai vizuāli, bet arī saturiski, tādējādi neatstājot vietu nejaušībai. Arī Justīne Lūce, veidojot šo izstādi, domā par konceptuālu risinājumu izstādes ekspozīcijā. Asociatīvā tematika, kas iekļauta izstādes iekārtojumā, ir saistīta ar pārdomām par baznīcu un bibliotēku. Par mākslinieka Edmunda Lūča attiecībām ar baznīcu un D-vu, jo īpaši laika posmā no 2013.gada, kad šīm tēmām mākslinieks veltījis vairākas darbu sērijas – „Der grosse Mond“, „Kreuz“, „Jesus liebt mich zu sehr“, „Debesu valstība“, „Der sinnlose Opfer“, „Pasqa“ un „Dzīves līnija“.
Tādējādi izstādes iekārtojums, konceptuālais naratīvs un tēmas risinājums meklējams arī Justīnes Lūces asociācijās, kas saistītas ar baznīcu un asociācijās, kas saistītas ar bibliotēku. Par krustpunktiem, kur sastopas sajūtas starp līdzībām: „Bakalaura darbā, ko rakstīju Venēcijā, es bibliotēku apzīmēju ar segvārdu “baltā baznīca” – balta ēka ar krimbuļkrambuļiem, kuras iekšpusē viss ir moderns, kluss un neaizskarams. Līdzīgas sajūtas kā ieejot baznīcā“, tā Justīne Lūce. Mākslas darbi uz grīdas kā svēto tēvu kapi baznīcā. Kā ceļš cauri baznīcai līdz altārgleznai („Dzīves ritms“, „Aplis“,” Neaizskaramās atmiņas”).
Izstādes ekspozīcijai izvēlēti mazāk redzētie mākslinieka grafikas darbi, tādējādi nezinātājiem atklājot to, cik daudzveidīga bijusi mākslinieka Edmunda Lūča radošā darbība – glezniecība, grafika, instalācija, videomāksla, objekti. Izstādei Justīne Lūce apzināti izvēlējusies darbus, kuros nav attēloti konkrēti cilvēki; ir tikai dažas grafikas ar meitenes ķermeņa vidusdaļas nospiedumu. Šīs grafikas tapušas 2012.gadā kā atsauce uz franču mākslinieka Īva Kleina 50.nāves gadadienu un viņa darbu sēriju „Antropometrija“. Savukārt Edmunda Lūča grafikas darbs „Luna“ ir viens no cikla „Lielais mēness“ darbiem, kas radīts 2013.gadā laikmetīgās mākslas forumā, simpozija „f/c/a #3 project eXodus – “an eye for an eye”“ laikā Vācijā, Krēfeldes pilsētā, diskutējot par cilvēces humānajām vērtībām.
Izstādes atklāšana – 8. februārī plkst. 18.00.
Izstāde skatāma no 5. līdz 28. februārim Rīgas Centrālās bibliotēkas izstāžu zālē Brīvības ielā 49/53, 2. stāvā bibliotēkas darba laikā darbdienās 9 – 20, sestdienās 10 – 17.
Kontaktinformācija bibliotēkā: tālr. 67181018
Informāciju sagatavoja:
Evelīna Vanaga
Mākslas biedrība „Octopus art projects“
