Agra RCB bibliogrāfiskā rādītāja “VEF Kultūras pils” prezentācijā (2017.gada 30.novembris)
Saruna ar bibliogrāfi un redaktori AGRU TURLAJU.
Latvijas bibliotekārajā sabiedrībā bibliotekāru ceļi nereti krustojas kopīgos projektos. Agru Turlaju Rīgas Centrālajā bibliotēkā jau ilgus gadus uzskata par savējo – gadagrāmatu un bibliogrāfisko rādītāju redaktori, uz kuru vienmēr var paļauties, zinot, ka viss tiks izdarīts vislabākajā kvalitātē un plānotajā laikā. Agra ir kā divi vienā jeb redaktors dubultā – ar filologa un bibliotekāra skatījumu.
2017.gada 21.decembrī pēc kārtējās RCB gadagrāmatas atvēršanas svinīgā pasākuma atrodam laiku sarunai.
Kā tu, nebūdama pēc profesijas bibliotekāre, nonāci bibliotēkā?
Manā universitātes diplomā patiešām ir rakstīts – latviešu valodas un literatūras filologs. Tolaik, kad beidzu LVU Filoloģijas fakultāti, tas praktiski nozīmēja vienu – darbu skolā. Es ļoti augstu vērtēju tās daudzās sava kursa meitenes, kuras visus šos gadus ir atdevušas skolotāja darbam un turpina to darīt joprojām, taču pati jau no pirmā kursa zināju, ka skolā strādāt nevēlos. Nevis tādēļ, ka man nepatiktu mācīt latviešu valodu un literatūru, bet skolotājam jābūt arī audzinātājam, un šādu aicinājumu sevī nejutu. Tāpēc bibliogrāfiju sastādīšana un rediģēšana, ar ko esmu nodarbojusies visu savu darba dzīvi, man ir bijusi īsta dāvana.
Šī dāvana man iekrita rokās, pateicoties manam vīram Jānim, ar kuru apprecējos pēdējā kursā. Tā kā, studijas beidzot, jau gaidījām savu pirmdzimto, man vienīgajai tika tā saucamais “brīvais diploms”, kas atbrīvoja no obligātā trīs gadu darba skolā. Savukārt Jānis, pabeidzis universitāti, sāka strādāt V.Lāča Latvijas Valsts bibliotēkā (tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka). Kad beidzās mans bērna kopšanas atvaļinājums, toreizējā bibliotēkas direktora vietniece Daila Holšteina piedāvāja darbu arī man.
Tu esi strādājusi pašā latviskākajā LNB nodaļā Letonikā – kopā ar augsti profesionāliem bibliogrāfiem un bibliotekāriem, ar tādām izcilām personībām kā Olga Pūce, Skaidrīte Sirsone, Cilda Caune, Māra Izvestnija. Ko tu mācījies no viņām? Kāda gaisotne Letonikā valdīja padomju gados?
LNB Letonikas kolektīvs (1999.gads)
Letonikā pagājuši turpat trīsdesmit manas darba dzīves gadi – lielisks laiks! Letonikā iemācījos to, ko līdz tam nepratu, jo neesmu mācījusies par bibliotekāri, proti, lasītāju apkalpošanu un uzziņu darbu. Šajās jomās mani azartiski ievadīja pieredzējusī Margarita Kluce. Tas bija interesanti un noderīgi.
Protams, padomju laikā arī Letonikai bija jāmaksā nodevas valdošajai ideoloģijai, piemēram, tika veidota bibliogrāfiju sērija “Latviešu revolucionārie rakstnieki”. Un tomēr darbs bija saistīts ar latviešu literatūru un kultūru, turklāt līdztekus politiski iekrāsotiem rādītājiem tapa arī bibliogrāfijas, kuru vērtība nav zudusi joprojām, piemēram, “Rīgas arhitektūras un tēlniecības pieminekļi no gotikas līdz jūgendstilam” un “Rīgas celtniecība un tēlniecība, 1918–1940”, ko veidoju kopā ar Cildu Cauni. Tāpat nozīmi nav zaudējuši arī Māras Izvestnijas sastādītie “Bibliogrāfiskie līdzekļi par Latviju”, kuru piecus sējumus rediģēju.
No Letonikas “grand dāmām” (tā mēs viņas paklusām saucām) varēja mācīties daudz. Olga Pūce lieliski pārzināja vācbaltiešu mantojumu, turklāt viņa bija tāds kā mūžīga optimisma iemiesojums. Skaidrīte Sirsone, kura par darbību tā saucamajā “franču grupā” savulaik bija izsūtīta uz Mordovijas lēģeri, reizumis dalījās atmiņās. Atceros konkrētu gadījumu, kad viņas nometnes pieredze izrādījās noderīga praktiski. Kādai lasītājai sākās epilepsijas lēkme, pirms kuras viņa paspēja palūgt, lai nesaucam ātro palīdzību. Mēs ļoti apjukām, tikai Skaidrīte nezaudēja galvu un prata sniegt meitenei palīdzību – lēģerī šādu epizožu esot bijis daudz… Savukārt no Cildas iemācījos kādu bibliotekāra darbā ļoti vajadzīgu principu: pat ja liekas, ka lasītāja pieprasījums ir pagalam dīvains un nekā tāda mūsu krājumā noteikti nav, ir jāpārbauda! Reizēm tomēr atrodas.
RCB tevi uzskata par savējo, jo esi mūsu gadagrāmatu un vairāku bibliogrāfisko rādītāju redaktore. Kā sākās tava sadarbība ar RCB?
Latvijas bibliotekārajā sabiedrībā patiešām daudzi pazīst daudzus, sevišķi tos, kuri ir puslīdz no vienas paaudzes. Tas arī ir noteicis manu – nu jau var sacīt ilggadīgo – sadarbību ar RCB. Ar RCB direktori Dzidru Šmitu mūs saista kopīgas darba gaitas Latvijas Valsts bibliotēkas Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodaļas Bibliogrāfijas sektorā, kur 1975.gadā sākās mana darba dzīve. Kopš tā laika bibliotekārajā un bibliogrāfiskajā darbā notikušas tik ievērojamas pārmaiņas, ka vairāku gadu desmitu sena vēsture pašlaik jau nogrimusi tālā aizmirstībā. Tāpēc varbūt ir vērts pie tās pakavēties.
Latvijas Valsts bibliotēkas Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodaļa (1970.gadi)
Minētais sektors nodarbojās ar ieteicošo bibliogrāfiju, t.i., tajā tapa publiskajām bibliotēkām (tolaik tās sauca par masu bibliotēkām) domāti izdevumi, kuru mērķis bija atvieglot ierindas bibliotekāra dzīvi, palīdzot izvēlēties, ko labāk un “pareizāk” piedāvāt lasītājam. Pēdiņās liktais vārds nozīmē to, ka sektora darbā liela loma bija atvēlēta sabiedriski politiskajai tematikai. Parasti mūsu izdevumu apjoms nebija pārāk liels, taču uz kārtējo Komunistiskās partijas kongresu vai citu tikpat “svarīgu” notikumu allaž bija jāsagatavo pabiezs bibliogrāfisko materiālu krājums. Par laimi, līdztekus sabiedriski politiskajiem rādītājiem sektorā tika gatavoti arī kultūrai un dabaszinātnēm veltīti izdevumi. Parasti tie bija anotēti.
Gribu nosaukt vārdā savas tā laika kolēģes (dažas jau ir mūžībā), jo viņas visas bija manu darba gaitu sākuma liecinieces: Olga Straumīte, Beatrise Arnicāne, Baiba Sporāne, Astrīda Vanaga, Maija Garda, Maija Salnāja, Inese Pinne, vēlāk pievienojās arī citas. Bija arī “nodeva režīmam” – Gaļina Ivanova, kura iepazīstoties priecīgi paziņoja, ka latviski nesaprotot neviena vārda… Nevaru nepieminēt nodaļas vadītāju Mirjamu Dīmenšteini, kuras sirds gudrību pa īstam spēju novērtēt tikai vēlāk.
Atceros savu pirmo sastādīto darbiņu, jo man kā iesācējai tika atvēlēts “saldais ēdiens” – tas bija izdevniecības “Zinātne” sērijas “Apvārsnis” ceļojumu aprakstiem veltīts anotēts rādītājs. Tolaik, tāpat kā tagad, bibliogrāfiskie rādītāji tika nopietni rediģēti. Pamazām arī es no bibliogrāfiju sastādīšanas pievērsos to rediģēšanai. Pēdējos pāris gadu desmitus šie darbi – sastādīšana un rediģēšana – ir ritējuši līdzās.
Kas tev šajos darbos – bibliogrāfiju veidošanā un rediģēšanā – patīk?
Šo jautājumu man šad tad ir uzdevuši arī kolēģi, kuriem patīk strādāt ar lasītājiem, rīkot pasākumus un citas aktīvas nodarbes. Iespējams, tas ir temperamenta jautājums. Daudziem liekas, ka darbs pie bibliogrāfijām ir sauss un garlaicīgs, taču tas tā nav. Zināmā mērā (sevišķi strādājot pie lielajām pētnieciskajām bibliogrāfijām) tas pat līdzinās apslēptas mantas meklēšanai. Gandarījums, atrodot kādu labi noslēpušos un līdz šim nezināmu materiālu, ir liels. Man patīk process, kurā no milzīgā informācijas okeāna pamazām iznirst bibliogrāfijas karkass. Tiek uzieti, pētīti, aprakstīti un sakārtoti materiāli, veidojas rādītāja struktūra, atsauču un palīgrādītāju sistēma, un rezultātā – iznāk grāmata.
Rediģēšana man patīk vēl labāk, jo, strādājot ar cita cilvēka radītu tekstu, allaž uzzinu ko jaunu un tā mana pasaule nemitīgi paplašinās. Man patīk ”čubināties” ap tekstu, tāpēc priecājos, ja nevajag steigties. Kad, pabeidzot darbu, manā priekšā ir loģisks, labā un pareizā latviešu valodā lasāms teksts, jūtos tā, it kā stāvētu pie tikko izravētas dobes.
Tādā gadījumā pajautāšu – kas mūsdienās notiek ar latviešu valodu? Par ko sāp sirds, par ko priecājies?
Uz procesiem valodā skatos filozofiski, tie rit savu gaitu – redzu plusus un redzu arī mīnusus. Priecājos un pat sajūsminos ikreiz, kad sastopos ar talantīgi uzrakstītu tekstu, vai tie būtu mūsu rakstnieku darbi, tulkojumi vai mediju publikācijas. Diemžēl daudzos populāros interneta portālos, kuros ik dienas ielūkojas tūkstošiem cilvēku, kā arī tā saucamajā dzeltenajā un pa pusei dzeltenajā presē ar valodu ir gana slikti. Gandrīz nav tādas dienas, kad, pārskrienot ar acīm virsrakstiem, neieraugu kādu aplamību.
Iemesli acīmredzot ir vairāki: nepietiekama jauno žurnālistu sagatavošana (nezinu, vai un cik nopietni viņiem augstskolās māca latviešu valodu; ar skolā iemācīto diemžēl parasti nepietiek) un steiga, jūtams arī nopietnu redaktoru un pat korektoru trūkums. Tā kā šos tekstus lasa ļoti daudzi, pamazām bojājas cilvēku kopējā valodas izjūta un viņi sāk uzskatīt par normālām nepareizas formas. Agrākajos gados bieži bija jūtama spēcīga krievu valodas ietekme, tagad, lasot tekstu, redzu, kā gluži neviļus tiek pārņemtas angļu valodas konstrukcijas. Starp citu, negatīvu pārsteigumu man savulaik sagādāja LTV sižets par skolotāju mītiņu pie Saeimas – tajā ieraudzīju kļūdaini uzrakstītus lozungus. Negribu neko vispārināt, saprotu, ka tas ir nelāgs izņēmums, un tomēr…
Kā tu vērtē RCB izdevumus – gadagrāmatu un bibliogrāfiskos rādītājus? Vai sastrādāties ar RCB speciālistiem ir viegli?
Darbs ar RCB izdevumiem man sagādā prieku. Rediģējot RCB gadagrāmatu, kas jau daudzus gadus ir Latvijā vienīgais iespiestais profesionālais izdevums bibliotekāriem, es ieraugu to lielo daudzveidību, krāsainību un radošumu, kas raksturo publisko bibliotēku dzīvi. Strādājot tikai lielā zinātniskā bibliotēkā, kāda ir LNB, turklāt samērā šauri specifiskā jomā, šādu panorāmisku skatījumu iegūt nevar. Lasot gadagrāmatas materiālus, redzu, cik radoši, izdomas bagāti un entuziasma pilni ir bibliotekāri. Kādas tik talantu šķautnes viņos neatklājas!
Strādāt ar RCB izdevumiem ir viegli, jo darbs šajā bibliotēku sistēmā ir perfekti organizēts – plānveidīgi, bez šturmēšanas un koleģiāli, visus problemātiskos jautājumus izrunājot redkolēģijā.
Ko tu uzskati par savu nozīmīgāko veikumu?
Grāmatas “Knuts Skujenieks. Bibliogrāfija” atvēršanas svētki (2017.gada 19.maijā)
Kā jau minēju, esmu sākusi ar mazu ieteicošās bibliogrāfijas darbiņu sastādīšanu, taču bibliogrāfes gaitas noslēdzu ar lieliem un ļoti apjomīgiem pētnieciskās bibliogrāfijas sējumiem, kas veltīti Ojāra Vācieša, Aleksandra Čaka, Imanta Ziedoņa un Knuta Skujenieka daiļradei. Šie darbi tapa Nacionālajā bibliotēkā, un man bija laime strādāt pie tiem kopā ar izcilo (manuprāt, visu laiku labāko!) latviešu bibliogrāfi Māru Izvestniju. Galvenā šajā darbā noteikti bija Māra, kuras precizitātei, loģikai un sistēmiskajai domāšanai es tikai centos tuvoties.
Neapšaubāmi izjūtu gandarījumu, skatoties uz daudzajiem RCB gadagrāmatas izdevumiem, kurus esmu rediģējusi. Šis būs jau 15.laidiens – tas ir iespaidīgs skaitlis, kas apliecina RCB vadības prasmi plānot ilglaicīgu attīstību. Jau teicu, ka gadagrāmata man paver skatu uz interesanto un daudzkrāsaino publisko bibliotēku dzīvi, šajā izdevumā “sastopu” profesijai uzticamus, ar lielisku iztēli un organizatora spējām apveltītus speciālistus – gan vadošajā līmenī, gan ikdienas darba darītāju vidū.
Kādas ir tavas spilgtākās bērnības atmiņas? Kad uzzināji, kas tas ir – bibliotēka?
Ogres tuberkulozes sanatorijā (1957.gads)
Bērnībā apmēram četrus gadus (no trim līdz septiņiem) biju, kā tagad teiktu, sistēmas bērns, proti, atrados tālu no mājām – Ogres tuberkulozes sanatorijā. Mājas savukārt bija Ūdrandē, skaistā vietā pie Vecventas starp Pilteni un Ventspili. Man bija mugurkaula tuberkuloze un visus šos gadus vajadzēja gulēt pēc mana auguma izlietā ģipša formā (tā kā bērni aug, “ģipša gultiņa” tika regulāri izgatavota no jauna). Bērni ātri pie visa pierod, tāpēc īpašas fiziskas ciešanas neatceros, mammas gan ļoti pietrūka. Skatoties šodienas acīm, šķiet, ka vislielākais kaitējums mums, mazajiem pacientiem, tika nodarīts ar dienišķo smadzeņu skalošanu. Bija pagājušā gadsimta 50.gadu vidus, es piederēju pirmajai paaudzei, kas tika pakļauta absolūtai sovjetizācijai, un mājas, kurās šī inde tiktu kaut cik neitralizēta, bija tālu. Audzinātājas mums ik dienas stāstīja par Ļeņinu, par komunistiem, par to, kāda laime ir dzīvot Padomju Latvijā. Ar šīm “zināšanām” pārpilna pēc izveseļošanās atgriezos mājās un ārkārtīgi samulsu, kad omamma strikti noteica: “Nav nekāda Ļeņina, ir Dievs!”
Bet ar bibliotēku bija interesanti, jo mūsu mājā, kuru 1959.gadā bija uzcēlis un mums dzīvošanai atvēlējis kolhozs, burtiski manā un māsas istabā vairākus gadus atradās Piltenes bibliotēkas izsniegšanas punkts. Tas nozīmēja, ka reizi mēnesī mums tika atvestas aptuveni 50 dažādas tematikas grāmatas un visa Ūdrande nāca uz mūsmājām izvēlēties lasāmvielu. Vienmēr jau kāds no mums bija mājās, lai grāmatas izsniegtu. Bija ļoti interesanti, pie mums nemitīgi apgrozījās cilvēki, bijām lietas kursā par visu, kas notiek tuvu un tālu. Reizi mēnesī grāmatu kopums tika nomainīts. Man tā bija īsta zelta bedre. Lasīju visu pēc kārtas. Savos deviņos gados piedzīvoju arī šoka momentu – neizdzēšami iespiedusies atmiņā liela grāmata ar virsrakstu “Dzemdniecība”. Ar bildēm!
Pirmās divas klases mācījos Gārzdes pamatskolā, bet tad pārgāju uz septiņus kilometrus attālo Piltenes vidusskolu. Te bibliotēka bija mans glābiņš, jo autobuss uz mājām gāja plkst.16.00, bet stundas beidzās daudz agrāk. Atmiņā palicis, cik jauki aukstās ziemas dienās smaržoja bibliotēkas sakurinātā krāsns. Un es – siltumā, starp grāmatu plauktiem. Laime!
Pusaudzes gados lasīju bez apstājas. Nesen uzdūros krievu rakstnieces Ludmilas Uļickas frāzei, kas ļoti precīzi atbilst arī man – rakstot par saviem pusaudzes gadiem, viņa saka “ušla v kņižņij zapoi” (to ir grūti precīzi pārtulkot, taču ar vārdu “zapoi” narkologi apzīmē stāvokli, kad cilvēks nespēj pārtraukt dzeršanu, manā gadījumā tā bija lasīšana). Atceros, kā divos naktī zem segas ar kabatas bateriju lasīju “Annu Kareņinu” – šī gan ir daudzu lasīšanas entuziastu atmiņu stāstu “klasika”.
Tu jau minēji savu vīru Jāni. Es pirmo reizi pievērsu Tev uzmanību studiju gados, kad viņš – viens no diviem mana kursa biedriem – sievu izvēlējās nevis no 22 topošajām bibliotekārēm, bet Tevi, no filologiem. Kāds ir jūsu iepazīšanās stāsts?
Studiju gados abi dzīvojām Tālivalža ielas kopmītnēs. Nomācošā pārsvarā tur bija meitenes, nedaudzie puiši mitinājās pirmajā stāvā, un, protams, mēs visas zinājām, kurš ir kurš. Taču iepazināmies mēs kopīga drauga atvadu ballītē (viņš tika iesaukts padomju armijā). Notikums, protams, bija skumjš, taču ar pozitīvu “blakusefektu” – kopš tā vakara esam kopā 44 gadus. Tā man ir liela dāvana, jo Jānis ir tāds, kādam ģimenē jābūt vīrietim (te varētu sekot gara epitetu virkne). Arī pēc tik daudziem gadiem man katra diena ar viņu joprojām ir interesanta. Īpaši svarīgi tas ir tagad, kad pārsvarā abi dzīvojam pa māju. Un vēl – Jānim ir neatkārtojama humora izjūta kombinācijā ar tādu latviešiem reti piemītošu īpašību kā pašironija. Neviens mani nespēj sasmīdināt tā kā viņš.
Ar vīru Jāni un meitām
Dzīvē kā jau dzīvē ir arī melni brīži – kur tu smelies spēku nepadoties?
Nepavisam nevaru teikt, ka vienmēr esmu stipra un nekad nepadodos, drīzāk otrādi, taču ir Kāds, kas mani allaž notur. Vairāk nekā divdesmit gadu esmu piederīga luterāņu draudzei, tur ir manas garīgās mājas, tā ir mana lielā ģimene. Grūtos brīžos (galvenokārt tie saistās ar nopietnām slimībām) ir bijis tā, ka par mani, par Jāni, par mums visiem lūdz ne tikai draudzes cilvēki, bet arī pazīstami kristieši (tai skaitā bibliotekāri) citviet Latvijā un pat ārpus tās. Tas ļoti stiprina.
Dzimta (20.gadsimta 80.gadi)
Protams, jebkurā nedienā milzu balsts ir ģimene – gan nelielais kodoliņš (vīrs, abas meitas un mazmeitas), gan visa plašā radu saime. Tā kā vecmāmiņai no mammas puses bija deviņi bērni, es nāku no ļoti kuplas un draudzīgas ģimenes, kura – kā par brīnumu! – nav izklīdusi “pasaules plašajos ceļos”, bet pārsvarā dzīvo turpat, Ventspils pusē. Joprojām interesējamies viens par otru, pārdzīvojam, dalāmies. Šovasar notika kārtējais radu saiets, bijām cilvēku 60. Sevišķi liels prieks bija par daudzajiem bērneļiem, kuri ņirbēja un ņudzēja starp pieaugušajiem. Dzimta turpinās!
Ko 2017.gads nesis tavas ģimenes, meitu un mazmeitu dzīvē?
Lielās līnijās dzīve rit ierasto gaitu, bet, protams, katru gadu ir arī kas citāds. Pērn pirmo reizi mūžā viena gada laikā iznāca četras manis sastādītas vai rediģētas grāmatas. Par to sirsnīgi priecājos.
Pēdējos gados mūsu domas daudz bijušas pievērstas vecākās mazmeitas Alises gaitām. Pēc vidusskolas viņa trīs gadus mācījās Norvēģijā, ļoti interesantā mācību iestādē “One World Institute”, kur sabiedrības attīstības studijas tiek apvienotas ar ceļošanu, pasaules izzināšanu un brīvprātīgo darbu. Tādējādi jaunie cilvēki iegūst neatsveramu pieredzi. Jāpiebilst, ka ceļošana un brīvprātīgo darbs notiek ļoti askētiskos apstākļos, iemācoties iztikt ar pavisam nelielu naudas daudzumu, ar mugursomu plecos un pārvietojoties ar vietējo transportu vai īkšķojot (garie pārlidojumi, protams, notiek ar lidmašīnām, taču Alise ir virtuozi iemācījusies atrast vislētākos maršrutus un biļetes). Trīs gados viņa īsāku vai ilgāku laiku ir pabijusi 15 valstīs četros kontinentos. Ieskatam ir vērts tās uzskaitīt: Norvēģija, Zviedrija, Dānija, Krievija, Ukraina, Islande, Nepāla, Filipīnas, Papua Jaungvineja, Indonēzija, Botsvāna un Zambija (brīvprātīgās darbs), Tanzānija, ASV un Gruzija. Par katru no šīm valstīm un to cilvēkiem Alisei ir stāsts, bet, lūk, ko viņa raksta savā blogā: “…bieži saņēmu jautājumu, vai [mani] nebiedējot svešinieki, un teicu: nē, jo 99% cilvēku – tāpat kā tu – cenšas būt labi.”
Nākotnē Alise plāno studēt vides zinības. Jaunākā mazmeita Robina vēl mācās vidusskolā.
Skaistākie dzīves mirkļi, kurus gribējies apstādināt?
Saulainais 1988.gada 15.jūnija rīts, kad mēs ar Jāni un daudziem citiem kā apburti skatījāmies uz ziedos grimstošo Brīvības pieminekli, piedzīvojot reizē laimes un nerealitātes izjūtu. Pēc tik daudziem gadiem tas tiešām bija noticis – brīvība bija iezvanīta!
Vēl gribu pieminēt kādu mirkli pirms pāris gadiem – augusta nakts Kurzemē, pulkstenis divi, meža ieloks, milzīgs klusums un virs galvas briljantiem piebērta debess… Tādā brīdī var tikai pazemīgi pateikt – paldies!
Ar Agru Turlaju sarunājās RCB Bibliotēku dienesta galvenā eksperte bibliotēku jomā Inta Sallinene.
