Grieta Knopiņa – Pumpe dzimusi 1882. gada 2. novembrī, Zemgalē. Uz dzīvi Čiekurkalnā, 8. šķērslīnijā 6-1, viņa apmetās 1920. gadā, kad kopā ar māsu atgriezās no 1. pasaules kara bēgļu gaitām Krievijā, Ņižnij Novgorodā. Viņa nodzīvoja šajā mājā 50 gadus līdz mūža beigām, 1970. gada 20. aprīlim. Krievijā viņa bija apglabājusi savu vīru un arī 6-gadīgo dēliņu, kurš bija nodzīvojis visilgāk no 5 bērniem, kuri visi bija miruši ļoti mazi.
Knopinkundze, kā viņu sauca čiekurkalnieši, no 1922. līdz 1952. gadam apzinīgi, čakli un nenogurstoši strādāja Čiekurkalna aptiekā, 1. garajā līnijā. Viņas darbs šajos 30 gados bija novērtēts ļoti atzinīgi. Viņa bija kristīgs cilvēks un darbojās Misiones evanģēliski luteriskajā draudzē. Knopiņkundze bija ļoti sirsnīga, labestīga, izpalīdzīga un dāsna. Viņas sirdī bija neizmērāma cilvēkmīlestība. Viņa ļoti mīlēja bērnus, un bērni mīlēja viņu. Viņa palīdzēja audzināt savas krustmeitas Edīti Vaivadi un Veltu no Jelgavas, kaimiņu bērnus Regīnu Semjonovu un Rutu Cvikcelmu. Mēs, bērni, viņu saucām par Knopiņtanti, un viņa bija kļuvusi par mūsu mīļāko cilvēku. Ikviens, kurš kaut reizi satika Knopiņtanti, sajuta viņas sirds cilvēka diženumu un Dieva doto inteliģenci.
Knopintante bija manas vecvecāsmātes Trīnes Bērziņas, dzimušas 1878. gada 24. jūlijā, jaunības dienu draudzene un manas mammas Edītes Vaivades, dzimušas 1931. gada 31. maijā, krustmāte.
1944. gadā, kad mana vecāmāte Natālija Vaivade, dzimusi 1901. gada 16. jūnijā, bija zaudējusi dzīvokli Brīvības ielā pie Teikas, jo tajā bija ievākusies padomju armijas virsnieku ģimene, Vaivadu ģimene pārcēlās uz Čiekurkalnu. Dzīvoja dažādās adresēs. Bērni mācījās 10. pamatskolā.
Mana mamma no 16 gadu vecuma sāka dzīvot Čiekurkalna 8. šķērslīnijā 2-2 un nodzīvoja tur 30 gadus. Tās bija arī manas mājas no dzimšanas 1957. gada 29. jūnija līdz 1977.gadam, tātad 20 gadus. Vecāmāte Natālija Vaivade ar savu dēlu Imantu Vaivadu un māti Trīni Bērziņu no 1947. gada dzīvoja Čiekurkalna 2. garajā līnijā 35 gadus un ilgus gadus strādāja „Rīgas Audumā”. Tie ir bijuši gari un skaisti Čiekurkalna burvībā pavadīti gadi, ar priekiem un raizēm, un īpašo Čiekurkalna mīlestību mūsu dzimtas 4 paaudzēm.
Grieta Knopiņa-Pumpe bija čiekurkalniete 50 gadus, Trīne Bērziņa 16 gadus, Natālija Vaivade 32 gadus, Edīte Spakovska (Vaivade) 33 gadus, Ruta Seržante (Cvikcelma) 20 gadus.
Un īpašas atmiņas saistās ar Čiekurkalna 8. šķērslīnijas gaisotni. Mana dzīve pagāja 2. un 6. numurā, kurā visu dzīvokļu īrnieki bija draudzīgi kā viena ģimene. Ja kāds cepa pīrādziņus, tad cienāja visu māju. Ja bija jubileja, visi to kopīgi svinēja. Pagalmā bieži muzicēja. Nāca ciemos kaimiņi no blakus mājām.
8. šķērslīnijā 6 dzīvoja Knopiņtante, Puriņkundze, Janumkundze ar dēlu Voldi, mazmeitu Maiju, Māras tante ar vīru Nikolaju Semjonovu un meitu Regīnu, kas man bija kā vecākā māsa, Kēzes kundze ar meitu Elgu, kurpnieks Ansis ar dēlu Juri un viens kungs Antons.
Visi vienmēr bija pieklājīgi, laipni, izpalīdzīgi. Un galvenā satikšanās vieta vienmēr bija pie Knopintantes 1. dzīvoklī, kur visi ik pa laikam ienāca aprunāties, atnesot kādus cienastus. Kundzes bieži kavējās atmiņu stāstos par dažādiem laikiem, par dzīvi Čiekurkalnã, par saviem dzīves notikumiem. Tā bija tāda kopības un ģimenes sajūta.
Milzīgs paldies Knopiņtantei par sirds dāsnumu un mīlestību, ko man bija iespēja saņemt 12 gadus!
Cieņā un pateicībā atmiņās dalījās Ruta Macukāne (Seržante, CvikceIma)
